Igaunijā,
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Attēlos:
* Šis draudzīgais internacionālistu gājiens iestājas par savām Igaunijas — kopējās — mājas iemītnieku tiesībām
* «Siti po gorlo…»
Igaunijā,
kur no krieva mutes garāmejot gadījās dzirdēt frāzi: šajā republikā gribas uzvesties rietumnieciski, migrantu pēdējais vilnis rīkojas pavisam proletāriski — streiko vai, precīzāk izsakoties, «drošas rokas» un it kā nacionālu emociju vadīts, iesaistījies cīņā par savu sociālisma modeli Igaunijā. Lai viņiem, uz savu modeli raugoties, būtu pilnīga skaidrība, streiku dienās nedz veikalu, nedz arī kafejnīcu un restorānu apritē netika laists alkohols.
Ārēji nekas neliecina, ka Igaunija dzīvojusi streiku atmosfērā. Viss darbojas. Rietumnieciskākā vēl pastāvošās federācijas republika turpina dzīvot sev raksturīgā ritmā — somu furgoniņos par valūtu un bez tās var nopirkt hamburgerus un vēl ko citu, pa veco Tallinu bērnus par kooperatīvām cenām vadā zirdziņš. «Viru» hoteļa sienas, ignorējot streikus, vēl nav sagāzušas abu karojošo pušu prostitūtas, bet jaunatnes laikraksta slejas rotā konkursa «Mis Nude Estonia 1989» laureāšu fotoattēli…
Lielu sabiedrības rezonansi izraisījusi PSRS tautas deputāta, starptautiskās ekonomikas profesora Tīta Mades publikācija «Lielkrievu nacionālisms» zviedru laikrakstā «Svenska Dagbladet».
Šā materiāla sakarā Igaunijā tiek izteikti dažādi viedokļi. Viens no tiem — publikācija ir provokatīva. Jāteic, šo viedokli pārsvarā aizstāv tie, kas uzskata, ka pašreizējā sabiedrības attīstība virzās terora un represiju virzienā, precīzāk — materiāls palīdz tiem «klusajiem» spēkiem, kas šobrīd nogaida, kamēr galējais no abiem flangiem radīs teroram labvēlīgu situāciju.
Neatkarīgi no tā, ko ar savu publikāciju gribējis panāk pats autors, tā kopējās streiku situācijas fonā kļuvusi par jājamzirdziņu tiem, kas no laika gala dudinājuši par procesu nepareizo ievirzi un nacionālistiskajām tendencēm Baltijā.
Izmantojot Tīta Mades izteikumus, vairāk vai mazāk slēptu kārtējo kampaņu pret Baltiju turpina kā Vissavienības, tā arī Igaunijas krievu valodā iznākošā prese. Laikraksts «Sovetskaja Rossija» savai platformai pat piemeklējis zviedru publicista Harija Šaina pārdomas laikrakstā «Dagens Nyheter». Redakcija to publicējusi ar virsrakstu «Šains par nacionālismu». Materiālā lasām:
«Man gadījās noskatīties kādu reportāžu par masu mītiņu Igaunijā. Visi oratori pieprasīja Igaunijas brīvību… Masa gavilēja. Manī radās nepatīkama izjūta, it kā es to jau reiz būtu redzējis, atmiņā atausa balsis un masu mītiņi bērnībā trīsdesmito gadu Vīnē.»
«Ulofs Palme laikam bija pirmais no Rietumu valstsvīriem, kas Alžīrijā, Palestīnā un Vjetnamā saskatīja nacionālisma spēku. Sociāldemokrātam ar ideoloģiskajām saknēm sociālisma internacionālajos uzskatos to apzināties nebija viegli.
..Nacionālās atbrīvošanās kustības pašas par sevi nav demokrātiskas, pat tad, kad tās vērstas pret nedemokrātisku ārzemju apspiedēju.»
Tā domā zviedrs un viņu citē centrs.
Paredzams, ka gaidāmajā PSKP CK plēnumā nacionālajā jautājumā tiks pārskatīta arī tāda kategorija kā «nācija». Iespējams, ka līdz ar objektīvajiem nosacījumiem vairāk tiks akcentēti arī nācijas subjektīvie aspekti — griba, pašapziņa, interešu kopība. Ir cerības, ka termins «nacionāls» daudzās karstās un ideoloģiski domājošās galvās nešķitīs tik buržuāzisks, antisociālistisks utt. Protams, ja paši nacionāļi reizēm nešaus pār strīpu.
Bet pagaidām pārdomu kārtībā varbūt atļausimies apgrozībā laist visnotaļ apstrīdamu un diskutējamu domu. Neteiksim, ka plašās, taču zināmās Padomju Savienības aprindās pastāv uzskats, ka nacionālisms Baltijas republikās ir atšķirīgs. Tā, piemēram, Igaunijai vairāk raksturīgs buržuāziskais, Lietuvai — patriarhālais, bet Latvijai «progresīvākais» nacionālisms Baltijā.
AIVARS PASTALNIEKS
