Kā pāriesim no deklarativitātes uz konkrētību? Projekts un perspektīvas (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
(Turpinājums no 1. lpp.)
apspriesta un noraidīta). Nav veiksmīgs arī formulējums, kas paredzētu krievu valodas lietošanu iekšējā lietvedībā tajos uzņēmumos un organizācijās, kuru darbība aptver vairāku savienoto republiku teritoriju. Tūlīt jādomā par cūku fermu, kuras produkciju izved, piemēram, uz Maskavu un Uzbekiju. Vai šīs fermas darbība aptver vairāku republiku teritoriju? Ja tā, vai fermas iekšējai lietvedībai jābūt krievu valodā? Jebkura nenoteiktība, tīšu vai netīšu pārpratumu pieļaušana latviešu valodas tiesību garantijās var tikt tulkota mūsu valodai par sliktu, tāpēc likuma oficiālajam tekstam jābūt maksimāli nepārprotamam.
Vēlreiz jāatgādina, ka vērtējot pašreizējo likumprojekta redakciju, izšķirīga nozīme ir 14. panta formulējumam. Tikai jāatceras, ka negaidītas un latviešu valodas nākotnei bīstamas pārmaiņas var skart arī citus ļoti būtiskus likuma pantus pat pēdējā brīdī pirms likuma pieņemšanas (to rāda gan Igaunijas pieredze, gan pēkšņās, ar darba grupu nesaskaņotās izmaiņas pēdējā brīdī mūsu likumprojektā). Tāpēc arī likumprojekta nozīmīgākajiem, veiksmīgākajiem formulējumiem (piemēram, visiem I sadaļas pantiem, ar nelieliem papildinājumiem arī II sadaļai) ir nepieciešams aktīvs atbalsts apspriešanas gaitā.
Vēl nedaudz par pēdējā un priekšpēdējā brīža izmaiņām. Vairākos likumprojekta pantos tās skārušas tikai vienu vai dažus vārdus, taču dīvainā kārtā visām šīm pārmaiņām ir kāda kopēja iezīme (kāda tieši, tas šķiet, būs redzams bez komentāriem). 21. pantā sākotnēji: «Atbilstoši republikas vajadzībām tiek radīti apstākļi šajās specialitātēs iegūt izglītību arī krievu valodā», publicētajā variantā pazudis vārds «republikas». 25. pantā sākotnēji: «Masu informācijas līdzekļos tiek nodrošināta valsts valodas prioritāte..», publicētajā variantā vārds «prioritāte» aizstāts ar «lietošana». 9. pantā sākotnēji: «Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānu akti tiek izstrādāti, pieņemti un publicēti latviešu valodā. Likumdošanā noteiktajos gadījumos tiek dots to autentisks tulkojums krievu valodā.» Publicētajā variantā: «.. akti tiek pieņemti un publicēti latviešu valodā ar tulkojumu krievu valodā.» Laikam gan patiešām grūti paredzēt likumdošanā visus gadījumus, kad valsts varas un valsts pārvaldes orgānu akti jātulko krieviski, tāpēc te labāk iederētos kāda cita atruna — «nepieciešamības gadījumā», «vajadzības gadījumā» vai «parasti». Ja atruna netiek pievienota, tad saskaņā ar pašreiz publicēto likumprojekta tekstu krieviski jātulko pat jebkurš ciema padomes rīkojums, un tas nu, piedodiet, tomēr ir absurds.
Likumprojektā ir vēl vairāki panti, kuros tulkojums krievu valodā, manuprāt, tiek prasīts pārāk kategoriski, un šis kategoriskums būtu jāmīkstina ar kādu no minētajām atrunām. Piemēram, 34. pantā ir runa par to, ka iestāžu, organizāciju un uzņēmumu izkārtnēs un uzrakstos lietojama latviešu valoda, dodot tulkojumu krievu valodā vai kādā citā valodā. Tātad jebkurai latviešu ciema pienotavai un vietējam veikaliņam obligāti nepieciešama divvalodīga izkārtne? Šķiet, ka te tomēr kaut kas ir pārspīlēts, tāpat kā 32. pantā (par iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un to struktūrvienību nosaukumiem), 33. pantā (par zīmogu, spiedogu un veidlapu tekstiem), 36. pantā (par preču etiķetēm, lietošanas instrukcijām utt.). Savukārt 25. pantā teikts, ka Latvijas PSR nodrošina Latvijā ražoto filmu un citu audiovizuālo darbu tulkojumu krievu vai citā valodā. Laikam gan pareizāk būtu par katru tādu darbu lemt konkrēti, vai to ir vērts tulkot, nevis noteikt ar likumu tulkošanas obligātumu.
Un vēl par tulkošanu. 8. un 9. pantā teikts, ka dažādās sēdēs, sanāksmēs, sapulcēs utt. nepieciešamības gadījumā jānodrošina tulkojums. Domāju, te jāprecizē, ka runa ir par tulkojumu latviešu valodā tajos gadījumos, kad runātājs izmanto kādu citu valodu. Starp citu, Lietuvas PSR dekrēts analoģiskos gadījumos paredz tulkošanu lietuviešu valodā, pat bez kādām atrunām par nepieciešamības gadījumu. Bez šaubām, ļoti bieži var būt vajadzīgs tulkojums arī citās valodās, un tas jāorganizē atbilstoši iespējām, lai nebūtu jāreglamentē ar likumu.
Ļoti diskutabls ir 3. punkts lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanās kārtību. Šis punkts paredz Daugavpils pilsētā, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas un Rēzeknes rajonā Valodu likumu ieviest pakāpeniski, līdz 1995. gada 1. janvārim. Tātad šim rajonam atvēlēts 5 gadus ilgs pārejas posms. Vai tam jābūt tik garam? Taču negribētos par to kategoriski spriest te Rīgā: šī punkta galīgās redakcijas izveidē izšķiroša varētu būt tieši Latgales iedzīvotāju aktīva iesaistīšanās likumprojekta apspriešanā.
Ne visi aspekti, ko ar Valodu likumu paredzēts regulēt, ir mūsu valodas nākotnei vienādi nozīmīgi. Izšķīrēja nozīme ir tām sadaļām un pantiem, kas nosaka latviešu valodas vietu starp citām valodām. It kā mazāk aktuāla šobrīd šķiet mūsu valodas «iekšējo rēķinu» kārtošana. Tāpēc, izvirzot priekšlikumus šādas ievirzes pantu (piemēram, dažu IV sadaļas — «Valodu aizsardzība» — pantu) pilnveidošanai, varbūt nevajadzētu aizmirst vērtību hierarhiju. Tas pats jāsaka par redakcionālu uzlabojumu piedāvājumiem tādiem pantiem, kas neizraisa iebildumus no satura viedokļa: šādi piedāvājumi ir vajadzīgi, pat nepieciešami, bet tikai pēc tam, kad ir formulēta attieksme pret visbūtiskākajiem likumprojekta aspektiem.
Gribas cerēt, ka Latvijas PSR Valodu likums pēc tā pieņemšanas kļūs par reālu spēku, par reālu balstu mūsu valodas grūtajā cīņā par izdzīvošanu. Taču, lai šīs cerības attaisnotos, ir nepieciešama jūsu visu līdzdalība, ir nepieciešams gan aktīvs atbalsts likumprojekta vērtīgajam kodolam, gan tikpat aktīva un pat kategoriski noraidoša attieksme pret tiem formulējumiem publicētajā projektā (pirmām kārtām tātad pret 14. pantu), kas ir vērsti uz pašreizējās, latviešu valodai nelabvēlīgās situācijas saglabāšanu.
OJĀRS BUŠS
