Kad darbojas atbildīgais par demokrātiju
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pavisam drīz notiks Latvijas tautu forums, kas varētu būt nozīmīgs solis ceļā uz visu progresīvo spēku konsolidāciju, par ko tik bieži un daudz runājam. Taču pēdējā laikā arvien vairāk gadās dzirdēt par haotiskumu un steigu šā foruma delegātu izvirzīšanā. Par to pārliecinājos, arī uzklausot Rīgas darbgaldu un normāļu rūpnīcas TF atbalsta grupas vadītāju D. Ozolu un šīs rūpnīcas strādniekus.
Sapulce delegātu izvirzīšanai notikusi lielā steigā. To, ka tā vispār notiks, daudzi strādnieki uzzinājuši tikai pusstundu pirms sākuma. Tā kā sapulce notikusi rīta maiņas pusdienas pārtraukumā, tad, loģiski, vakara maiņas strādnieki nav varējuši tajā piedalīties. Neizpratni radījis arī delegātu kandidātu saraksts. Pirmkārt, nav bijis iespējams agrāk apspriest, kas tad varētu būt delegāti. Otrkārt, strādnieki būtu vēlējušies, lai katras tautības delegātu izvirzītu attiecīgās tautības strādnieki. Bez tam saraksts nav bijis precīzs, jo kā polis deleģēts ... latvietis.
D. Ozols pastāstīja, ka rūpnīcas partijas organizācijas sekretārs I. Borisovs sapulces sākumā gan uzsvēris, cik svarīgs un atbildīgs ir šis pasākums, taču, nosakot reglamentu, nav atvēlējis laiku debatēm. Netika uzklausīti strādnieku iebildumi pret dažām kandidatūrām.
Lai noskaidrotu visus pārpratumus, tikos ar rūpnīcas partijas organizācijas sekretāru I. Borisovu. Viņš teica:
— Rīkojumu organizēt šādu sapulci saņēmām dienu iepriekš rajona izpildkomitejā. Kad atgriezos rūpnīcā, māksliniece darbu bija beigusi (viņa strādāja līdz pulksten 15 — I.H.), tāpēc pats uzrakstīju paziņojumu. Nākamajā dienā māksliniece uzrakstīja vēl d i v u s (retinājums mans — I.H.) paziņojumus, tā ka visi strādājošie zināja par tās norisi.
Es šeit esmu atbildīgais par demokrātiju un sapulces organizēt māku. Domāju, ka šī sapulce noritēja ļoti demokrātiski. Turklāt jau iepriekš zināju, ka no mūsu rūpnīcas neviens uz šo forumu netiks, jo mums ir mazs kolektīvs.
— Kā varēja gadīties, ka poļus pārstāvēt ieteikts citas tautības cilvēks?
— Pats brīnos! Viņš ir man labs draugs, domāju: kā tā nemaz nezinu, ka viņš ir polis.
Kad mēģināju noskaidrot, kurš tad īsti ir devis rīkojumu sapulci sarīkot vienas dienas laikā, I. Borisovs atbildēja, ka šā cilvēka uzvārdu nezinot, bet viņš esot mikrorajona partijas organizācijas sekretārs.
Bet attiecībā uz TF atbalsta grupas vadītāju D. Ozolu — jau agrāk viņiem esot bijušas nesaskaņas, tāpēc vajadzēšot ierobežot šā cilvēka darbību. Un vispār no avīzes biedram Borisovam nav bail, neesot īsto atradusi.
Laikam muļķīgi būtu taisnoties, ka žurnālists kaut kur dodas nevis tādēļ, lai kādu iebiedētu (kur nu vēl partijas organizācijas sekretāru), bet gan tādēļ, lai noskaidrotu reālo situāciju. Gribējās domāt: šis ir izņēmuma gadījums, un droši vien I. Borisovs pats neizgudroja, ka neviens no rūpnīcas delegātiem rajona mērogā netiks izvirzīts, un tikai formāli tālāk izpildīja formālo rīkojumu. Bet sarunā ar strādniecēm B. Pauļenko, R. Zaķīti, E. Petrovu uzzināju, ka visai savdabīgi tikusi organizēta arī tikšanās ar viņu darbabiedru, LPSR Augstākās Padomes deputātu Alfrēdu Retiķi.
— Mums teica, ka uz šo tikšanos vispār varot neiet, ja neesot konkrētu priekšlikumu.
Ko te vairs lai piebilst! Domāju, ka secinājumus izdarīs katrs pats, jo par demokrātijas principu realizēšanu atbildīga ir visa sabiedrība.
I. HELMANE
