Kārtējais. Ārkārtējais. Pēdējais
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tās dienas rītā, kad padomju impērija, cerams, tika piebeigta pavisam, virs PSKP CK ēkas plīvoja Krievijas karogs. Pie ieejas Kremlī pulcējās kāds tūkstotis piketētāju, kas, nešķirojot deputātus no žurnālistiem, kategoriski pieprasīja «pašatlaisties».
PSRS Tautas deputātu ārkārtas kongresā vakar reģistrējās 1780 deputāti. Varēja būt vairāk, jo trīs no viņiem izdarījuši pašnāvību, vēl vairāki — arestēti. Taču ne visi, šķiet, ir vīlušies ideālos, kā, piemēram, nelaiķis Ahromejevs. Kongresu pils smēķētavā vakar karadarbības taktiku apsprieda vīri ar lieliem vēderiem, sarkanām sejām un zelta zvaigznēm uz uzplečiem. Viņi vēl nezināja, ka Gorbačovs, Jeļcins un vēl 10 republiku prezidenti ir pavadījuši bezmiega nakti.
Slepkavība prezidentu gaumē
«Kongresā ir daudz bīstamu deputātu, viņi arī šoreiz bez sirdēstiem varētu nobalsot par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu valstī.» Tā prezidenta un savienoto republiku kopīgo paziņojumu speciāli «LJ» pamatoja Maskavas priekšsēdētāja vietnieks S. Stankēvičs. Šo paziņojumu vakar nolasīja N. Nazarbajevs.
Nu veco darba kārtību varēja iesviest papīrkurvī. Prezidenti piedāvāja citu. Uzliekot kapakmeni vecajai savienībai, pārejas periodam viņi piedāvāja izveidot pilnīgi jaunas pārvaldes struktūras: tautas deputātu pārstāvju padomi, kurā no katras republikas iekļauti 20 PSRS un attiecīgās republikas deputāti un kurus ir deleģējusi republikas AP; valsts padomi, kurā ietilptu PSRS prezidents un savienoto republiku augstākās amatpersonas iekšējās un ārējās politikas saskaņošanai. Turklāt republikām līguma parakstīšana netiek uztiepta. Tās var pastāvīgi noteikt savas līdzdalības formu savienībā. Paziņojumā tika piedāvāts apstiprināt PSRS tautas deputātu statusu līdz pilnvaru izbeigšanās brīdim, apturēt PSRS konstitūcijas pantus, noslēgt vienošanos par kolektīvo drošību, pieņemt cilvēktiesību deklarāciju un… nez kāpēc lūgt kongresu atbalstīt republiku centienus iekļūt ANO.
Uzreiz pēc šī negaidītā paziņojuma, kas sākotnēji tika uztverts kā kārtējais apvērsums, sēdes vadība izsludināja pārtraukumu. Kad emocijas aprima, sākām apjaust, ka tas nemaz nav tas sliktākais paņēmiens, kā salauzt sprandu centram un neitralizēt kongresa reakcionāro daļu. Tas bija izšķirīgs mēģinājums nogalināt vecās struktūras.
Pusdienlaiks Čapligina ielā,
LR MP pārstāvniecības ēkā, tika veltīts Latvijā ievēlēto deputātu apspriedei. Tās vadītājs Petera kungs, uzreiz pēc sarunas ar Gorbunovu un Godmani, pauda oficiālu LR vadības viedokli: republikā ievēlētie PSRS tautas deputāti kongresā ir pilnvaroti apspriest jautājumu, kas attiecas uz Latvijas neatkarības atzīšanu. Latvija, nolēmuši mūsu vadītāji, nepiedalīsies jaunajā savienībā un pagaidu parlamenta veidošanā, kā arī nenoslēgs ekonomiskās savienības līgumu — tikai parakstīs ekonomisko vienošanos. Neskaidrs deputātiem bija jautājums, kā rīkoties tās vai citas darba kārtības pieņemšanas gadījumā, kā un par ko balsot, jau zinot (no drošiem kuluāru avotiem), ka Gorbačovs ir gatavs atzīt Latvijas neatkarību un ir pat sacījis, ka kongress izblamēsies, ja tai nepiekritīs.
Sākotnēji mūsu deputātu izteikumos īpašas vienprātības nebija. Bresis: «Balsošanu par šiem jautājumiem uzskatu par «iekāpšanu» citā valstī.» Avotiņš: «Iespēju robežās sekmēt kaimiņvalsts demokratizāciju ir arī mūsu interesēs.» Ķezbers: «Šārīta programma ir glābšanas riņķis Gorbačovam.» Grinovskis: «Mēs pārstāvam vēlētājus!» Zaķis: «Mēs pārstāvam savu valsti!» Eizāns: «Mēs pārstāvam neatkarību!»
Lai gan īpašas skaidrības, vai vajag mīlēt krievus un balsot par viņu neatkarību, nebija, mūsu deputāti cieši vienojās par citu jautājumu. Vērsties pie Gorbačova ar lūgumu izdot dekrētu, kurā tiek atzīta LR neatkarība. Cerot, ka to akceptēs nevis vecais kongress, bet topošās jaunās savienības struktūras. Šis dokuments tapa dažu minūšu laikā un tika nolasīts kongresā (J. Peters). Vēl pēc dažām minūtēm kongress nobalsoja par jaunu varas institūciju izveidi. Pārtraukumā Gorbačovs apspriedās ar prezidiju, kā lai delikātāk paziņo par Baltijas valstu neatkarību…
Ja mēs nebūtu kongresā,
tik un tā tajā būtu 41 Lietuvas deputāts un vairāk nekā 30 igauņu. Mēs justos savrupi un ļoti neatkarīgi, bet nekad nebūtu tapis dokuments, kurš neapšaubāmi sekmēs mūsu republikas valstiskā statusa nostiprināšanos (skat. līdzās publicēto iesniegumu Gorbačovam). Ja mēs nebūtu kongresā, mēs televīzijā noskatītos, kā par Baltijas neatkarību mūsu vietā iestājas kirgīzi. Starpreģionālās deputātu grupas vārdā deputāts Igitjans pavēstīja, ka uzskatītu mūs par nodevējiem. Viņam piebalsoja arī deputāts Boroviks.
Lai nu kā, par to, ko esam guvuši un ko zaudējuši, lai spriež Rīgā sēdošais LR Prezidijs.
Kongresa atreferējumu beidzu pulksten 16. Atceļā uz viesnīcu satiku deputātu grupas «Sojuz» eņģeli pulkvedi Petrušenko. «Lai viņi necer, ka Gorbačovs dejos Jeļcina stabules pavadījumā,» sacīja poļitruks. «Deputātu grupa darīs visu, lai šāsdienas antikonstitucionālais apvērsums, ko iesācis Gorbačovs, izgāztos.»
