Latvijas Kultūras fonda aicinājums
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1) Latvijas Kultūras fonds uzaicina republikas Iekšlietu ministriju sniegt publisku atbildi par Rīgas zaļās zonas, parku, apstādījumu un apzaļumoto joslu nosargāšanas iespējām. Arī par ielu tīrības nosargāšanu.
Pirmajos pēckara gados sodīja gājējus pār zaļumu joslām, spļāvējus un citus ielu un sabiedrisko vietu piedraņķotājus, tagad — vairs nemaz. Pašlaik Rīga ir nobradāta: zaļie laukumi izmīdīti visos pagalmos, kociņi aplauzti, ielu zaļumu joslas kaut cik apsargātas vēl tiek tikai Ļeņina pieminekļa tuvumā, preču mašīnas ar bezkaunīgu atļaušanos izbraukā apstādījumus veikalu priekšā; mašīnas ielu malās brauc pāri ielas apmalei pa pusei zaļumu zonā tuvu ielmalas kokiem; personiskās mašīnas namu iekšējos pagalmos nobrauc pēdējo irdni ap krūmiem un kokiem, neviens vairs neapstrīd mašīnu visatļautību pagalmā — nobraukti krūmi, nobrāzti, aplauzīti, nozāģēti mašīnas traucējošie pagalmu koki, parkos un ielu zaļumjoslās nekvalificēti strādnieki nelaikā sausā smilti iekaisa zāļu sēklas, nepierullētas tās pāris dienu laikā izēd baloži, vēl nevienu gadu šādi apsētas zaļumzonas skaisti sazaļojam nav redzētas. Šīs apokaliptiskās ainas varētu turpināt, bet labāk runāt par labošanas iespējām. Kāpēc Kultūras fonds vēršas pirmkārt pie Iekšlietu ministrijas? Tāpēc, ka Rīgas demogrāfijā neorganizētā iedzīvotāju blīvība, liekas, ir sasniegusi «kritisko masu» (socioloģisku pētījumu trūkst, vai tie nav sabiedrībai darīti zināmi). Var notikt un varbūt ir jau noticis «nekvalitatīvs lēciens» — paskatieties šopavasar parkos un ielās — morāles normas, šķiet, vairs nav spējīgas kontrolēt tranzīta un pārapdzīvotības patērētāju stihiju. Savukārt apzaļumošanas tresta dienests strādā, saudzīgi izsakoties, neprofesionāli. Pienācis laiks milicijai uzņemties savus pienākumus, kurus tā aizmirsusi. Varbūt pa to ilūziju laiku, kurā pilsēta gribēja sevi pasludināt par komunistiskās sadzīves pilsētu? Varbūt pa to laiku, kad nojauca dekoratīvos un plūsmu ierobežojošos žogus un iežogojumus? Un vai nav laiks tos atjaunot? Vai nav laiks atteikties no Hruščova laika iedvesmotajiem gājieniem un lēmumiem?
Arī žurnālisti, izrādās, ir nevarīgi. Nupat TV «Panorāma» līdzīga rakstura sižeta arī palika pie jau ieregulētas formulas: «Mēs visi esam vainīgi.» Šis teiciens vien jau ir pirmā zīme, ka nestrādā socioloģiskais dienests. Kas — mēs visi? Nē, ne visi. Visi nē. Lai tad milicija dara savu darbu un noskaidro, kuri ir tie «visi».
2) Latvijas Kultūras fonds šajās kārtības talkās aicina piedalīties skolēnus. Pašorganizēties zaļajām patruļām. Jauno fotogrāfu studijas, jauno žurnālistu grupas. Vainīgos ķert ciet aiz stērbeles, fotografēt, izsekot līdz mājām, fotografēt viņu dzīvokļu durvis, logus, novērot viņu turpmāko uzvešanos, rakstīt, sūtīt ziņojumus namu pārvaldēm, padomēm, vainīgo darbavietām, redakcijām, valdībai, UNESCO. Tas izklausās pēc «zaļā terora»? Varbūt. Uz laiku. Uz šo vasaru. «Zaļais terors» pret «pelēko». Vai tad tas, kam pašlaik pakļauta Rīgas daba, nav pelēkais terors?
3) Aicinām arī pensionārus, cik veselība atļauj, nākt ar savām bozēm un dot vainīgajiem «pa kātiem».
4) Kultūras fondā ir ienācis priekšlikums no spēcīgiem zaļā mauriņa kopējiem kādu no Rīgas parkiem nodot viņu rīcībā paraugapkopšanai. Vērmaņdārzu? Ziedoņdārzu? Zālītes selekcionāru, kolekcionāru un «smalkmeistaru» rīcībā.
Bet to nevar «pelēkā terora apstākļos».
Tātad: aicinām miliciju nodrošināt pilsoņiem normālus sadzīves apstākļus, aicinām skolēnus un studentus rīkot (pie Dabas aizsardzības biedrības? Pie Latvijas Kultūras fonda Talku vadītāju centra? Pie Jaunatnes ekoloģiska centra? Tāpat — pašdarbnieciski?) Zaļo glābšanas kustību pagaidām uz vienu vasaru Rīgas pagalmos, ielās, parkos un Rīgas apkaimes zonā un aicinām mauriņu kopējus Latvijas Kultūras fondā gaidāmajam neparastajam, skaistajam zaļajam darbam.
Par mauriņu kopēju gatavību ziņosim turpmāk.
Iespējams, ka šos jautājumus gribēs apspriest prese un TV. Taču atgādinām, ka nav daudz laika — ŠIE JAU BRIEN.
IMANTS ZIEDONIS
