Kurp ej, Tautas fronte!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tuvojas Latvijas Tautas frontes otrais kongress. Mēs visi atceramies, kādā visas tautas vienotības un pacilātības gaisotnē notika pirmais kongress. Ne tikai progresīvā inteliģence, bet arī strādnieki, zemnieki un citi darba darītāji savas nākotnes cerības saistīja ar jaunradīto sabiedriski politisko organizāciju un veltīja tai nedalītu uzmanību.
Šobrīd ir pienācis laiks dot pārskatu tautai, pateikt, kā tās dāvātā uzticība ir attaisnota. Es domāju, ka atbilde uz šo jautājumu nevar būt gluži viennozīmīga. Bez šaubām, LTF ir kopš tās dibināšanas bijusi godīga, atklāta un nesavtīga tautas interešu paudēja un aizstāve (to, protams, var teikt par LTF kopumā, bet ne par jebkuru tās biedru). Taču uz jautājumu, vai LTF varēja paveikt vairāk, nekā tā ir izdarījusi, jāatbild piekrītoši. Protams, tam ir daudz attaisnojošu iemeslu – milzīga organizācija radās īsā laikā un tukšā vietā, bez telpām un citas materiālās bāzes, iespaidīgi konservatīvie spēki centās pārtraukt vai vismaz kavēt tās darbību utt. Un tomēr – visi bremzējošie apstākļi nebija objektīvi, ārpus pašas Tautas frontes pastāvoši.
LTF noietais ceļš nav garš, bet tajā diezgan jūtami izdalās divi posmi. Pirmajam posmam raksturīga ir lēnāka, brīžiem straujāka augšupeja. LTF Programma un citi pamatdokumenti gūst tautas vairākuma atbalstu, LTF kļūst par nozīmīgu politisku spēku, ko respektē arī pastāvošā varas sistēma. Pamazām tā nāk pie atziņas, ka LTF ir pareizi nospraudusi kursu, lai izvestu sabiedrību no krīzes, un tāpēc sāk kopīgi ar LTF risināt republikas sabiedriskās dzīves visvairāk samilzušās problēmas. Šis pakāpeniskais kāpuma posms beidzas ar šāgada PSRS tautas deputātu vēlēšanām, šajās velēšanās LTF gūst nozīmīgu panākumu, jo trīs ceturtdaļas kandidātu, ko ievēlējuši Latvijas iedzīvotāji, ir tie, kurus atbalstīja LTF.
Šī uzvara vēlēšanās it kā atvēra vārtus tālākiem panākumiem, tā kā bija skaidrs, ka jāiet tālāk pa iemīto ceļu, jāizcīna tāda pati uzvara republikas vēlēšanās un tad jau valsts vara republikā būs spiesta ņemt vērā LTF viedokli un nodrošināt LTF Programmas īstenošanu. Taču šajā brīdī LTF kāpiens aprāvās un tās darbībā iezīmējās zināmas krīzes pazīmes. Vēl jau pēc inerces tika gūti daži svarīgi panākumi (piemēram, suverenitātes deklarācijas un likuma par republikas saimniecisko patstāvību pieņemšana), taču tos drīzāk var uzskatīt par iepriekšējā posma iekavēto parādu likvidēšanu, bet ne par jaunu tālākvirzību.
Tajā pašā laikā sāka izpausties vesela virkne bīstamu simptomu, kas var krietni traucēt tālāko LTF darbību. Šajā laikā iezīmējās nosliece uz bieži vien tukšvārdīgām teorētiskām diskusijām, ignorējot praktiskus pasākumus, kas varētu dot tautai taustāmus rezultātus. LTF vadības darbība gan bija ārēji visai aktīva, tomēr tajā arvien mazāk bija jūtamas rūpes par kongresā apstiprinātās Programmas pilnīgu īstenošanu. LTF Domes un tās valdes darbībā arvien biežāk parādījās nekonsekvence, nervozums, izvairīšanās precīzi noteikt savu pozīciju atsevišķos svarīgos politiskos jautājumos, šīs pozīcijas nestabilitāte. Tā, piemēram, LTF Dome 1988. gada 17. decembrī pieprasīja pēc iespējas drīzāk pieņemt likumu par LPSR pilsonību, bet, kad šis likums ir izstrādāts un notiek tā apspriešana, LTF Dome 1989. gada 5. augustā atteicās no šā likuma. Šāda nenoteiktība vērojama arī jautājumā par pilsoņu komitejām.
TĀDA rīcība rada neizpratni republikas iedzīvotājos. Tik tikko republikas Augstākā Padome pēc LTF aicinājuma, pārvarot konservatīvo spēku pasīvu pretestību, pieņēma republikas suverenitātes Deklarāciju. Republikas iedzīvotāju absolūtais vairākums apsveica šo soli, bet LTF oficiālā orgāna «Atmoda» 33. numura pirmajā lappusē izdevuma redaktora v. i. E. Veidemane un viņas vietnieks A. Jirgens atklāti izteica neapmierinātību ar šo aktu. Cilvēkiem rodas neizpratne: kāds tad ir LTF viedoklis – tas, kas tika pausts Doma laukumā mītiņā, vai tas, kas izklāstīts «Atmodas» slejās.
Ar nevajadzīgu sasteigtību tika publicēts tāds principiāls dokuments kā Domes valdes 1989. gada 31. maija aicinājums. Šai laikā LTF priekšsēdētājs un pieci valdes locekļi atradās Maskavā, bet neviens neuzskatīja par nepieciešamu pacelt tālruņa klausuli un informēt viņus par gatavojamo dokumentu.
Parādījušies mēģinājumi sašķelt LTF. Tā, piemēram, «Atmodā» tika publicēts raksts «Liberālo komunistu spožums un posts», kura mērķis ir atstumt no līdzdalības LTF Komunistiskās partijas biedrus. Pēdējā laikā LTF, nosakot savu politisko līniju, nereti nepietiekami ņem vērā tajā sastāvošo cittautībnieku viedokli. Arī tas var atraut daļu atbalstītāju. Šķelšanās ir visnopietnākās briesmas, kas apdraud LTF. Nav apšaubāms tas, ka LTF savus mērķus varēs realizēt tikai tad, ja tos atbalstīs visu galveno republikas sociālo grupu un tautību vairākums.
Vienlaikus notiek aktīva atsevišķu LTF līderu nomelnošana. It īpaši uzbrukumi tiek vērsti pret LTF Domes locekļiem J. Bojāru, A. Kaulu, M. Kosteņecku, kurus vēl nesen tauta lielā vienotībā ievēlēja par PSRS tautas deputātiem. Kritizējamo personu lokam ir tendence paplašināties. Man jau gadījies lasīt izdevumus, kur arī LTF priekšsēdētājs D. Īvāns tiek dēvēts par lētu demagogu.
Protams, arī LTF līderi un PSRS tautas deputāti var pieļaut kļūdas un par tām tos var un vajag kritizēt. Tomēr svarīgi ir, par ko kritizē un kā kritizē. Jāteic, ka lielāko tiesu kritikas viņi saņem par uzticību LTF spēkā esošajai Programmai un Domes lēmumiem. Jau izteikts viedoklis par to, cik pamatoti ir uzbrukumi J. Bojāram par līdzdalību pilsonības likuma izstrādāšanā, ko viņš darīja, pildot LTF Programmu un Domes lēmumu. J. Škapars pārmet J. Bojāram un A. Plotniekam mēģinājumus «uzstutēt uz kājām suverēnu Latviju federācijas ietvaros» («Padomju Jaunatne», 1989. g. 4. aug.). Man šķiet, ka J. Škaparam kā LTF Programmas redakcijas komisijas priekšsēdētājam vajadzētu atcerēties: tieši tāda nostādne ir ierakstīta viņa rediģētajā Programmā. Tā ir pareiza ne tikai formāli, bet arī pēc būtības, jo, lai Latvija varētu iet uz priekšu, tā vispirms jādabū uz kājām, un to var izdarīt tikai tur, kur tā patlaban atrodas. Ja tā būs dabūta uz kājām, respektīvi, nodrošināta tās politiskā un ekonomiskā patstāvība, tā pati varēs izvēlēties savu tālāko ceļu.
Ne mazāk svarīga ir kritikas forma. J. Bojāram un dažiem citiem LTF vadītajiem ar vieglu roku tiek pielīmētas neglītas etiķetes, viņi tiek ieskaitīti vienā grupā ar tādiem politiskiem darbiniekiem kā J. Dzenītis, A. Rubiks, V. Alksnis. Viens no visvairāk aizmirstiem LTF Programmas punktiem ir tas, kas runā par politiska klimata uzlabošanu, politisko diskusiju kultūru. Šobrīd daudzi raksti, diemžēl arī «Atmodā», pauž domu, ka pastāv divi viedokļi – raksta autora un nepareizais. Savukārt šā nepareizā viedokļa (pēc autora domām) paudējus nekavējoties pasludina par tautas ienaidniekiem, kangariem un apvelta ar lāstiem.
Šajā sakarā man vairāki cittautieši ir teikuši, ka viņi principā atbalsta LTF Programmu, bet viņus biedē tas – ja vara nonāktu LTF rokās, varētu izveidoties tāda politiskas neiecietības atmosfēra, kas atgādinātu staļinisma un stagnācijas gadus, kaut arī politiskā ievirze būtu citāda.
Es nedomāju, ka pašreizējā krīze LTF darbībā varētu būt pārāk bīstama. Nevienas organizācijas darbībā nevar vērot nepārtrauktu progresu. Arī Polijas «Solidaritātes» darbībā pēc pārliecinošās uzvaras šā gada Seima vēlēšanās parādījās zināmas krīzes pazīmes un šķelšanās mēģinājumi. Domāju, ka laika posmā, kas atlicis līdz LTF 2. kongresam, aukstasinīgi jāizanalizē situācija, jānosaka krīzes vai krīzītes cēloņi un jāizstrādā tāda taktiskās darbības programma, kas nodrošinātu jaunu LTF darbības pacēlumu.
Ja runājam par pašreizējās krīzes cēloņiem, tad, manuprāt, būtu jāvērš uzmanība uz šādiem momentiem:
● pārāk vienpusīga saikne starp LTF vadību un tautas masām. Līdz šim tā izpaudās galvenokārt tā, ka LTF vadība publicēja aicinājumus un tautas masas tos vairāk vai mazāk vienprātīgi atbalstīja. Ir jau lieliska tāda uzticība, ko tauta velta LTF, bet lielas organizācijas darbība nevar tikt balstīta tikai uz vienpusīgu uzticību. Lai neatrautos no tautas, pastāvīgi jāpēta tautas vairākuma viedoklis. Zināms darbs šajā virzienā ir veikts, bet tas vēl ir nepietiekams;
● politiskās pieredzes trūkums. LTF vadībā atnāca ļaudis, kuru lielais vairums bija tālu stāvējuši no politikas. Ja arī kāds bija agrāk saskāries ar politisko dzīvi, tad diezin vai šī pieredze bija pietiekami noderīga. Šobrīd dziļa pārkārtošanās notiek arī politiskajā sfērā. Agrāk politika izpaudās galvenokārt kā vienas grupas diktāts, bet tagad politika ir kļuvusi tāda, kāda tā ir pasaules lielākā daļā – dažādu sociālo grupu cīņa par savām interesēm, izmantojot politiskus līdzekļus.
Politiskās pieredzes trūkums dažos gadījumos novedis LTF vadītājus pie vienkāršotas politiskas situācijas analīzes un reālo pretspēku un grūtību nenovērtēšanas. Viņi savukārt ir iedvesuši LTF locekļiem un tautai cerības uz drīziem panākumiem. LTF ceļš uz savu mērķu sasniegšanu nebūt nav tik taisns, īss un rozēm kaisīts, kā tas skanēja mītiņā pie stacijas, pavadot mūsu deputātus uz PSRS Tautas deputātu kongresu. Arī mūsu prese ne vienmēr ir izjutusi pienācīgu atbildību par savām publikācijām. Tā, piemēram, O. Eglītis «Atmodas» 24. numurā raksta: «Taisnīga un pašsaprotama ir prasība pārtraukt ieilgušo okupāciju un likvidēt tās sekas – izvest karaspēku, atcelt okupācijas režīma varas iestādes, repatriēt pārtautošanas nolūkos ieplūdinātos sveštautiešus. Šis ceļš uz neatkarības atjaunošanu ir taisnīgs, loģisks un samērā vienkāršs. Atliek vienoties ar PSRS vadību par deokupācijas secību un termiņiem.» Pēc šādiem rakstiem parastam lasītājam nav skaidrs, kāpēc šī tik vienkāršā vienošanās vēl līdz šim nav panākta, ko tad dara LTF vadība;
● LTF organizatoriskais vājums. Vēl LTF nebija nodibinājusies, kad jau skanēja daudzi drūmi pareģojumi par organizācijas drīzu un neizbēgamu birokratizēšanos, par to, ka tās līderi drīz braukšot melnās volgās. Tas, kā redzat, nav noticis. Taču, šo pareģoņu iebaidīta, LTF nav veltījusi pienācīgu vērību sava aparāta veidošanai. Pēc biedru skaita un darbības apjoma LTF un LKP ir salīdzināmi lielumi, taču LKP aparāts daudzkārt pārsniedz LTF aparātu. Tik milzīga organizācija kā LTF nevar darboties tikai uz sabiedriskiem pamatiem. Tāpēc daudzi LTF nospraustie darbības virzieni realizējas nepilnīgi. Neracionāla izveidojas arī LTF operatīvās vadības orgāna – Domes valdes – uzbūve. Pirms tās izveidošanas visi bija vienisprātis, ka saskaņā ar zinātnes atziņām šāda orgāna skaitliskajam sastāvam nevajadzētu pārsniegt 7–9 cilvēkus. Tomēr sākumā ievēlēja 13 locekļus un pēc kāda laika to daudzumu vēl palielināja līdz 18. Acīm redzami lietderīgāks būtu skaita ziņā mazāks, bet strādāt spējīgāks orgāns;
● LTF neviendabīgais sastāvs. Nepieciešams priekšnoteikums darbībai jebkurā sabiedriskā organizācijā ir tās Programmas un Statūtu atzīšana un respektēšana. LTF ir masu organizācija, kas atspoguļo diezgan plašu uzskatu spektru. Tā savas durvis nav slēgusi nevienam citas organizācijas biedram, kas apsolījies ievērot LTF Programmu un Statūtus. Tomēr dažu organizāciju biedri ir gan iestājušies LTF, taču pēc tam joprojām pauduši uzskatus, kas būtiski atšķiras no LTF Programmas, turklāt runājot LTF vārdā. To it īpaši var teikt par abu «Helsinku-86» grupu biedriem, kas, piemēram, neatzīst parlamentāru ceļu savu mērķu sasniegšanai un aicina boikotēt vēlēšanas. Turpretī LTF parlamentāro ceļu uzskata par galveno savas programmas realizēšanai. Es negribu aicināt uz LTF rindu tīrīšanu pēc partijas tīrīšanu parauga. LTF vienmēr ir cienījusi citu viedokļus, izņemot pilnīgi staļiniskus un fašistiskus. Tomēr katram cilvēkam vajadzētu būt godaprātam… Tad mums būtu daudz skaidrāks politisko spēku samērs republikā;
● dažu personu ambīcijas, varas un slavas kāre. Par šādām parādībām ļoti smagi un nepatīkami ir runāt, bet izlikties neredzam, ka arī LTF šādas parādības ir sastopamas, būtu vēl bīstamāk. Šādu cilvēku LTF rindās nav daudz, bet viņi tomēr ir. Viņu vidū ir tādi, kuriem ir neapšaubāmi nopelni LTF veidošanā un attīstībā, bet kuri domā, ka šie nopelni nav pienācīgi novērtēti, un jau šobrīd cenšas dabūt šādu vai tādu atalgojumu par savu darbību tautas labā. Ja tas neizdodas, tad viņi dibina grupējumus vai partijas, kas varētu viņiem palīdzēt iegūt prezidentu un ministru posteņus neatkarīgajā Latvijā. Ir arī tādi cilvēki, kas nokavējuši LTF organizēšanos un nav iekļuvuši LTF līderu vidū. Tagad nu viņi cenšas atgūt nokavēto. Starp tiem ir ne mazums tādu, kas savā agrākajā darbībā nav spējuši sevi apliecināt un uzskata, ka politika ir tā sfēra, kur viņiem tas izdosies bez pietiekamas sagatavotības. Izvirzīties viņi grib, nevis dodot konkrētu ieguldījumu LTF darbībā, bet cenšoties apsteigt un atvirzīt malā līdzšinējos līderus, turklāt nereti ar demagoģiskām metodēm. Viņi cenšas pierādīt, ka ir radikālāki par tagadējiem vadītajiem, nomelno tos, atmet malā LTF Programmu un aicina uz nepārdomātiem soļiem. Tā, piemēram, viņi pārmet LTF vadītajiem nepamatotas bailes no tankiem. Lietas būtība nav LTF vadītāju personiskajā drosmē, bet to atbildības izjūtā. Vest neapbruņotu tautu pret tankiem ir politiska bezatbildība, un katrs politiskais līderis, kas ir šā vārda cienīgs, darīs visu, lai šādu sadursmju nebūtu, jo tas nozīmētu mūsu trešās un pēdējās tautas atmodas galu. Tomēr dažus tas neuztrauc. Tā, piemēram, B. Pētersone raksta: «Mūsu brīvības centieni var noslīgt atpakaļ apspiestības tumsā, bet lai patiesība paliek uzrakstīta avīzēs, ja izdosies – grāmatās» («Padomju Jaunatne», 1989. g. 22. jūlijā). Nezinu, kam gan šī patiesība būs vajadzīga, ja latviešu tauta izzudīs apspiestības tumsā;
● konservatīvo spēku provokatoriskā darbība. Tie, kuru varu un siltos krēslus apdraud LTF, nebūt negatavojas padoties. Viņu vairākums ir jau sapratuši, ka viņiem paklausīgo varas orgānu tieši varmācīgi uzbrukumi LTF var sacelt kājās visu tautu un beigties bēdīgi viņiem pašiem. Tāpēc viņi meklē aplinkus ceļus. Sākotnēji bija mēģinājums radīt pretspēku internacionālās darbaļaužu frontes veidā. Tomēr tauta (arī liela daļa krievu un pārējo cittautiešu) drīz vien izprata, ka šai frontei nav nekā kopīga ne ar internacionālismu, ne ar darbaļaužu interesēm. Šobrīd tās prestižs ir ārkārtīgi krities. Tādējādi pierādījās, ka mēģinājumi apkarot LTF no ārpuses, turklāt no konservatīvi staļiniskām pozīcijām, ir bezperspektīvi. No tā neizbēgami izrietēja secinājums, ka LTF jāapkaro no iekšienes un no pseidoradikālām pozīcijām – respektīvi, jāizmanto vecu vecais sauklis «Skaldi un valdi!». Tieši tā cara ohranka, lai apkarotu revolucionāro kustību Krievijā, visiem spēkiem sekmēja boļševiku un meņševiku šķelšanos un iedvesmoja bezjēdzīgas masu akcijas (piemēram, «Asiņaino svētdienu»). Arī šobrīd iznāk sastapties ar dažu bezatbildīgu grupu rīkotām akcijām, kuras nevar kalpot citiem mērķiem kā tikai latviešu tautas atmodas kustības diskreditēšanai un iespējamo represiju attaisnošanai. Ne visi šo grupu locekļi ir provokatori, bet, neapšaubāmi, to ietekme ir vērā ņemama. Līdz šim ir atmaskots tikai viens šāds provokators – laikraksta «Učiteļskaja gazeta» korespondents, bet arī viņa krimināllieta nemanāmi nogrimusi prokuratūras rakstāmgaldu atvilktnēs.
|
|
ŠOBRĪD mūsu uzdevums ir ņemt vērā noietā ceļa pieredzi un kongresā izdarīt nepieciešamos grozījumus LTF Programmā. Šoreiz negribu runāt par atsevišķiem formulējumiem, bet gan par dažām principiālām nostādnēm, kurām būtu jāatbilst jaunajai LTF Programmai.
1. Programmai skaidri jānosaka LTF galvenie mērķi. Šiem mērķiem jāatbilst ne tikai visu galveno LTF ietilpstošo sociālo grupu vēlmēm, bet arī Latvijas iedzīvotāju vairākuma interesēm. Ja tas tā nebūs, tad šo mērķu realizācija nebūs iespējama.
Daži par šādu galveno un vienīgo mērķi pasludina pilnīgu Latvijas neatkarību tūlīt un par katru cenu. Es uzskatu, ka neatkarība nevar būt pašmērķis, jo neatkarīgā valstī var pastāvēt arī nedemokrātiski un prettautiski režīmi. Diezin vai pēc tādas neatkarības mums vajadzētu tiekties. Tāpat arī nepieņemama būtu tāda neatkarība, kas novestu mūsu republiku pie tūlītēja ekonomiskā sabrukuma un galēja posta iedzīvotājiem. Tāpēc LTF galvenajam mērķim vajadzētu būt tāda suverēna valstiskuma izveidošanai, kurā pilnā mērā būtu garantēta latviešu tautas neierobežoti ilga pastāvēšana un tās pašnoteikšanās; tāda valstiskuma izveidošanai, kurš būtu dibināts uz patiesu demokrātismu un kurā tiktu nodrošinātas visu pilsoņu tiesības un brīvības un to materiālā labklājība, kurā tiktu atzīta visu tautu nacionālā pašcieņa un sekmēta to kultūras attīstība.
2. LTF Programmai jābūt pietiekami elastīgai un dinamiskai. Politiskā un ekonomiskā situācija PSRS un Latvijā nepārtraukti mainās, un LTF jābūt iespējām attiecīgi uz to reaģēt, izdarīt politiskus manevrus. Pašlaik notiek diskusija par Latvijas valstiskuma attīstības ceļiem. Tiek nosauktas divas alternatīvas – PSRS ietvaros vai ārpus tiem. Manuprāt, nevienu no tām nevar izslēgt. Latvija šobrīd ar dažādām saitēm ir cieši saistīta ar PSRS, tās ekonomika ir pilnīgi atkarīga no PSRS tirgus. Šo saišu saraušana var novest pie šobrīd neaprēķināmām sekām. Tāpēc attaisnoti ir LTF sākotnējie centieni sasniegt savus mērķus PSRS ietvaros, panākot tās pārveidošanu par principiāli jaunu suverēnu valstu savienību. Jāteic, ka iespējas virzīties pa šo ceļu patlaban nebūt nevar uzskatīt par izmantotām. Taču PSRS politikā un ekonomikā nav izslēgti tādi pagriezieni, kas var padarīt šo ceļu par neiespējamu. Tāpēc LTF jāizstrādā arī citi iespējamie varianti, to vidū – Latvijas valstiskums ārpus PSRS ietvariem. Šo ceļu nevar uzskatīt par antisociālistisku vai pretpadomju, jo sociālisms var pastāvēt arī ārpus PSRS. Jāizpēta vēl citas alternatīvas. Pasaulē pastāv arī tādas lielu un mazu valstu kopdzīves formas ka asociētās valstis. Tā, piemēram, ar ASV asociētas ir tādas valstis ka Puertoriko un Mikronēzija. Tās ir saglabājušas pilnīgu iekšējo patstāvību, nododot ASV uz līguma pamata tādas funkcijas kā valsts aizsardzība, ārlietas un dažas citas, bet neietilpst to sastāvā. Izpētes vērta ir arī Rietumberlīnes saistība ar VFR.
3. LTF Programmai jābūt iekšēji vienotai, tajā nevar būt pretrunīgas nostādnes. Ja LTF savu mērķu realizēšanai ir izvēlējusies parlamentāro metodi, aizstāv lozungu «Visu varu padomēm» un piedalās vēlēšanās, tā nevar vienlaikus piedalīties citu orgānu veidošanā, kam arī tiek piešķirtas valsts varas pilnvaras. Bez tam mēģinājums izveidot paralēlus varas orgānus mūsu apstākļos būtu gluži vienkārši nereāls.
4. LTF Programmai jābūt orientētai uz nākotni, bet ne uz pagātni. Pagātne jāpēta, tās mācības jāņem vērā. Šajā pētniecības darbā ir laiks pāriet no 1939. gada, kura notikumi izpētīti jau pietiekami, uz 1940. gadu, kurā vēl ne visi baltie plankumi ir likvidēti. Taču jāsaprot, ka vēsturi nevar pagriezt atpakaļ un Latvijā nevar atjaunot ne to politisko, ne ekonomisko iekārtu, kas pastāvēja 1940. gadā. Ir jāmeklē jauni risinājumi, kas atbilstu tagadējiem apstākļiem.
5. Problēmas, kas ir nobriedušas, jārisina, tās nevar atlikt uz nenoteiktu tālu nākotni. Ir daļa. LTF biedru, kas grib visas ar Latvijas valstiskumu saistītās problēmas atlikt uz brīdi, kad Latvijas valsts būs neatkarīga. Šādam viedoklim nevar piekrist. Problēmas, kuras ir aktuālas šodien, jārisina šodien, citādi tās vispār var palikt neatrisinātas. It īpaši bīstami ir tālu atlikt pilsonības jautājuma risināšanu. Tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kam nav tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību, nevar palikt neziņā par savu tiesisko statusu. Viņi vēlas skaidrību par to, vai viņi varēs iegūt Latvijas pilsonību un ar kādiem noteikumiem. Ja LTF paziņos, ka viņiem ilgstoši jāpaliek tikai par pilsoņu kandidātiem un galu galā pilsonības iegūšana var arī tikt atteikta, diezin vai var cerēt uz viņu atbalstu LTF centieniem.
6. LTF Programmā jāņem vērā citu republiku radniecīgu kustību pieredze, taču nedrīkst aizmirst, ka citās republikās situācija daudzos jautājumos būtiski atšķiras no situācijas Latvijā. Tāpat citu republiku pasākumi un likumdošanas akti jāvērtē kritiski, tie ne vienmēr ir paši labākie. Tā, piemēram, tos mērķus, ko Igaunijā mēģina ar grūtībām realizēt, ieviešot vēlēšanu likumā vienvietas nodzīvošanas cenzu, daudz vieglāk varēja atrisināt ar pilsonības likuma palīdzību.
7. LTF jānodrošina demokrātijas attīstība visās dzīves sfērās. Līdz šim pienācīga vērība nav tikusi veltīta darba kolektīviem. Tādējādi daudzas darba kolektīvu padomes ir pārvērstas par konservatīvo spēku citadelēm, kur vēl arvien komandē vecais administratīvi birokrātiskais aparāts. Ja ražošanas sfērā noteicošo ietekmi iegūs paši darbaļaudis, vispārējā situācija republikā krietni uzlabosies.
8. LTF Programmai jābūt arī praktiskai ievirzei. LTF savā darbībā līdz šim visvairāk uzmanības ir pievērsusi vispārēja rakstura politiskām deklarācijām. Šajā ziņā tās darbība ir diezgan sekmīga, un vesela virkne ar LTF līdzdalību izstrādātu vispārēju politisku dokumentu ir ieguvusi valstisku raksturu un likuma spēku, tie arī iedzīvināti republikas Konstitūcijā.
Taču maz ticis domāts par praktiskām lietām, kas skar katru cilvēku. Turpmāk vairāk jārūpējas par to, lai vispārpolitiskās akcijas dotu arī taustāmus rezultātus, lai jauno likumu nozīme kļūtu saprotama visiem iedzīvotajiem. Suverenitātes deklarācija ir pieņemta, tagad tā jāpiepilda ar reālu saturu. Tā jāizmanto, lai pretotos Vissavienības resoru diktātam, ierobežotu imigrāciju, aizsargātu republikas iedzīvotāju ekonomiskās un ekoloģiskās intereses. Republikas ekonomiskai patstāvībai jānodrošina visu iedzīvotāju materiālā stāvokļa uzlabošanās, vislielāko vērību veltījot pensionāriem un citu trūcīgo iedzīvotāju grupām. Plašāk jāizmanto republikas tiesības veidot savu patstāvīgu tiesību sistēmu, lai pastiprinātu pilsoņu un to mantas juridisko aizsargātību.
Šis raksts uzrakstīts pirms PSKP CK 26. augusta paziņojuma publicēšanas. Es neuzskatīju, ka šā paziņojuma dēļ man vajadzētu izdarīt rakstā kādus grozījumus, lai gan paziņojums neapšaubāmi ietekmēs arī LTF darbību. Tas noteikti sekmēs LTF un latviešu tautas konsolidāciju. Visu Latvijas iedzīvotāju konsolidāciju tas gan aizkavēs, bet es domāju, ka šīs grūtības ir pārvaramas un ka katram politiskam darbiniekam (ne tikai komunistam) būtu jāņem vērā šajā paziņojumā ietvertais aicinājums un «jārīkojas tā, lai viņa gods un sirdsapziņa būtu tīra savas tautas priekšā tagad un nākamajās paaudzēs».
ILMĀRS BIŠERS
