Ko un kad bērsim cukurtraukā?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Saruna ar Jelgavas cukurfabrikas direktoru JURIJU SEMENCEVU un citiem zinīgiem ļaudīm.
— Ir vasara, mežos ienākas mellenes un avenes, dārzos zemeņu raža jau novākta, taču pašā gatavībā ir jāņogas, ērkšķogas, upenes un ķirši. Nav tālu arī ābolu, plūmju un brūkleņu laiks. Kā pašlaik jūtas cukurfabrikas direktors, apzinādamies, ka viņa vadītā uzņēmuma produkcijas deficīts patīkamajām ģimenes rūpēm par iekrājumiem ziemai pieliek punktu?
— Jūtos vairāk nekā slikti. Nesaprotu, kāpēc notikušas šādas pārmaiņas. Cukurs vienmēr ražots pārpārēm, plāni pārsniegti un vienīgā problēma bijusi -- kā cukuru drīzāk realizēt. Ja jūlija sākumā skatījāties Centrālās televīzijas raidījumu, kurā arī tika apspriests cukura jautājums, tad uzzinājāt, ka valstī cukura ražošanas plāns pirmajā ceturksni izpildīts par 111 procentiem. Tātad iedzīvotājiem nevajadzētu sūdzēties par cukura deficītu. Taču — cukura nav.
— Laikrakstam adresētajās vēstulēs bieži tiek izteikts minējums, ka Kuba esot samazinājusi izejvielu piegādi un Černobiļas traģēdijas laikā saindēti lieli cukurbiešu lauki.
— Nezinu, kas notiek Kubā, taču man ir dokuments, kurā minēts PSRS un Kubas noslēgtais kontrakts par 4 200 000 metrisko tonnu jēlcukura iepirkšanu šajā gadā. Tas tikai liecina, ka izejvielu piegādes ziņā nav notikušas nekādas sevišķas pārmaiņas, kas varētu radīt cukura trūkumu. Un, cik es zinu, Černobiļas rajonā nekādu cukurbiešu plantāciju nebija. Vienīgi — pēc šīs avārijas Baltijas republikām izejvielas piešķīra vairāk. Jo Černobiļas tuvumā cukurfabrikas nedarbojās.
— Atzītos: uz Jelgavu atbraucu, lai uzzinātu, vai ir kāds pamats republikas iedzīvotāju runām par to, ka cukurfabrika ar cukuru esot pārpildīta un tāpēc nemaz nestrādājot.
— Latvijā ir trīs cukurfabrikas — Jēkabpilī, Jelgavā un Liepājā. Mūsu fabrika nekādas pārmaiņas it kā nav jutusi — ne izejvielu daudzuma, ne saražotā cukura ziņā. Strādājam tāpat kā citus gadus. Vienīgi šogad mainīts izejvielu piegādes un cukura ražošanas grafiks. Katru gadu no janvāra līdz vasaras vidum pārstrādājām Kubas jēlcukuru, tad ap augustu un septembri ražošanu pārtraucām, sākām remontdarbus, lai sagatavotos cukurbiešu pārstrādei, kas parasti notiek gada ceturtajā ceturksnī. Kopumā fabrika strādā astoņus mēnešus, bet trīs mēnešus notiek remontdarbi, kuru laikā daļa strādnieku aiziet atvaļinājumā.
Šogad izejvielu piegādes grafika mainīšanas dēļ nestrādājām janvārī. Taču pārējos mēnešus līdz aprīlim no jēlcukura ieguvām tik daudz produkcijas, ka to pat nebija kur novietot — noliktavas pārpildītas (direktors izteiksmīgi novilka ar plaukstu gar kaklu — V. V.). Aprīlī visā valstī pēkšņi cukurs no veikalu plauktiem pazuda. Tas tika pārdots divreiz vairāk nekā šai pašā laikā citus gadus. Tad arī tika ieviesta talonu sistēma.
Daudzus noteikti pārsteigs fakts, ka maija beigās ar LPSR Valsts agrorūpniecības komitejas ziņu cukurfabrika tiešām darbu pārtrauca! Nestrādājām ne jūnijā, ne jūlijā. Šais mēnešos mums atkal izejvielas nepiegādāja. Tiesa, ilgu laiku cukurfabrikas noliktavas ar cukuru bija pārpildītas. Tirdzniecības organizācijām trūkst telpu, kur cukuru varētu uzglabāt. Un, tā kā tika ieviesta talonu sistēma, veikaliem nebija izdevīgi savās šaurajās platībās turēt tos cukura kilogramus, kurus iedzīvotājiem varēs pārdot tikai augustā vai septembrī. Arī šodien (15. jūlijā) mums noliktavās vēl ir ap 1000 t cukura.
— Tātad vasarā, kad iedzīvotajiem cukura ir vajadzīgs vairāk nekā citos mēnešos, fabrika nestrādāja. Man pat personiski ir ļoti sāpīgi to dzirdēt. Jo jūnijā, kad lūdzām piešķirt mūsu ģimenei papilddevu bēru mielastam. Maskavas rajona izpildkomitejā kāds ierēdnis pamācīja, ka nevajagot uz bērām lūgt tik daudz viesu.
Sakiet, vai fabrika un tās strādnieki izjuta kādus materiālus zaudējumus, kad ražošana tika pārtraukta?
— Nē, jau teicu, ka mainījies ir tikai darba grafiks. Augustā mums atkal būs jēlcukurs un varēsim darbu turpināt. Vienīgais, kas mani uz trauc: kā pagūsim sagatavoties cukurbiešu pārstrādei, jo līdz šim visi nepieciešamie remontdarbi taču tika veikti augustā un septembri.
Ja runājam par pusgada rezultātiem, tad jāsaka: plānu ne tikai esam izpildījuši, bet vēl arī saražojuši 18 000 tonnu fasētā cukura virs plāna. Augustā paredzēts saražot 12 tūkstošus, bet septembrī 8 tūkstošus virsplāna produkcijas.
— Cik kilogramu cukura, piemēram, augustā varētu saņemt katrs republikas iedzīvotājs, ja ņemam vērā fabrikas darba apjomu?
— Fabrikai jau nav teikšana cukura sadalē, turklāt ne visa mūsu produkcija paliek Latvijā. Apgādājam tos reģionus, kur cukurfabriku nav. Cukuru sūtām uz Ļeņingradu, Igauniju, Karēliju. Ja to neņemtu vērā, tad jau mēs no savām noliktavām varētu katram augustā dot piecus sešus kilogramus.
— Vaicādama, kā nokļūt līdz cukurfabrikai, lielākoties dzirdēju ironisku frāzi: «Vai turp dodaties pēc cukura?» Kā jūs kā fabrikas direktors komentētu šādu attieksmi?
— Situācija pašlaik ir nenormāla, un kā direktors es nedrīkstu izlikties neko neredzam. Pērn tika atklātas piecas sīkas zādzības, bet šogad jau zināmi trīspadsmit gadījumi. Taču cik vēl ir tādu, kurus nav izdevies aizturēt? Zog ne tikai degradējušies cilvēki vien. Nu jau pat veterāni, ar ordeņiem apbalvotie, cenšas iznest kaut kilogramu cukura no fabrikas teritorijas. Un kā var pateikt, kurš to dara, lai spekulētu vai tecinātu kandžu, kurš — lai saglābtu mazdārziņa ražu. ja zog viens, citi to nosoda, bet, ja zog vairākums, direktors jūtas bezspēcīgs. Problēmu iespējams atrisināt tikai tad. ja likvidē cukura deficītu.
Likumā «Par valsts uzņēmumu (apvienību)» paredzēts, ka katrs uzņēmums daļu virsplāna produkcijas var realizēt saviem darbiniekiem. Taču 29. aprīli saņemtā telefonogramma no republikāniskās vairumtirdzniecības bāzes «Latvijas bakaleja» ir pretrunā ar šo likumu. Mums kategoriski tiek aizliegts pārdot cukuru saviem darbiniekiem.
— Un jūs ticat, ka visas nelaimes radušās kandžas tecināšanas dēļ?
— Es gan nezinu, vai to varētu attiecināt uz mūsu republiku. Taču atceros, ko pērn redzēju Viņņicas apgabalā, kur ir vairāk nekā 30 cukurfabrikas. Tur veikalos bija nopērkams degvīns litra pudelēs, taču vietējie iedzīvotāji par šo mantu neinteresējās. Stāstīja, ka daudziem mājās esot kas «labāks» — pagatavots.
Neaizmirsīsim, ka strauji palielinājās arī saldumu izgatavojošo kooperatīvu skaits.
— Un citi iemesli?
— Man grūti izskaidrot, kāpēc cukurs kļuva par deficītpreci visā valstī, taču savā darbā redzu, kā esam pieraduši ar cukuru bārstīties. Manuprāt, LPSR Tirdzniecības ministrijai būtu jāgādā par jaunu, plašu noliktavu celtniecību. Citādi — gada sākumā cukuru saražojam tik daudz, ka nav pat kur to uzglabāt, tāpēc esam spiesti cukuru izvest, bet rudenī, kad cukura mums pietrūkst, iepērkam to brālīgajās republikās.
Līdz šim jau iedzīvotāji nejuta tukšumu savos cukurtraukos, bet nu pienācis arī tāds laiks.
Pēc šis sarunas secināju, ka atbildi uz virsrakstā izskanējušo jautājumu tomēr neesmu saņēmusi. 18. jūlija vakarā radioraidījumā lauksaimniecības darbiniekiem žurnālists Aivars Zīle paziņoja, ka republikā situācija esot ārkārtēja. Pie radio mikrofoniem bija aicināti republikas agrokooperatīvo biedrību biškopji, viņi teica, ka cukura trūkuma dēļ draud samazināties lauksaimniecības ražas. Jo mūsu čaklie palīgt — bites — esot uz iznīcības robežas. Biškopji ir nemierā arī ar LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka R. Praudes rīkojumu, kas paredz, ka pret katru valstij nodoto medus kilogramu tikšot izsniegti divi kilogrami cukura. Biškopju aizvainojums ir saprotams, jo šāda atlīdzība par bišu audzēšanu, kopšanu, medus ievākšanu ir ļoti dīvaina. Tas ir tāpat kā rūpēties par augļu dārzu, bet ražu nodot valstij, lai rudenī par augstajām kooperatīvajām cenām varētu pirkt kompotus un ievārījumus. Jā, agrokooperatīvo biedrību savienības vadība gan teica, ka noliktavās tai cukurs esot, taču biškopjiem to nedrīkstot izsniegt.
Neklājas viegli radio kolēģiem. Arī «Lauku Avīzes» žurnālisti sūrojās, ka izsekot līdzi visām cukura nelaimēm esot gaužām sarežģīti. Savukārt laikraksta «Cīņa» korespondente stāstīja, ka no lasītājiem nepārtraukti pienākot dažādas maldinošas ziņas. Tā, piemēram, kāds sūdzējies, ka Rīgā dažos Suvorova ielas veikalos cukurs tiekot pār dots par diviem rubļiem kilogramā. «Cīņas» pārstāve apmeklējusi visus šīs ielas veikalus, taču neko tādu nav redzējusi.
Lai rastu kādu skaidrību un lai neiznāktu kā tautas parunā — «Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas», meklēju informāciju pie republikas viskompetentākajiem cilvēkiem, kuri pārzina gan ražošanas, gan tirdzniecības jautājumus. Atbildes sniedza LPSR Valsts agrorūpniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks A. Eglītis, LPSR tirdzniecības ministra vietnieks L. Gavars, LPSR Valsts plāna komitejas nodaļas vadītājs A. Ruskulis, LPSR Patērētāju biedrību savienības galvenās tirdzniecības pārvaldes priekšnieks A. Valšteins un Rīgas pilsētas izpildkomitejas vietējo tirdzniecības uzņēmumu pārvaldes priekšnieks R. Strods.
Tos, kuri vēlas izsekot turpmākajai cukura «meklēšanai», brīdinu, ka vajadzēs īpaši rūpīgi analizēt skaitļus un veikt pat dažas matemātiskas darbības. Pagaidām būs iespēja uzzināt reālo situāciju, kurā vēl ir daudz pretrunu. Varbūt kāds no uzmanīgākajiem lasītājiem pat pamanīs šo pretrunu atrisināšanas iespētas un atrakstīs par tām redakcijai.
Vispirms būtu minams fakts, ka Latvija cukura patēriņā uz vienu iedzīvotāju ne tikai apsteigusi pārējās PSRS republikas, bet arī pretendē uz pirmo vietu pasaulē. Katrs mūsu republikas iedzīvotājs gadā patērē vidēji 49 kg cukura, bet ASV šis rādītājs ir 20 kg. Taču šobrīd tāda salīdzināšana ne vienu vien varētu aizkaitināt. Ir taču cilvēki, kuri slimības dēļ cukuru nelieto, un arī ne visi kafijas tasītē ieber sešas tējkarotes šā salduma. Reizēm mums no cukura pārmērībām pat nav iespējams izvairīties, jo dažās ēdnīcās pasniedz ļoti pārsaldinātus ēdienus. Manuprāt, veselībai un garšai par labu nāktu arī cukura devas samazināšana dažu cepumu, tortu, kūku receptūrā. Taču man var iebilst, ka tas ir gaumes jautājums. Bet ja nav izvēles un jāēd tikai pārsaldināti produkti?
1980. gadā Latvijas iedzīvotāji un visi tie, kas iegriezās mūsu republikas veikalos, cukuru varēja nopirkt bez grūtībām. Gada laikā tirdzniecībai bija atvēlētas 76 000 tonnas šā produkta. Ar katru gadu rādītājs, ko dēvējam par cukura fondu, pieauga. Šogad veikali iztirgos 85 000 tonnu cukura, taču to mēs turpmāk saņemsim, pretī dodot talonus. Visa republika gada laikā patērē 145 000 tonnu cukura. 145 —85 = 60. Jā, 60 000 tonnu cukura nokļūst pārtikas rūpniecības uzņēmumos, sabiedriskās ēdināšanas sistēmā, bet mēs to saņemsim kā konfekšu, limonādes, saldējumu u. c. sastāvdaļu.
Cukura sadale ir stingri normēta. Tāpēc arī nav iespējams iztirgot tās cukura tonnas, kas pašlaik glabājas noliktavās. Ja mēs visus iekrājumus iztirgotu vasarā, tad ziemā pat pret taloniem nebūtu ko izsniegt. Vienmēr jābūt arī nelielai «rezervei», kas garantētu, ka republika nekad nepaliks bez šā produkta.
Ja cukurfabrikās cukurs tiktu iegūts tikai no pašmāju cukurbietēm, tad dzīve būtu gaužām «rūgta», jo šādi mēs varam saražot tikai 30 000 — 32 000 tonnu cukura gadā. Pārējo nepieciešamo daudzumu mēs iegūstam, pārstrādājot Kubas jēlcukuru. Pēc LPSR ZA Ekonomikas institūta nodaļas vadītāja A. Sproģa ziņām, trīs Latvijas cukurfabrikas gadā saražo 240 000 tonnu cukura, tātad daudz vairāk, nekā spējam patērēt. Taču, tā kā cukurs netiek iegūts no pašmāju izejvielām, mums neklājas būt egoistiem. Kā jau iepriekš minēts, Latvija apgādā savus ziemeļu kaimiņus. Jā, arī igauņu pepsikolā ir «mūsu saldums». Cukura fondu sadale (cik patur republika, cik sūtām prom) notiek Vissavienības līmenī. Līdz šim mūsu republikas (salduma mīļotājās) prasības tikušas apmierinātas, un, kā jau izriet no iepriekš teiktā, šogad republikas cukura fondi nav samazināti.
Bet kur tad cukurs pazudis? Tas ir paradokss, ko grūti izskaidrot. Cukurs ir, un reizē mums tā trūkst. Arī gudri vīri nespēj dot vienprātīgu atbildi. Vieni saka: «Cukuru izmanto kandžas ieguvei.» Agrāk, kad cukura pietika visiem, katrs republikas rajons sev pieprasīja cukuru tirdzniecībai, cik vēlējās. Balvos, piemēram, gadā patērēja 54 kg uz katru cilvēku, bet Bauskas rajonā — 31 kg. Šo redzamo starpību var pamatot gan ar Latgales iedzīvotāju «nedarbiem» — kandžas tecināšanu, gan ar kaimiņrepublikas — KPFSR — tuvumu (Pleskavas apgabalā pārtikas apgāde nav īpaši bagātīga).
Kad aprīli sacēlās ažiotāža ap cukuru, gandrīz nedēļas laikā tika pārdots 5000 tonnu cukura. Kur šis cukurs palika, grūti spriest. Protams, liela daļa no šā daudzuma aizceļoja ārpus republikas. «Varbūt talonu sistēmu vajadzēja ieviest daudz agrāk?» sprieda tirdzniecības pārstāvji. Taču cukura iekrājumi radās arī ne vienam vien republikas iedzīvotājam. Maijā, piemēram, 140 000 rīdzinieku savu cukura talonu nerealizēja. Arī jūnijā Rīgā 1000 kg cukura palika neizpirkti. Tātad ģimenes ar cukuru jau bija apgādājušās.
Vasarā, ievārījumu un kompotu gatavošanas laikā, iedzīvotājiem cukurs ir jo īpaši nepieciešams. Pērn, piemēram, trešajā ceturksnī veikaliem tika iedalīts 6165 t cukura un, šķiet, visi bija apmierināti. Šogad šajā pašā laikposmā pa redzēts realizēt 6800 t cukura, taču ne jau visi varēs sagatavot tikpat daudz ievārījumu kā pērn. Atkal jautājums: kur cukurs paliek? Izrādās, ka talonu sistēmai, kam ir savas labās īpašības (katrs ir nodrošināts ar zināmu devu, veikalos neveidojas rindas, cukurs netiek izvests ārpus republikas), netrūkst arī daudzu negatīvu pušu. Tiek stimulēta spekulācija, notiek zādzības. Tāpat izrādās, ka sociālais taisnīgums ir visai relatīvs. Jūlijā, piemēram, četrus cukura kilogramus saņēma gan pieaugušie, gan pavisam mazi zīdainīši, gan diabēta slimnieki, gan dārzu īpašnieki, gan tādi, kam dārza nav. Ir ģimenes, kurām šī norma bijusi pārāk liela, taču ir arī tādi, kuriem cukurs pietrūcis. Veltīgi būtu cerēt, ka kāds labprātīgi atdos otram to, kas pašam paliek pāri. Gadīsies «izveicīgie», kuri lieko kilogramu pārdos par dubultcenu.
Iztēlojos, ka turpmāk cukuru atkal varētu pārdot nenormēti — tik, cik katram nepieciešams, vienīgi ar noteikumu, ka jāuzrāda pase. lai nepieļautu republikas iedzīvotājiem paredzētā cukura izvešanu. Bet kas var galvot, ka būsim godīgi un atkal neizpirksim desmitiem kilogramu «drošības labad»? Ne vienam vien gribēsies izpalīdzēt saviem ārpus republikas dzīvojošajiem radiem un paziņām.
Varētu piešķirt palielinātu devu dārziņu īpašniekiem. Bet vai neiebildīs tie, kas ogas iegādājas tirgū, salasa mežos? Dīvainas lietas notiek arī ar biškopjiem. Visi republikas biškopji tiek reģistrēti. Tagad, kad veikalos cukura nav, izrādās, ka medus gādātāju mums ir divreiz vairāk, nekā apliecina reģistrācijas saraksti. Tukuma rajonā pat piecas reizes vairāk. (Tāpēc ir pamats domāt, ka šie «pagrīdnieki» Latvijas druvās iegūto medu veduši pārdot tajos reģionos, kur šā produkta cena ir daudz augstāka.) Taču, kā apgalvoja LPSR Tirdzniecības ministrijas pārstāvji, biškopjiem cukura norma tiks palielināta.
Tāda ir reālā situācija, bet kas gaidāms turpmāk? Ņemot vērā cukura deficītu visā valstī, nav cerību, ka republikā talonu sistēmu varēs atcelt.
Pašlaik tiek spriests, ka pēc rajonu izpildkomiteju ieskatiem varētu augustā izsniegt arī septembra cukura talonus. Tad katrs pats rēķinās, kā ir izdevīgāk — divu mēnešu normu iztērēt vienā mēnesī (septembrī atstāt tikai nelielu devu, jo pēc tam šai mēnesī talonus atkārtoti vairs nevarēs saņemt), vai katru mēnesi izņemt tik cukura, cik paredzēts.
Tiem, kam itin labi ir zināmi Tautas dzejnieka I. Ziedoņa «Cukurpasakas» notikumi, laikam gan radies iespaids, ka mūsdienu «cukurromānā» notikumi risinās daudz sarežģītāk.
Par cukurtraukiem rūpējusies
VINETA VIZULE
