«Boris, ti ņe prav!»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šo nu jau vēsturisko Jegora Ļigačova secinājumu publiskās Borisa Jeļcina kaunināšanas reizē PSKP XIX konferencē, šķiet, atceras ikkatrs. Jā, diezgan dīvaina patiesības izpratne ir dažam labam mūsu valsts ilggadējam stūrmanim. Ikviens centiens mainīt gandrīz vai neglābjamo kursu pretim bezdibenim tiek skaidrots kā atteikšanās no mītiskajiem sociālisma ideāliem. Toreiz, pirms pusotra gada, bijušo PSKP CK biroja locekli gluži kā noziegušos skolaspuiku «audzināja» vai, izsakoties pa tiešajam krievu lāgam, «vpravļaļi mozgi». Par kādiem īsti nodarījumiem šī pedagoģiskā akcija tika sarīkota, to mēs, demokrātijas paraugstundu vērojošie teleskatītāji, tā arī īsti nesapratām.
Visiem mums ir svaigā atmiņā arī Vissavienības masu informācijas līdzekļu vienbalsīgi piekoptā Borisa Jeļcina diskreditācijas kampaņa PSRS Tautas deputātu pirmā kongresa priekšvakarā. Runājot par politiķa stilu, viņa deklarētās krasu pārmaiņu un ideoloģisko dogmu pārvērtēšanas pozīcijas analīzes vietā tika bez īpašas kautrēšanās piesaukti Jeļcina cilvēciskie mīnusi – pārlieka stingrība, pat nežēlība attiecībās ar padotajiem (kāds no viņiem pat izlēcis pa logu), ārišķīga iejušanās vienkārša mirstīgā lomā (atteikšanās no priekšnieku privilēģijām tika traktēta kā poza), nosliece uz alkohola lietošanu utt. Lietas būtība tika bagātīgi aizstāta ar lietām, kurām ar būtību nebija ne mazākā sakara. Negatīva tēla veidošanā tika izmantoti visneiedomājamākie līdzekļi. Un tas, tikai daudz izveicīgāk un pompozāk, tiek darīts arī tagad.
Pēdējo mēnešu laikā Boriss Jeļcins ar jaunu sparu un īpašu mērķtiecību tiek apmelots «Pravdas» («Patiesības») slejās, kariķēts Centrālās televīzijas raidījumā un nu – kronis visam! – PSRS Augstākās Padomes sesijas laikā valsts iekšlietu ministra Bakatina pūliņiem un, domājams, ne bez Mihaila Gorbačova ziņas, kārtējo reizi iepīts, maigi izsakoties, mūsu parlamentāriešiem un arī visam parlamentam godu nedarošā intrigā. Turklāt tā ir parādīta televīzijā un satrauc visu mūsu prātus.
Konservatīvo spēku (neesmu, tiesīgs nosaukt konkrētus uzvārdus, kas jums, domājams, tāpat ir zināmi) inspirētais Borisa Jeļcina diskreditēšanas kurss neapšaubāmi ir vērsts uz to, lai atvirzītu viņu no politiskās nepiekāpības iedvesmotāja un opozīcijas līdera lomas.
Protams, eksistē politiska cīņa, ir parlamentāru diskusiju tradīcijas. Taču nekad par piemērojamu sāncensības, patiesībā – nolieguma, metodi nevar tikt uzskatīta pasaules uzmanības centrā esoša politiķa personiskās dzīves apspriešana valstiski svarīgu pasākumu reizē. Vai tiešām mūsu dižvīriem vairs nav par ko runāt? Ir izveidojies milzīgu sociālekonomisku problēmu samilzums, to risinājums ir ieildzis, tam nepietiek ne laika, ne saprašanas un nereti arī – gribēšanas. Tāpēc nosliece uz tamlīdzīgām parlamentārām insinuācijām ne vien liecina par tās kvēlo iedvesmotāju centieniem un mērķiem, bet arī liek secināt to, ka bieži piesauktā politiskās kultūras krīze tieši mūsu valstī izpaužas visuzskatāmāk.
Atcerēsimies, ar kādu pietāti un cieņu Boriss Jeļcins vienmēr izturējies pret pašu Mihaila Gorbačova PERSONĪBU, tajā pašā laikā principiāli kritizēdams viņa uzskatus. Domājams, arī Borisam Jeļcinam ir pieejami tādi paši līdzekļi, kas tiek izmantoti viņa politiskajā graušanā ar sadzīviski diskreditējošiem līdzekļiem. Un nu PSRS tautas deputāts, kam Maskavā liegtas iespējas paust savus uzskatus presē, spiests ar mūsu republikas laikraksta «Sovetskaja molodež» starpniecību nepārprotami pavēstīt, ka turpmāko viņa nomelnošanas centienu gadījumā būs spiests dot līdz šim noklusēto atbildi.
Kāda tā varētu būt – šobrīd grūti spriest. Skaidrs ir viens – arī Jeļcins zina ļoti daudz no tā, ko vēl nezina sabiedrība.
Ja Maskavas laikrakstā «Patiesība» tiešām rastos patiesa vēlēšanās uzzināt par publiski izbaumoto atentātu, pietiktu ar operatīvu pāris rindkopas lielu interviju…
Es nepavisam nevēlos glorificēt Jeļcina personību. Neapšaubāmi, arī viņam, kā jau ikkatram cilvēkam, piemīt ne mazums vājību.
Jo vairāk – būtu galīgi aplam pašreizējā valstiskās krīzes brīdī apšaubīt Mihaila Gorbačova lielos nopelnus un viņa politiskās stabilitātes milzīgo nozīmi. Taču skaidrs ir viens – netīrās veļas politika tautā vairs nevar gūt atbalstu. Gluži otrādi – Jeļcina popularitāte pieaug, un tāpēc jājautā, kam tas ir vairāk izdevīgi: viņam pašam vai viņa pretiniekiem? Ne jau gadu desmitiem veikli apmuļķotajai tautai.
JURIS LAKSOVS
