Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vienpadsmitā sesija. Valodu likumam — vienprātīgs atbalsts! (3)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
I. ZIEDONIS,
deputāts, Latvijas PSR Tautas dzejnieks
Es gribu saasināt deputātu uzmanību uz diviem (vismaz) kļūmīgiem likumprojekta formulējumiem.
7. panta 3. rindkopā teikts, ka «krievu un citu valodu lietošanu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbības dokumentēšanā nosaka Latvijas PSR Ministru Padome, ievērojot šā likuma principus un darba kolektīvu padomju priekšlikumus».
Uzskatu, ka nosacījums «ievērojot darba kolektīvu padomju priekšlikumus» ir jāsvītro, jo tas pazemo likumu, atņem likumam likuma cieņu un spēku. Tas paredz iespējamību, ka atsevišķi darba kolektīvi it kā varētu būt ārpus visiem pieņemtā likuma un likumam varētu uzstādīt savus grupu noteikumus. Kaut kas līdzīgs divvalodībai vai divlikumībai. Kamēr nav pieņemts likums par pilsonību, kamēr nav pieņemts likums par republikas Konstitūciju, tas paver iespējas zemas sociālas apziņas kolektīviem sabotēt Valodas likumu, provocēt uz strīdiem un nekārtībām, kā to šodien dara, piemēram, Interfrontes demagoģiskie kūdītāji. Tāpat izņēmuma tiesības nav piešķiramas Daugavpilij, ar izņēmuma ilgumu likuma pielietošanā nav nosodāma Latgale.
Otrkārt, 12. pants ir neskaidrāks par neskaidru. Tas it kā paredz mācību iestādēs nodrošinātas mācības latviešu un krievu valodā republikai nepieciešamajās specialitātēs. Šāds formulējums ir dažādi tulkojams, tāpēc tas atkal būs tikai iegansts jauniem strīdiem. Interfronte pieprasīs visās specialitātēs paralēlas krievu mācību valodas plūsmas. Tautas fronte nekādā ziņā nepiekritīs. Es iesaku šo pantu vispār svītrot, šo jautājumu izlemšanu pēc vēlreizējas apspriešanas presē un tautā atstājot izglītības likumam, bet, ja kādu iemeslu pēc tas neliekas pieņemami. 12. pantu formulēt šādi:
«Latvijas PSR nodrošina vidējās speciālajās mācību iestādēs, arodvidusskolās un augstākajās mācību iestādēs mācības latviešu valodā visās republikai vajadzīgajās specialitātēs neatkarīgi no mācību iestādes resorpakļautības. Specialitāšu sarakstu, kurās mācības notiek krievu valodā, nosaka Latvijas Ministru Padome.»
Es domāju, ka ir arī jāsaīsina likuma realizācijas laiks — nevis trīs gadi, bet divi gadi, jo pārbūves tempi attīstās ģeometriskās progresijas ātrumā, saimnieciskie attīstības tempi. saimnieciskās pārbūves vajadzības mūs steidzina. Savukārt zinātnieki uzskata, ka normālas apguves laiks tam zināšanu minimumam, ko Valodās likums prasa no valodas apguvēja, ir pusgads, augstākais — gads. Tāpēc arī nosacījums, ka Augstākā Padome nepieciešamības gadījumā var pagarināt likuma realizācijas termiņu, jāpapildina, ka atlikšana nevar būt mūžīga — «ne ilgāk par diviem gadiem» Citādi iebraucēji brauks un brauks un mēs te uz vietas tikai mācīsim un mācīsim, un mācīsim… kamēr… paši vairs negribēsim mācīt.
Nobeigumā es gribētu izteikt neizpratni, kāpēc mūsu likumprojekts savā intonācijā ir tik bailīgs un tāds kā iebiedēts, ar vairākpakāpju atrunām un pieņēmumiem, atkāpēm un pieļāvumiem, izņēmumiem un nosacījumiem. Mums neviena priekšā nav jātaisnojas. Ne jau latviešu vainas pēc cittautībnieki nonākuši skolnieka situācijā. Tā ir staļiniskā nacionālā politika, kas tik ilgi krievu tautu ir turējusi nacionālšovinistiskā nošķirtībā. Un nu pēkšņi izrādās, ka ir jāmācās ne tikai republikas nācijas valoda, bet arī pa jaunam un pa īstam jāmācās internacionālisms. Par to visvairāk uztraucas staļiniski birokrātiskās, es pat teiktu staļiniski «sīkburžuāziskās» aprindas, jo tās sāk zaudēt savu šovinistiski iluzoro pasauli Un tad tās sāk kūdīt un biedēt strādniecību, lai varētu sevi aizsegt ar strādniecības vārdu, lai varētu demagoģiski atsaukties uz darba tautu. Es domāju, ka strādniecību valodas jautājums nevar norūpēt — strādnieki darba kolektīvos latviešu valodu faktiski ir jau sadzīves līmenī apguvuši.
Faktiski par latviešu valodas apmācību vajadzētu maksāt Vissavienības, nevis republikas budžetam, jo tieši centra nacionālā un ekonomiskā politika republikā sabiezināja starpnacionālo neomulību. Jo šis vairs nav dabisks tautību sajaukums, bet jau organizēta migrācija, kaut kas līdzīgs staļiniskajiem tautu pārsūtīšanas gājieniem. Un tad nu prasās izkārtot savas attiecības tīri lēģeriskā vardarbībā (te atkal pieminamas Interfrontes politiskā huligānisma tieksmes).
Vissavienība ir tā, kas radīja šo sastrēgumu, visur, vienmēr un par katru cenu uztiepjot un uzturot krievu valodas prioritāti. Interfronte velti vaino Latvijas valdību par skolotāju, grāmatu un mācību videofilmu, audioiekārtu un nezin kā vēl trūkumu. Šādu mācību līdzekļu izveidi traucēja līdzšinējā centrālā nacionālpolitika. Latviešu valodas mācību grāmatu un vārdnīcu kopējais metiens turpmākajos gados būs 822 tūkstoši eksemplāru. Tā ir apmēram trīs gadu latviešu dzejas grāmatu raža. Tās ir 120 tonnas ofsetpapīra. Vai tas nozīmē, ka vairākus gadus grāmatu metieni varbūt tiks atņemti mūsu bērniem? Mēs to skaidri nezinām.
Un vēl televīzijas laiks, kas jāatvēl mācību raidījumiem. Un vēl jaunu valodas katedru atvēršana augstskolās. Un tad vēl tulku armijas sagatavošana. Tātad kopā — 50 miljoni rubļu. Es nežēlojos un neaicinu skopoties. Ar to es tikai gribēju teikt, ka latviešu tauta (teiksim šodienas valodā) maksā iemaksas internacionālisma kasē un ka Interfronte gan varēja prasties un šajā republikai smagajā situācijā uzsākt ziedojumu vākšanu latviešu valodas mācīšanās nolūkiem. Latvijas Kultūras fonds ir gatavs atvērt Interfrontei šādu speciālu kontu.
Daru jums zināmu savu vēlētāju (no Ogres) uzskatus par Valodu likumprojektu. Tas pēc apspriešanas tapis koncentrētāks un mērķtiecīgāks. Likums par valodu šajā sesijā ir noteikti jāpieņem, tomēr jāapspriež vēl atsevišķi likumprojekta panti ar mērķi saglabāt sekojošu pamatprincipu: Latvijā nedrīkst būt nevienas tādas sfēras, kurā latvietim būtu liegta iespēja brīvi lietot savu valodu, pat ja kolektīvā latvieši skaita ziņā būtu ievērojamā mazākumā.
Šie priekšlikumi, kas izteikti, apspriesti un pieņemti attiecīgajās vēlētāju sanāksmēs, rakstiski noformulētā veidā ir nodoti Augstākajai Padomei šīs sesijas lietvedībā.
Vēlētāji izteikuši šaubas un neticību — vai līdzšinējā, teiksim, pusvecā sastāva Ministru Padome bauda tādu uzticību, vai tā varētu saprātīgi izlemt divvalodības sarežģītās dilemmas, ja jau tā nespēj regulēt bīstamos migrācijas procesus un nespēj saprātīgi izlemt nupat apstiprināšanai iesniegtos mazdārziņu izvietošanas plānus, ļaujot resoriski agresīvajai rūpnieku daļai ar mazdārziņu kooperatīviem okupēt republikā tieši visskaistākās vietas, lauksaimnieciski vai mežsaimnieciski visvērtīgākās vietas un transporta ziņā visērtākās vietas, tā ļaujot resoru darbiniekiem atņemt pašu visskaistāko un labāko, kas pienākas visas republikas iedzīvotājiem, — tad ir jājautā, vai tāda Ministru Padome ir spējīga risināt vēl atbildīgākos valodas jautājumus?
R. PAULS,
deputāts, Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētājs
Es gribētu paziņot, ka par Valodu likumu balso 20 777 kultūras darbinieki. Un ir viena prasība:
— atzīt par nevēlamu un kaitīgu pilsoņu Aleksejeva un Lopatina darbību Latvijas PSR teritorijā:
— lūgt atļauju viņiem pierakstīties Krievijas Federācijā, Pitalovas rajonā.
LATINFORM
