Ceļš uz Latvijas neatkarību
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jebkurš ceļš uz Latvijas neatkarību jāapskata, ņemot vērā četrus nozīmīgus faktorus, kas var to ietekmēt:
- iekšpolitiskā situācija republikā,
- ārpolitiskā situācija,
- starptautiski juridiskais faktors,
- ekonomiskie apstākļi.
Pēdējā pusgadā Latvijā nepārprotama vēlme pēc neatkarības atskan ne tikai no sabiedriski politisko organizāciju, grupu un latviešu tautas puses, bet tā guvusi atsaucību arī nelatviešu iedzīvotāju vidū. Līdz ar šo vēlmi izskan arī nelatviešu bažas par savu likteni neatkarības iegūšanas procesā. Viņus dara nemierīgus tas apstāklis, ka nav precīzi definēta viņu vieta neatkarīgajā valstiskajā veidojumā. Šādas nenokārtotas attiecības atsevišķo Latvijas tautību starpā var radīt nopietnus sarežģījumus, sevišķi, ja šo situāciju izmantos un stimulēs konservatīvie spēki Maskavā. Arī ārvalstīs izteiktas bažas par to, ka, Baltijas valstīm neatkarību atgūstot, varētu saasināties attiecības starp tur dzīvojošām tautību grupām, un tas varētu izraisīt pat demokrātisko normu neievērošanu. Skaidrs, ka šādas situācijas rašanās ievērojami mazinātu pasaules sabiedrības labvēlību pret demokratizācijas procesiem Baltijā. Šajā straujo pārmaiņu laikmetā visā pasaules sabiedrībā ir vērojamas lielas bažas par nezināmo nākotni, ko varētu radīt padomju impērijas pārāk strauja sadalīšanās un līdz ar to apdraudētā stabilitāte Eiropā un pasaulē vispār. Tāpēc, demokrātisko ceļu ejot, baltiešiem jācenšas vispirms izmantot pašreiz esošās institūcijas, to izmantošana demokratizācijas procesā nesatrauktu cittautiešus un radītu krietni mazāku Maskavas pretestību nekā iešana pa pilnīgi jauniem un vēl neizmēģinātiem ceļiem.
Pēdējā gada notikumi Austrumeiropā ir jau pilnīgi iznīcinājuši pēckara gados grūti veidoto līdzsvaru, kas noteica valstu sadzīvošanas kārtību kopš otrā pasaules kara beigām. Šie notikumi izraisījuši vairākas tendences. Galvenā no tām, citu valstu uztverē svarīgākā, ir jaunu spēku līdzsvara radīšana, ko Eiropā cenšas panākt ar Eiropas valstu kopdarbību un integrāciju. Uz šā kopīgā fona Baltijas tautu centieni ne vienmēr citiem ir saprotami. Jāievēro arī tas, ka pasaules likteņa kārtotāji šo integrācijas un vispārējās stabilitātes radīšanas procesu pārsvarā uzskata par svarīgāku nekā atsevišķo tautu specifisko prasību ievērošanu. Tāpēc jārada tāda republikas pārstāvniecība, kas spētu nepārprotami izteikt Latvijas tautu gribu, veidot neatkarīgu valsti. Vienlaikus jārūpējas, lai netiktu apšaubīts šā pārstāvniecības orgāna statuss un tā izteiktās prasības. Tikai šādā veidā baltieši varētu nodrošināt, ka viņiem tiks rezervētas vietas «jaunajā Eiropas tautu namā». Pašreizējā Baltijas inkorporācijas neatzīšana no daudzo rietumvalstu valdību puses īstenībā vēl nenozīmē, ka rietumvalstis prasa Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Tāda prasība gan varētu tikt izteikta, ja rastos kāds pārstāvniecības orgāns, kas rietumvalstu uztverē būtu pietiekami demokrātiski ievēlēts un nepārprotami paustu tautas pašnoteikšanās gribu. Jo rietumvalstis tradicionāli iestājas par cilvēka tiesībām, pie kurām pieder arī tautu pašnoteikšanās tiesības. No ārpuses skatoties, tiks izvērtēts, vai pārstāvniecības orgāna vēlēšanās ir piedalījušās gandrīz visas tautību grupas un, kopā ņemot, lielais vairums Latvijas iedzīvotāju. Tāpat tiks ņemts vērā, vai vēlētājiem ir bijusi iespēja izvēlēties starp vairākiem kandidātiem un brīvi paust savu gribu. Svarīgi ir arī konstatēt, vai visi šie nosacījumi ir pakļauti sabiedrības kontrolei un vai nav pieļauti vēlēšanu likuma nopietni pārkāpumi.
Savukārt ekonomikā pārmaiņas procesiem jānotiek plānveidīgi un jābalstās uz iepriekš rūpīgi sagatavotu visaptverošu likumdošanu. Tas varētu novērst negaidītu haotisku situāciju un nepārvaramu saimniecisku krīžu rašanos. Tieši šajā ziņā atbildīga loma paredzama jaunievēlētajai Augstākajai Padomei, kurai tās darba gaitā būs jāizveido darbaspējīgas komisijas. Tām būs nepieciešama arī ekonomiskās ekspertīzes spēja un kompetence šo sarežģīto jautājumu izstrādāšanā. Jaunievēlētā tautas pārstāvniecība savu uzdevumu nevarēs paveikt, ja tā ātri neiemācīsies ar komisiju palīdzību vadīt un kontrolēt dažādos valstī notiekošos administratīvos un saimnieciskos procesus. Tas prasīs no jaunievēlētajiem deputātiem augsta līmeņa teorētiskās zināšanas un arī praktisko pieredzi tautsaimniecības un administrācijas jomās. Domājot par Latvijas brīvības atgūšanu, vērā ņemami visi minētie nosacījumi. Tie lielā mērā ir ievēroti pašreizējos notikumos Latvijā, II LTF kongresa programmā un arī PBLA apskatītajā tālākas rīcības plānā, kuru izklāstīšu galvenajos vilcienos.
Šis plāns balstīts uz pieņēmumu, ka, uzskatot par nelegāliem 1940. gada vasaras notikumus, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām joprojām juridiski eksistē gadā dibinātā Latvijas valsts. Par šo jautājumu daudz runājis un rakstījis politologs Egīls Levits. Viņš kādā vācu zinātniskā konferencē situāciju izskaidroja šādi: valsts pamatos ir teritorija, tauta un valsts vara. Kopš okupācijas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā okupantu rokās ir gan nonākusi valsts vara, turpretī abi pārējie valsts pamatelementi — teritorija un tauta — turpina pastāvēt. Tātad Latvijas valstiskumu var atjaunot tāpat, kā pēc II Pasaules kara tika atjaunots citu okupētu valstu valstiskums. Arī Viljams Hafs, amerikāņu starptautisko tiesību speciālists, ir rakstījis, ka Baltijas valstis pat apspiestībā turpina savu legālo eksistenci. Lietuviešu diplomātiskā dienesta vecākais Stasis Lozoraitis juniors, šā gada 19. oktobrī dodot liecību Helsinku komisijai Vašingtonā, uzsvēra, ka gaidāmās Augstākās Padomes vēlēšanas varētu būt tālākās politiskas rīcības sākumpunkts. Arī viņš pamatojās uz domu, ka Lietuvas Republika, kaut gan tā pašreiz nav brīva, tomēr turpina eksistēt. Tāpēc, teica Lozoraitis, tai ir tikai atkal jāatgūst spēja pielietot savu suverēno varu. Kad tas būs noticis, starptautiskā atzīšana būs jānodrošina vienīgi jaunradītajai valdībai. Ja neatkarības kustības varētu sacīt, ka tās tiešām pauž tautas gribu un kontrolē valsts varas aparātu, tad šī atzīšana no ārvalstu puses pie viena ierobežotu arī Padomju Savienības pretdarbību. Katrā ziņā, šo ceļu ejot, Baltijas valstu neatkarības atzīšanu panākt būtu vieglāk, nekā lietojot citus procesus, kuri nekoncentrējas vis uz politiskās varas pārņemšanu, bet grib vairāk pamatoties uz mūsu tiesību pierādīšanu. Šāds paņēmiens praktiskajā politikā pats par sevi vien panākumus dod visai reti.
Tādēļ jāiet vienkāršs un reizē demokrātisks ceļš:
- vispirms jāpalīdz nodrošināt, lai LTF un tai līdzīgi domājošo organizāciju kandidāti iegūst vairākumu 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanas;
- pēc vairākuma iegūšanas vēlēšanās ar lojālo deputātu palīdzību jārūpējas par LTF programmā minēto prasību īstenošanu;
- kad šis prasības īstenojot, Latvijas AP pēc būtības ir jau pārveidojusies par Latvijas Saeimu, tai jāpasludina, ka atkal ir spēkā Latvijas 1922. gada Satversme;
- minēto deklarāciju izdarot, jākonstatē, ka AP (tad jau Saeima) savu iespēju robežās darbosies saskaņā ar šo Satversmi, līdz tam laikam, kad, ievērojot tas norādījumus, būs ievēlēts jauns parlaments. Tam jāgādā, lai tiktu ievēroti visi Satversmes norādījumi, kā arī tiktu pārstrādāts Satversmes 6. pants (par Saeimas ievēlēšanu), kas tad saskaņā ar Satversmes 77. pantu nododams tautas nobalsošanai.
Neapšaubāmi ir tas, ka, īstenojot LTF programmā paredzētos Latvijas likumīga starptautiski atzīta valstiskuma atjaunošanai nepieciešamos apstākļus un tiesiskās garantijas, būs panākami arī zināmi izkārtojumi ar Padomju Savienību, jo Latvijas neatkarības ideju atbalstītājiem, kontrolējot vienu no svarīgākajiem Latvijas valsts varas komponentiem, tas vairs nebūs neiespējami, īstenojusi attiecību izkārtojumu ar Padomju Savienību un nodrošinājusi starptautisko atbalstu, jaunā Latvijas valdība varēs panākt, ka Latvijas un pārējo Baltijas valstu problēma tiks uzskatīta par daļu no kopīgās Austrumeiropas problēmas un ka, to atrisinot, Latvija atrastu sev vietu jaunajā Eiropas namā kā neatkarīga valsts.
JĀNIS RITENIS, Pasaules brīvo latviešu apvienības informācijas biroja vadītājs
