Iedzīvotāji neesot bijuši ideoloģiski sagatavoti
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pie šī nepateicīgā uzdevuma ķēries V. Karaļuns, kas pazīstams kā komunistu publikāciju redaktors, esot arī vēsturnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Viņa pūles lasāmas grāmatiņā "Latvijas likteņgadi II", ko izdevis apgāds "Avots" Rīgā, 1988.
Pēc V. Karaļuna domām, viena no 1941. g. 14. jūnija akcijas kļūdām bijusi tā, ka "veikto pasākumu būtība un nozīme netika izskaidrota ļaužu masām, plašai sabiedrībai. Iedzīvotāji ideoloģiski nebija sagatavoti tādam pagriezienam. (…) Ko arestēja, ko pārvietoja un par ko, tas daudziem lielā mērā palika neskaidrs". To esot izmantojis pretinieks savā aģitācijā. Tad nu V. Karaļuna raksta uzdevums tagad, pēc 47 gadiem, šo robu aizpildīt.
Lai izskaidrotu deportāciju vajadzību, V. Karaļuns tēlo tā laika politisko un sabiedrisko situāciju: buržuāzija pēc varas zaudēšanas nav uzdrošinājusies iet atklātā cīņā. Tai vietā tā lietojusi pret padomju varu pasīvus līdzekļus, apslēptu pretestību, maskētu taktiku, izplatot melīgas baumas, kultivējot ienaidu pret iebrucējiem utt. Izņēmums bijusi "Pērkonkrusta" organizācija, kas jau 1940. g. jūlijā sākusi veidot pagrīdi, vākt ieročus, gatavoties bruņotai cīņai. Vēlākos mēnešos sākušas organizēties arī citas ekstrēmas grupas, kā "Tēvijas sargi", "Jaunlatvieši", "Latviešu nacionālais leģions" un citas, kur ieplūduši aizsargi, bij. policisti, armijas virsnieki, korporeļi un valsts aparāta ierēdņi. Šie pretpadomju elementi meklēja un atrada sakarus ar Vācijas izlūkdienestu, tika izveidotas kaujas grupas. izdeva nelegālas publikācijas.
Lielsaimnieki esot atklāti sākuši runāt par padomju varas galu. Notikuši plaši mežu ugunsgrēki, kā arī uzbrukumi lauku izpildkomiteju namiem un traktoru stacijām. Pateicoties kulaku iebaidīšanas kampaņai, jaunie zemes īpašnieki lielā skaitā atteikušies no piešķirtās zemes. No otras puses — sociālie pārkārtojumi padziļinājās, dibinājās sovhozi, kolhozi, mašīnu punkti.
Īpaši svarīgs faktors bijusi draudu palielināšanas no Vācijas puses. "Padomju orgāniem aizvien vairāk kļuva skaidrs, ka valsts rietumu robežas tuvumā. Sarkanās armijas priekšējo daļu tiešā aizmugurē… veidojas spiegu un diversantu grupu tīkls."
Autors raksta: "Šādos ārkārtējos apstākļos padomju valdība izšķīrās par ārkārtējiem līdzekļiem. 1941. gada 14. jūnijā uz PSRS attālajiem rajoniem administratīvā kārtā tika pārvietotas 5520 Latvijas PSR pilsoņu ģimenes — kopskaitā 9926 cilvēki. Vienlaikus tika arestētas 4550 personas. Kopumā šī akcija tātad aptvēra 14.476 personas. Žēl, ka autors neprecizē, kura valdība — Rīgā vai Maskavā — pieņēmusi lēmumu un kādā datumā tas noticis.
Pēc tiem datiem, kas trimdā pazīstami, deportāciju sagatavošana Maskavā uzsākta jau 1939. g. oktobrī. Toreiz Maskava sildījās Hitlera draudzības saulē, un par Vācijas uzbrukumu neviens nedomāja. Tāpēc — neminot datumus — autoru var turēt aizdomās par krāsu sabiezināšanu un faktu viltošanu. Var sacīt, ka priekšā stāvošajam karam ar Vāciju nebija nekādas nozīmes deportāciju plānošana, un tās kļūst par iekšpolitisku terora līdzekli.
Šo problēmu ir saskatījis arī pats autors. Viņš raksta: "Dažkārt uzdod jautājumu, vai šo savu ārkārtējo soli padomju valsts saistīja arī ar kara sākšanos pēc dažām dienām, vai tikai ar šķiru cīņas saasināšanos Latvijā? — Uzreiz atbildēt nav tik viegli." Izrakstījies "no vienas puses" un "no otras puses", autors atbildi tā arī nedod. Vai būs jāgaida vēl 47 gadi, līdz noskaidrosies deportāciju patiesais raksturs?
Mēs domājam, ka liela pārsvarā ir pazīmes, kas runā par to, ka deportācijas jātulko kā sarkanā terora pasākums. Šeit daži piemēri. Deportācijas skāra arī turīgas žīdu ģimenes. Vai kāds nopietni apgalvos, ka tās, atstājot Latvija, varētu kļūt par piekto kolonnu un strādāt Hitlera labā? Krievi paši ar 1941. g. 10. janvāra repatriācijas līgumu atļāva izceļot no Latvijas uz Vāciju labai tiesai tādu pilsoņu, kas varēja būt noderīgi Hitleram, gatavojot uzbrukumu Pad. Savienībai. – Taktiski skatoties, piektai kolonnai var būt nozīme tad, ja karš nevirzās uz priekšu, iestrēgst. Bet nekas neliecina, ka padomju vadība, kad tā beidzot sāka ņemt kara draudus nopietni, būtu rēķinājusies ar pozīciju karu.
Ko tad arestēja un pārvietoja 1941. g. 14. jūnijā, jauta autors, un dod šādu pārskatu: bijušās armijas reakcionāros virsniekus, skaitā 380 cilvēkus, policijas un cietumu personālu — kopā 601 cilvēku, buržuāzisko partiju vadītājus un aktīvistus, nacionālistisko un baltgvardu organizāciju vadītājus — 2329 cilvēki, muižniekus un fabrikantus, ka arī lielos namīpašniekus un augstākos ierēdņus — 1240 cilvēkus. Vienlaikus tika izsūtīti kriminālnoziedznieki, kā arī prostitūtas — 807 personas. Ar to arī specifikācija beidzas, aptverot apm. vienu trešdaļu (5357) no uzdotā kopskaita.
Kamēr mēs rietumos apzinām un kopjam deportēto vārdus, Rīgā reģistrē tos, kas kaut kādas kļūdas pēc paglābušies no deportācijas. Korespondētājloceklis V. Karaļuns no savas puses min šādus vārdus: bij. valsts prezidents A. Kviesis, ģenerālis R. Bangerskis, preses darbinieks J. Druva. Bet viņš noteikti noliedz, ka būtu bijusi plānota vēl otra deportācija.
Redzams, ka atklātība šai jautājumā vēl arvien ir ļoti niecīga. Bet tautas interese par savu pagātni var piespiest varas nesējus dot tālākus paskaidrojumus. Starp melīgajām rindām arvien iezogas arī kāds grauds patiesības, kaut arī šīs rindas sacerējis tāds rutinēts autors kā Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis V. Karaļuns.
A.L.
Latviešu nacionālais fonds Stokholmā
