Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas plēnuma lēmums par politisko situāciju republikā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Dziļie revolucionārie pārveidojumi, kas norit mūsu zemē pēc partijas iniciatīvas, izraisījuši lielu darbaļaužu sociāli politiskās aktivitātes kāpinājumu. Tas kļuvis sevišķi manāms pirms partijas XIX Vissavienības konferences.
Mūsu republika, tāpat kā visa valsts, pārdzīvo lūzuma momentu savā attīstībā. Atmodinātā tautas sabiedriskā apziņa vērtē vēsturisko pagātni, tagadni un nākotni, sasniedz augstu pilsoniskuma un kritiskas analīzes līmeni, nopietni meklē stagnācijas gados sakrājušos problēmu atrisināšanas ceļus.
Šis ir dedzīgu strīdu un asu diskusiju laiks, līdzšinējo stereotipu un pieeju laušanas periods, kad tiek praksē īstenots viedokļu sociālistiskais plurālisms.
Padziļinās darbaļaužu izpratne, ka pārkārtošanās nevar momentāni atrisināt visu uzdevumu kompleksu. Ir vajadzīgs visas sabiedrības un katra tās locekļa pašaizliedzīgs darbs, jaunrade un enerģija.
Tie visi ir pārkārtošanās pozitīvie rezultāti.
Taču nevar neievērot, ka pēdējā laikā radušās tendences sarežģīt politisko situāciju republikā. Komunistiem un darbaļaudīm nopietnas bažas rada nacionālisma, šovinisma un antisovetisma recidīvi. 14. jūnijā Rīgā sarīkoto mītiņu, kas bija veltīts cildenam mērķim — godināt Staļina represiju upuru piemiņu, atsevišķas grupas un ekstrēmistiski noskaņotas personas izmantoja nosodāmos nolūkos — uzstājās ar antisociālistiskiem aicinājumiem, buržuāziskās Latvijas simboliku, pretpadomju un provokatoriska rakstura lozungiem.
Biežāki kļuvuši tādi gadījumi, kad tiek izplatītas skrejlapas, kas musina uz starpnacionālu naidu un aicina uz politisku konfrontāciju. Ekstrēmistiskos nolūkos tiek saasināts saspīlējums ap sociālajām, demogrāfiskajām un ekoloģiskajām deformācijām, kas sakrājušās stagnācijas gados. Atsevišķi pašdarbīgie sabiedriskie formulējumi ar sociālu orientāciju aizvien vairāk politizē savu darbību un novirzās no sākotnēji pasludinātajiem mērķiem. Spekulēdami uz pārkārtošanās procesu reālajām grūtībām un nacionālajām jūtām, atsevišķu formējumu līderi cenšas panākt, lai cilvēku sabiedriski politiskā aktivitāte izslīdētu no partijas un valsts orgānu ietekmes, un iesaistīt pilsoņus dažādās ielu akcijās, izvirza uzdevumu ar neformālu apvienību izkārtni radīt strukturālus politiska rakstura posmus.
Republikas komunisti un darbaļaudis nedrīkst pieļaut, lai demokrātijas un atklātuma atbalstīšanas lozungi tiktu izmantoti pret pārkārtošanos, politiskās situācijas destabilizēšanas interesēs.
Būtisks republikas sabiedrības dzīves aktivizācijas faktors bija Rakstnieku savienības valdes plēnums ar citu radošo savienību vadītāju piedalīšanos. Tas parādīja mākslinieciskās inteliģences pieaugušo pozitīvo lomu un tās ieinteresētību nobriedušo republikas sociāli ekonomiskās un garīgās dzīves problēmu atrisināšanā, izvirzīja veselu virkni konstruktīvu priekšlikumu.
Tomēr, apspriežot vairākas kardinālas problēmas, plēnumā netika pienācīgi ievērotas visu republikas sociālo grupu un nacionalitāšu intereses. Ne vienmēr tika ņemtas vērā ierosināto pasākumu politiskās sekas. Atsevišķu priekšlikumu būtība objektīvi bija vērsta uz nacionālās noslēgtības konservāciju. Plēnuma Rezolūcijā ietvertas vairākas strīdīgas tēzes, kas prasa papildu analīzi un novērtējumu.
Pēdējā laikā ir izplatījušies spriedumi, kas noliedz revolucionārās situācijas faktu Latvijā 1940. gada vasarā un apšauba, vai padomju varas atjaunošana republikā bijusi tiesiska.
Nesaņemot pienācīgu pretsparu, vēsturisko notikumu subjektīvistiskie traktējumi, ko bezatbildīgi uztvēruši daži masu informācilas līdzekļi, dezorientē sabiedrisko domu un kalpo par platformu nacionālistiski noskaņoto elementu konsolidācijai.
CK plēnums uzskata par nepieciešamu īpaši griezties pie masu informācijas līdzekļos strādājošiem komunistiem un visiem žurnālistiem. Partija augstu vērtē viņu lomu revolucionāro pārkārtojumu realizēšanā, jaunas tikumiskās atmosfēras veidošanā sabiedrībā. Taču žurnālistiem dažkārt pietrūkst prasmes parādīt veicamos uzdevumus visā to sarežģītībā un atildīgumā. Nereti publikācijās un televīzijas un radio raidījumos parādās virspusīgi gan pagātnes, gan tagadnes notikumu vērtējumi un autori pieļauj neprecizitātes, kas robežojas ar puspatiesību.
Jebkurš īstenības sagrozījums publikācijās nodara ļaunumu atklātumam un pārkārtošanās procesam. Tie, kas to nesaprot, nevar strādāt masu informācijas līdzekļos. Prese, kā to ne vienu reizi vien atzīmēja V. I. Ļeņins, ir visas partijas lieta, un tā nedrīkst paklausīgi izpildīt kāda neglītos nodomus.
Ne vienmēr no politiski pārdomātām pozīcijām un ar pilnīgu faktu precizitāti tiek atspoguļoti partijas nacionālās politikas jautājumi. Tas kaitē internacionālās un patriotiskās audzināšanas darbam.
Dažkārt netiek dots principiāls novērtējums komunistiem, kas pārkāpj partijas disciplīnu un partijas iekšējās dzīves normas.
Plēnums uzskata par svarīgu uzsvērt, ka jebkuru problēmu — arī starpnacionālo problēmu — risināšanā jābalstās uz dažādu republikas iedzīvotāju nacionālo, sociālo un demogrāfisko grupu vajadzību un interešu vispusīgu ievērošanu.
Konsekventi aizstāvot internacionālisma principus, komunistiem jāparāda kaujinieciskums un politiska modrība, enerģiski jāvēršas pret jebkādām nacionālisma un šovinisma izpausmēm un nesamierināmi jācīnās pret kultūras trūkumu un nacionālo uzpūtību.
Komunistiem nav pieņemams nedz nacionālais nihilisms, nedz nacionāla pārākuma un augstprātības ideoloģija un psiholoģija. It visur jāņem vērā, ka personiska atbildība par veselīga morāli psiholoģiskā klimata veidošanos kolektīvos vispirms ir jāuzņemas pirmajiem vadītājiem.
Padomju orgāniem un tiesību aizsardzības orgāniem visur jānodrošina sabiedriskā kārtība un pilsoņu konstitucionālo tiesību stingra ievērošana.
Par ļoti svarīgu uzdevumu plēnums uzskata enerģiski pārvarēt tādu stāvokli, ka neapmierinoši tiek risināti sasāpējušie jautājumi, kas attiecas uz iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, dzīvokļiem un ikdienā nepieciešamajām precēm, neattaisnojami gausi tiek veikti pasākumi ekoloģiskās situācijas uzlabošanai, kūtri tiek izvērsta cīņa pret komandēšanas un administrēšanas metodēm pārvaldes darbā un pret birokrātismu. Tieši šajos jautājumos parādās kadru spēja panākt vārdu un darbu saskaņu, kas ir ideoloģiskā darba efektivitātes celšanas pamats.
Partijas komitejām un organizācijām jāizdara dziļi secinājumi no pēdējā laika notikumiem un tās politiskās situācijas, kas veidojas republikā, enerģiski jāpārkārto viss organizatoriskais un idejiskās audzināšanas darbs, jāpārvar kūtrums un sociālais inertums, enerģiski un principiāli jāaizstāv revolucionārie ideāli un jāmācās strādāt masās, runāt ar cilvēkiem un pārliecināt viņus ar patiesu vārdu.
Plēnums aicina komunistus un bezpartijiskos, strādniekus, kolhozniekus un inteliģenci, visu nacionalitāšu pārstāvjus konsolidēties un apvienot savus pūliņus uz pārkārtošanās principiālās platformas, lai paātrinātu republikas un visas mūsu zemes sociāli ekonomisko attīstību.
