Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Septiņus gadsimtus latvieši tika pakļauti nežēlīgai nacionālai un sociālai apspiestībai, rupji tika pārkāptas latviešu tautas tiesības uz savdabīgu attīstību un nacionālo pašnoteikšanos. Latviešu tauta tomēr izdzīvoja, izturēja, saglabājot savu savdabību, savu valodu un nacionālo kultūru. Latvijas darbaļaužu cīņa par sociālo atbrīvošanu, nacionālo vienlīdzību un pašnoteikšanos radīja iespēju 1917. –1920. gadā izveidot padomju nacionālo valstiskumu, bet pēc tam neatkarīgu demokrātisku republiku, kuru atzina Ļeņina vadītā Padomju Krievija un arī daudzas pasaules valstis.
1940. gadā, balstoties uz 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas pakta slepeno papildu protokolu, ko bija parakstījusi Vācija un Padomju Savienība, staļiniskās noziedzīgās ārpolitikas rezultātā Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte tika zaudēta, Latvijas Republika tika iekļauta PSRS sastāvā.
Staļinisms un tam sekojošais administratīvi komandējošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, kā arī ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.
Latvijas PSR Augstākā Padome, pamatojoties uz to,
- ka politiskās, ekonomiskās un kulturālās patstāvības neatzīšana latviešu nācijai radīja nelabvēlīgus apstākļus tās turpmākajai eksistencei,
- ka visiem cilvēkiem un tautām ir neatņemamas tiesības, pie kurām pieder tiesības uz dzīvību, uz brīvību un centieni pēc laimes, sociālā progresa un dzīves apstākļu uzlabošanas,
- ka saskaņā ar mūsdienu starptautisko tiesību normām, ko sev par juridiski obligātām atzinusi arī Padomju Savienība, visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības un atbilstoši šīm tiesībām tās var brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kulturālo attīstību,
- ka visas tautas šo mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem un nevienai tautai nedrīkst liegt tai piederošos eksistences līdzekļus,
- ka izeja no pašreizējās nelabvēlīgās demogrāfiskās, ekoloģiskās un ekonomiskās situācijas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā iespējama tikai tādējādi, ka tiek atjaunota republikas reālā valstiskā suverenitāte, pildot Latvijas tautas gribu, pasludina:
1. Kopš šā brīža, pēc šās deklarācijas pieņemšanas, Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē.
2. Latvijas PSR suverenitāte ir vienota un nedalāma. Latvijas tauta savā teritorijā patstāvīgi īsteno likumdošanas, izpildu un tiesu varu, kas garantē tiklab latviešu nācijas, kā arī visu Latvijas teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu uzplauksmi.
3. Zeme, tās dzīles, meži, ūdeņi un citi dabas resursi ir republikas nacionālā bagātība, kas pieder Latvijas tautai.
4. Latvijas PSR valsts statusu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā nosaka līgumattiecības; Latvijas PSR jaunais tiesiskais statuss ir likumdošanas ceļā jānostiprina PSRS Konstitūcijā un Latvijas PSR Konstitūcijā, PSRS jaunajos likumos un Latvijas PSR likumos (par pilsonību, par republikas īpašumu u. c.), padomju likumdošanas grozījumos un papildinājumos.
5. Latvijas PSR teritorijā tiek atzīta Latvijas PSR likumu augstākā vara. PSRS likumi Latvijas teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos ratificējis Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns.
6. Latvijas PSR attiecības ar citām valstīm tiek dibinātas uz līguma pamata.
Latvijas PSR Augstākā Padome aicina visu Latvijas tautu apvienoties uz šīs deklarācijas pamata, lai pārvērstu mūsu republiku patiesi suverēnā un tiesiskā valstī.
LATVIJAS PSR AUGSTĀKĀ PADOME
