Velta Puriņa: «Man mazliet bija bailes»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Stāsta, ka jūs esot veikli apmānījusi omoniešus un 30 cilvēku grupa izgāja no televīzijas viņu nepamanīta.
— Mēs visi kopā apmānījām. Kad pateicu televīzijas skatītājiem ziņu par to, ka pie televīzijas studijas ir bruņumašīnas, devos augšā pie kolēģiem. Tās arī bija pēdējās minūtes. Anta Rugāte vēl pieteica kadrus no filmas par ekspedīciju Noriļskā. Pēc pāris minūtēm televīzijas darbību pārtrauca. Starp citu, atsākām raidīt no tās pašas vietas, turpinot rādīt tieši to filmu.
Mēs zinājām, ka pirmajā stāvā omonieši jau visus tur esošos ir noguldījuši zemē. Nolēmām, ka negaidīsim, kamēr viņi ierodas pie mums, brauksim paši lejā. Pa to laiku iebrucēji bija uzskrējuši līdz trešajam stāvam. Mēs ceļā samainījāmies un, nobraukuši lejā, vairs nevienu nesatikām. Kafejnīcā bija divi OMON pārstāvji, kas mums nepievērsa uzmanību, jo domāja, ka otra brigāde mums ir pavēlējusi atstāt studiju. Tā mēs mierīgi izgājām. Tūlīt pēc tam nolaidās helikopters, un, ieņēmuši uzbrucēju pozīcijas, desantnieki devās uz ēku. Mani «Dienas» korespondents Kristiāns Rozenvalds, kurš arī, starp citu, bija noguldīts zemē televīzijas ieņemšanas brīdī, aizveda uz radiostudiju, lai klausītājus varētu nomierināt, pasakot, ka mēs neesam cietuši. Pārējos aizveda kāds nepazīstams autobusa šoferis, kurš, uzzinājis, ka televīzija ir ieņemta, brauca mums palīgā. Tagad gribam pateikt viņam paldies.
— Acīmredzot jāpasaka paldies arī tiem televīzijas cilvēkiem, kas šajās dienās strādāja?
— Es arī ļoti priecājos par jauno žurnālistu uzņēmību un drosmi.
— Kuri tie būtu?
— Ainārs Ašaks, Juris Fridrihsons, Nikolajs Vladimirovs, Māris Jurgensons, Māris Diņģelis, Gunta Līdaka, Dana Mols, Dmitrijs Novikovs, Vadims Aleksejevs…
— Vai jums pašai bailes nebija?
— Bija. Man acu priekšā ir omoniešu ierašanās pie Augstākās Padomes, redzēju, kā viņi dzenā un sit cilvēkus, kāda ir viņu poza, gaita. Sejas jau mēs neredzējām, uz tām bija gāzmaskas. Bet bailes — tas ir loģiski. Nenosodu tos, kuriem šajās dienās bija grūti strādāt, kas to vienkārši nevarēja izdarīt.
