Arī Latvijā būs atomelektrostacija?...
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Gan republikas, gan Vissavienības enerģētiķi plāno Latvijā uzsākt jaunu elektroenerģētikas būvju celtniecību. Liepājas pilsētas laikrakstā «Komunists» 1988. gada 4. maijā bija lasāms: «Sakarā ar daudzām joprojām pienākošām lasītāju vēstulēm, kurās jautāts par varbūtēju AES celtniecību Liepājas rajonā, notika saruna LKP Liepājas rajona komitejā ar republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētāju M. Ramānu. Sarunā M. Ramāns vēlreiz uzsvēra, ka par AES celtniecību Liepājas rajonā vēl nekādi lēmumi nav pieņemti, tādēļ nevar runāt ne par konkrētu vietu, ne celtniecības laiku.» Izrādās, ka tas, kas nav zināms Valsts plāna komitejā, zināms pašiem atomelektrostacijas būvētājiem. Šoreiz savu viedokli žurnālistam INGUM GAILUMAM izteic Latvijas PSR Galvenās enerģētikas un elektrifikācijas ražošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ARTŪRS KRŪSKOPS un perspektīvās attīstības dienesta priekšnieks TĀLIVALDIS VILNĪTIS, kā arī PSRS Atomenerģētikas ministrijas «Atomenergoprojekts» institūta Kijevas nodaļas projekta galvenais inženieris VALENTĪNS PIŽIKOVS.
***
I. Gailums: — Kāds pašreiz Latvijā ir stāvoklis elektroenerģijas ražošanā un patērēšanā?
A. Krūskops: — Šodien Latvijā ražojam tikai pusi no nepieciešamās elektroenerģijas. Otru pusi saņemam no kaimiņu republikām pa garām līnijām un ar lieliem zudumiem.
I. Gailums: — Kāds Latvijai ir tautsaimnieciskais neizdevīgums, ražojot tikai pusi no patērētās elektroenerģijas?
A. Krūskops: – Republika no tā necieš.
I. Gailums: — Kāpēc mēs enerģiju joprojām nevaram saņemt no kaimiņu republikām?
T. Vilnītis: — Brālīgās republikas enerģiju eksportēt nav ieinteresētas, jo tās ražošana piesārņo apkārtējo vidi.
A. Krūskops: — Varbūt par izdevīgumu nerunāsim.
T. Vilnītis: – Kā ne! Nākotnē taču visu noteiks ekonomiskās sviras. Kāpēc viņiem jāeksportē elektroenerģija?
A. Krūskops: — Būs jaunais ekonomiskais mehānisms, un neizdevīguma faktors tiks novērsts. Cita lieta – dabas piesārņošana.
T. Vilnītis: — Ja arī cenas noregulēs, tad mēs par enerģiju maksāsim ļoti dārgi.
I. Gailums: — Ziemeļrietumu apvienotajā elektrosistēmā vairāk ražo nekā patērē Ļeņingrada, Igaunija, Lietuva, bet Baltkrievijai, tāpat arī Latvijai, bilance ir pretēja.
A. Krūskops: — Visā sistēmā vislielākais deficīts ir Latvijā un Baltkrievijā, kur arī ieplānota atomelektrostacijas būve.
I. Gailums: — Jūs aizmirsāt Kaļiņingradu.
A. Krūskops: — Arī Kaļiņingradā bilance ir negatīva.
I. Gailums: — Šajā apgabalā ražo tikai 24 procentus no visas patērētās enerģijas. Kāpēc elektrostaciju būvju projekti tagad tiek novirzīti uz Latviju, nevis Kaļiņingradas apgabalu, kur elektroenerģijas nepietiekamība ir daudz lielāka?
T. Vilnītis: — Kaļiņingrada atrodas sistēmas stūrī, tāpēc tur celt un pēc tam eksportēt no turienes enerģiju uz citiem apgabaliem nav izdevīgi. Būs lieli zudumi.
I. Gailums: — Nerunāsim par eksportēšanu. Viņi paši sevi nespēj apgādāt. Elektrostacija, manuprāt, tur būtu nepieciešama.
T. Vilnītis: — Bet viņiem maz vajag.
I. Gailums: — Cik liela jauda ir Latvijas elektrostacijām?
A. Krūskops: — Divi tūkstoši megavatu.
I. Gailums: — Un nepieciešams?
A. Krūskops: — Tikpat. Bet mūsu elektrostaciju jaudas var izmantot tikai četras stundas diennaktī, jo pusotru tūkstoti megavatu dod Daugavas kaskāde, kura visu laiku darboties nevar.
I. Gailums: — Tādā gadījumā – ko šajā situācijā būtu līdzējusi Daugavpils hidroelektrostacija?
A. Krūskops: — Būtu radīta liela ūdenskrātuve, un hidroelektrostacijas varētu darboties ilgāk.
I. Gailums: — Problēma taču tik un tā netiktu atrisināta.
T. Vilnītis: — To neviens arī necenšas iestāstīt.
I. Gailums: — Vai tādā gadījumā bija nepieciešamība pēc šādas būves?
A. Krūskops: — Protams, Daugavpils HES dotu lielāku drošību arī visai Latvijas energosistēmai, ja tur būtu liela ūdenskrātuve.
I. Gailums: — Man zināms, ka no Ignalinas atomelektrostacijas tiek būvēta jauna līnija uz Eleju.
A. Krūskops: — Jā. Lai Latviju apgādātu ar enerģiju, mums citas izejas nav.
T. Vilnītis: — Projektējot šo līniju, mēs cerējām, ka Ignalinas jauda būs seši miljoni kilovatu. Tagad plānotā jauda ekoloģisku apsvērumu dēļ ir tikai 3,6 miljoni. Tas nozīmē, ka no Ignalinas mēs neko daudz nesaņemsim.
I. Gailums: — Vai tādā gadījumā ir vērts būvēt šo elektropārvades līniju?
A. Krūskops: — Pašreiz gluži vienkārši nav izejas.
I. Gailums: – Kāds būs šīs līnijas maršruts?
T. Vilnītis: — Līnija ir 220 kilometru gara. No tiem 60 kilometri šķērsos Lietuvas teritoriju, pārējie 160 — Latviju.
I. Gailums: — Ja no Ignalinas līdz Elejai novelkam taisni, redzam, ka līnijai pa Latviju ir jāstiepjas tikai dažus kilometrus. Metot tādu līkumu, būs taču jāpatērē daudz vairāk līdzekļu izbūvei.
T. Vilnītis: — Neviena elektrolīnija taisni neiet. Tā nedrīkst šķērsot vērtīgus mežus, meliorētas un iekoptas aramzemes un blīvi apdzīvotas vietas.
I. Gailums: — Es saprotu, ka Lietuvā ir vērtīgas zemes, bet pie mums ne?
T. Vilnītis: — Jā, pareizi. Lietuvā tur ir visas vērtīgās zemes. Vajag arī saprast, ka līnija ir vajadzīga mums, nevis Lietuvai.
I. Gailums: — Cik lielu zemes platību Latvija zaudēs?
T. Vilnītis: — Nu, cik tur tie balsti aizņem? Tas ir vienīgais zaudējums.
I. Gailums: – Un meži?
T. Vilnītis: — Mežus izcirtīsim 100 metru platā joslā.
I. Gailums: – Vai tas nav zaudējums?
T. Vilnītis: — Koki ir izauguši un jācērt ir.
A. Krūskops: — Vērtīgie meži tiks apieti. Tos līnijas izbūve neskars.
I. Gailums: — Kurā gadā Latvija saņems pirmo strāvu no Ignalinas?
A. Krūskops: — Jau 1990. gadā.
I. Gailums: — Līnija taču tik un tā enerģijas problēmu neatrisinās.
A. Krūskops: — 1997. gadā uzsāksim atomelektrostacijas būvi pie Liepājas. Pirmais tās bloks sāks darboties 2006. gadā.
I. Gailums: — Cik liela būs šīs stacijas jauda?
A. Krūskops: — Varētu būt neierobežotas jaudas elektrostacija. Jauns modelis. Bet mēs uzskatām, ka jaudai būtu jābūt ne lielākai par četriem miljoniem kilovatu.
I. Gailums: — Tādā gadījumā Latvijas atomelektrostacija būs lielāka nekā Ignalinā?
A. Krūskops: — Tā sanāk.
I. Gailums: – Cik daudz līdzekļu vajadzēs atomelektrostacijas būvei?
A. Krūskops: — Jārēķina miljardos. Finansēs PSRS Atomenerģētikas ministrija.
I. Gailums: – Vai jaunas ekoloģiskas problēmas Latvijā neradīsies?
A. Krūskops: — Atomelektrostacija vidi piesārņo daudz pieticīgāk nekā citas elektrības ražotnes.
I. Gailums: — Ezerā pie Ignalinas stacijas ūdens temperatūra esot krietni vien paaugstinājusies un zivis esot beigtas. Vai līdzīga nelaime nevar notikt ar Baltijas jūru vai kādu no Latvijas upēm, pie kuras būs šī atomelektrostacija?
T. Vilnītis: — Tā nav nekāda traģēdija. Mēs dzesēšanai izmantosim jūru. Tā ir neizsmeļama.
I. Gailums: — Kā Latvijas AES būvi ietekmē robežtuvums?
A. Krūskops: — Ar kaimiņvalstīm būs jāsaskaņo.
I. Gailums: — Visas Baltijas republikas cenšas savā teritorijā būvēt elektrostacijas pēc iespējas mazāk gan pēc skaita, gan jaudas. Piemēram, Igaunijas termoelektrostacijas gada laikā izdala 20 000 tonnu lidojošo pelnu, 10 000 tonnas sēra dioksīda un piedevām vēl saindē vidi ar radioaktīvo piesārņojumu. Ar ko tas izskaidrojams?
A. Krūskops: — Ekoloģiskie zaudējumi tikpat lieli bija arī agrāk, bet tiem netika pievērsta uzmanība. Kapitālisma zemēs ir tāpat.
T. Vilnītis: — Es uzskatu, ka ekoloģiskās problēmas ir radušās kapitālisma pasaulē. Mēs tās esam pārņēmuši.
I. Gailums: — Būvējot elektrostacijas, daba laikam tiek piesārņota neizbēgami?
A. Krūskops: — Tā tas ir. Tās ir visas pasaules problēmas.
I. Gailums: — Cik atomelektrostacijas būvei būs nepieciešams darbaspēka?
A. Krūskops: — Maksimums — 12 000 cilvēku.
I. Gailums: — Vai Latvijas ekonomisti, kaut vai teorētiski, šādas rezerves spēj atrast?
A. Krūskops: — Ja mēs gribam dzīvot un baudīt elektrības labumus, kas mums ikdienā vajadzīgi, rezerves mums jāatrod.
I. Gailums: — Manuprāt, tā ir utopija — sameklēt tik lielas rezerves.
A. Krūskops: — Mēs uzskatām, ka staciju varētu, uzbūvēt ar dežūrstrādnieku palīdzību. Tās ekspluatācijai vajadzēs tikai 2000 strādnieku.
I. Gailums: — Ko tas nozīmē — dežūrstrādnieks?
A. Krūskops: — Tas nozīmē, ka cilvēki dzīvotu pie tās pašas Ignalinas vai citur un brauktu pie mums komandējumā. Mēnesi vai divus nostrādātu un brauktu atpakaļ.
I. Gailums: — Vai Latvijas PSR valdība atbalsta jūsu viedokli?
A. Krūskops: — Latvijas PSR valdība vienmēr atbalsta mūsu viedokli, ja tas ir ekonomiski pamatots.
Sarunā iesaistās Valentīns Pižikovs, bet Artūrs Krūskops dodas pildīt savus ikdienas pienākumus un atstāj diskusiju telpu.
V. Pižikovs: — Tas viss nav iespējams. Būsim atklāti. Ar dežūrstrādniekiem vien atomstaciju nevar uzcelt. Pie objekta uzbūvēsim skaistu pil sētu, kuru apdzīvos apmēram 30 000 līdz 40 000 cilvēku. Neslēpsim, strādnieki būs jāieved, jo republikā nav kadru, kuri spētu būvēt tādas celtnes.
T. Vilnītis: — Šīs pilsētas lielums līdzinātos, teiksim, Valmierai, Talsiem, Bauskai vai Krāslavai.
V. Pižikovs: — Es nekādi nesaprotu: kāpēc republikas ļaudis par to uztraucas? Šis process taču tik un tā ir neatgriezenisks.
I. Gailums: — Jūs pats esat no Ukrainas, vai tur starpnāciju attiecību problēmas nepastāv?
V. Pižikovs: – Nē. Mums ir daudz gan elektrostaciju, gan iebraucēju. Pamatiedzīvotāju ir tikai 30 procenti, un mums nekad tādi protesti nav bijuši.
I. Gailums: — Kā elektrostacijas uzņēma Igaunijā un Lietuvā?
V. Pižikovs: — Mierīgi. Ne par ko tamlīdzīgu, kas notiek pie jums, es neesmu dzirdējis. Dažviet protestēja — uz šo jauno pilsētu pārcelsies lauku iedzīvotāji, nebūšot, kas zemi apstrādā. Jā, tā tas ir. Lai laukos maksā vairāk nekā elektrostacijā, tad neviens nepārcelsies. Bet bez citu republiku pārstāvjiem tik un tā nevar iztikt. Darbaspēku ievedīsim, un jauna pilsēta būs. Jāsaprot, ka tā nav nekāda vietējā, bet visas Padomju Savienības mēroga būve.
I. Gailums: — Šī pilsēta būs jāapgādā ar mūsu republikā ražotu pārtiku. Vai līdz ar to nevajadzētu samazināt pārtikas produktu piegādes Vissavienības fondam, jo visi minētie pasākumi samazinās arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību? Vai arī šādas problēmas tehniski ekonomiskā pamatojuma izstrādāšanā jūs ietverat?
T. Vilnītis: — Visu laiku minējām, ka ir jāpārkārtojas, bet jūs atkal par fondiem.
V. Pižikovs: — Elektrostacijas strādnieki iekops palīgsaimniecības un paši sevi apgādās ar pārtiku.
I. Gailums: — Biedri Pižikov, jūs esat projektētājs, — kādi ir lielākie šķēršļi atomelektrostacijas būvei?
V. Pižikovs: — Jūsu sabiedrība. Daudzi pat oficiālās iestādēs uzskata, ka nekāda atomelektrostacija Latvijā nav vajadzīga. Nevajagot attīstīt smago rūpniecību, kā, piemēram, vagonbūvi, un nevajadzēšot jaunu enerģijas avotu. Tas nav nopietni.
T. Vilnītis: — Tas ir galējs ekonomiskais analfabētisms — neattīstīt smago rūpniecību. Kur mums būs nauda?
I. Gailums: – Varētu attīstīt lauksaimniecību un «prāta» rūpniecību — elektrotehniku, lai nevajadzētu ievest tik daudz viesstrādnieku, izejvielas, enerģiju un izvest gatavo produkciju.
T. Vilnītis: — Bet Japāna tikai tā ir attīstījusies.
I. Gailums: — Pareizi. Bet ne jau būvējot vagonus, taisot ķēdes, adot džemperus vai pūšot stiklu.
T. Vilnītis: — Tās ir preces, kuras nepieciešamas Latvijas ekonomikas attīstībai. Par šo produkciju mēs daudz ko saņemam pretī no citām republikām.
V. Pižikovs: — Un to skaitā 60 procentus elektroenerģijas.
I. Gailums: — Precīzāk — 48. Un pie tam jāņem vērā, ka Latvijas elektrostacijas ražo vērtīgāku enerģiju nekā pārējās kaimiņrepublikas. Attīstītajās valstīs maksimālās noslodzes stundās, tieši tad, kad darbojas HES, par elektrību patērētāji maksā dārgāk. Tāpēc, pārrēķinot pēc patiesās vērtības, Latvija ražo vairāk nekā pusi no nepieciešamās elektroenerģijas.
V. Pižikovs: — Sabiedrība var diskutēt, bet lēmums ir jāpieņem speciālistiem. Ko tas nozīmē — elektroenerģija mums nav vajadzīga! Tās ir plikas emocijas. Daži gudrinieki piedāvā būvēt saules elektrostaciju, tādas esot perspektīvas kapitālisma pasaulē. Varbūt jums Latvijā uzbūvēt zibens vai pērkona staciju? Jāmaina attieksme pret atomelektrostacijām. Černobiļa neatkārtosies. Elektrības iegūšana no atoma — tā ir ekoloģiski tīra ražošana. Bet pie jums — kā pasaki «atoms», tā visi nodreb. Būves vieta vēl nav zināma. Varbūt atomelektrostaciju uzcelsim citā Latvijas nostūrī. Galvenais — lai iekārtu dzesēšanai būtu tuvumā ūdens.
I. Gailums: – Vai ir iespēja būvēt, piemēram, arī pie Daugavas?
V. Pižikovs: — Pašreiz nevaru pateikt. Gadā vajadzēs pusotra miljona kubikmetru ūdens.
I. Gailums: — Vai projekta dokumentācija ir gatava?
V. Pižikovs: — Nē. Pašreiz, kā mēs sakām, ir būves projektēšanas otrais etaps. Pirmais etaps — tehniski ekonomiskais priekšlikums, ko jau ir akceptējusi Latvijas PSR Ministru Padome. Veselības aizsardzības ministrija un vēl citas iestādes. Otrais etaps — tehniski ekonomiskais pamatojums. Tas ir četru gadu darbs.
I. Gailums: — Vai būs arī ekoloģiskais pamatojums?
V. Pižikovs: — To veiks jūsu republikas Zinātņu akadēmijas speciālisti.
I. Gailums: — Vai jaunceltajā pilsētā neradīsies tāda problēma kā Ogrē, kur vairākumā ir viena dzimuma pārstāvji? Šoreiz pārsvarā būtu vīrieši.
V. Pižikovs: — Tādas problēmas nebūs, jo lielum lielais vairākums ieradīsies jau ar ģimenēm. Vienīgi — būs jābūvē jaunas fabrikas, kurās varēs izmantot sieviešu darba rokas. To visu tehniski ekonomiskā pamatojuma sagatavošanas laikā izpētīsim. Protams, būs arī tādi strādnieki, kuri tikko beiguši skolas un nebūs precējušies. Bet vai pie jums meiteņu trūkst? Būs internacionālas ģimenes, starpnacionālais jautājums atrisināsies pats no sevis.
I. Gailums: — Vai tas nav pārāk vienkārši? Sanāk kā holšteinizācija lauksaimniecībā. Ieved melnraibo bulli un sakrusto ar Latvijas brūno govi, un piedzimst melni brūns teliņš. Zootehniķis brīnās — nav tā kā vajag un dzimst ar grūtībām.
V. Pižikovs: – Tomēr šādas pilsētas būvēšana ir nepieciešama, un tā būs!
