Vēstule «Padomju Jaunatnei» Nr. 10520 sakarā ar kandidātu izraudzīšanu partijas XIX Vissavienības konferencei
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
MOTO VIETĀ: «Tāpēc ir vitāli svarīgi: kas būs tie, kurus pilnvarosim lemt mūsu nākotni?
Tāpēc ir vitāli svarīgi, lai tie būtu komunisti,
kuru augstākā sūtība — būt pārkārtošanās, demokrātijas
un atklātuma bezkompromisa cīnītājiem!»
(„Cīņa”, 1988. gada 17. maijā)
Cienījamie biedri!
Mēs visi tiekam aicināti brīvi izteikties. Tas ir pat nepieciešami: gan tas, ka varam izteikties, gan tas, ka tiekam aicināti. Tā jau ir reālās demokrātijas pazīme. Tā ir saules atspīdēšana pēc negaisa.
Taču saule ir saule, un negaiss ir negaiss. Vai pelēkā mākoņu gūzma patiešām aiziet, lai nogrimtu pamales dziļumā, vai arī tā, apmetusi loku, atkal atgriezīsies un pārklās ar ēnas sērautu gan zemi, gan atplaukušās cerības?
***
Nekur un nekad demokrātija nav nākusi pa ziediem kaisītu aleju. Arī mūsu republikā demokrātijas atnākšana notiek pa ērkšķiem piebārstītu, pārrakumiem izvagotu taku.
Un tagad, atrodoties brīdī starp Latvijas KP CK maija plēnumu un partijas XIX konferenci, it īpaši spraigi mijas pārdomas ne tikai par ikdienu, bet arī — un galvenokārt — par nākotni. Šie abi partijas forumi, lai arī dažāda mēroga, ir veltīti vienam mērķim: drīzāk novākt šķēršļus, drīzāk atbrīvot ceļu kardināliem pārkārtojumiem kultūrā, ekonomikā un politikā. Šajā lietā vitāli ieinteresēti ir visi — gan komunisti, gan bezpartijiskais vairākums.
Lūk, kāpēc daudzi jo daudzi bezpartijiskie, to skaitā arī es, ar lielu interesi sekojuši LKP CK maija plēnuma dalībnieku izteikumiem un Plēnuma lēmuma tapšanai. Ar kādām domām mūsu republikas politiskais spēks traucas partijas konferences virzienā? Kādas cerības tas dod? Kādu ticību tas apliecina?
***
Ļaunākais būtu tas, ja no maija plēnuma tribīnes runātais mani būtu atstājis vienaldzīgu. Par laimi, bija tieši otrādi — vārdi gan dzēla, gan glāstīja. Bet plēnuma atklātuma gars aicināt aicināja izteikt arī savas pārdomas un savus priekšlikumus, ko arī tagad daru.
Diemžēl mani sarūgtināja plēnuma noslēguma akords — lēmums. Sarūgtināja ne tikai tāpēc, ka tekstā visai daudz «ūdentiņa», vispārīgu norādījumu, sen dzirdētu un apnicīgu ieteikumu (piemēram, «.. pastiprināt partijas darbu komjaunatnes vadīšanā», utt.), bet arī tāpēc, ka lēmums tikpat kā nemaz nerunā par komunistu iziešanu tautā — būt kopā ar to priekos un neveiksmēs —, neaicina darbaļaudis, aktīvas personības uz līdzdalību, uz līdzdarbošanos.
Tātad es (bezpartijiskais) partijai joprojām esmu vajadzīgs nevis kā līdzbiedrs un līdzispriedējs, bet gan kā audzināmais (varbūt — pāraudzināmais!?), kā bīdāmais un pārsviežamais?
Atklāti sakot, tādā lomā, protams, pret paša gribu, esmu darbojies visu savu apzinīgo mūžu, jo jebkurā gadījumā, kad esmu vērsies pret birokrātiju vai iestājies par taisnīgumu, izrādījās, ka esmu uzkāpis uz grābekļa zariem — kāts allaž sviedās pret manu pieri.
***
Pietiek zilumu par aktivitāti, pietiek runu par iniciatīvu! Taču plēnuma lēmums (atkal: diemžēl!) nesola mani pasargāt no šiem zilumiem un puniem. Tas vispār neliecina, ka šāda «pašapdauzīšanās» problēma pastāv.
Lēmumā nav nosaukts neviens uzvārds, nav minēta neviena konkrēta persona, kas tautas un partijas priekšā atbildīga par kāda konstruktīva priekšlikuma realizēšanu.
Taču… lēmumā nav arī pašu konstruktīvo priekšlikumu! Ko, piemēram, dod izplūdusī tēze: «.. Visnotaļ veicināt, lai pieaug sabiedrības interese par visiem pārkārtošanās aspektiem, sekmēt dažādu viedokļu akumulēšanu un parādīt to jauno, kas raksturo ar visu sabiedrības dzīves sfēru pilnveidošanu saistītos uzdevumus, kurus risina partija.»?
Uzdrošinos apgalvot, ka arī es esmu sabiedrības sastāvdaļa, ka allaž esmu izrādījis dziļu interesi par visiem pārkārtošanās aspektiem jau sen pirms tam, kad pārkārtošanās kļuva par valsts politiku, taču tepat arī jāsaka: pat atjaunotnes trijgadē man dažkārt nācies vaigu vaigā sastapties ar gadījumiem, kad manu interesi, aktivitāti un iniciatīvu centās enerģiski apkarot un apslāpēt tieši tie biedri, kuri tagad tiek aicināti pastiprināt ideoloģiskās audzināšanas darbu. Neticu, ka viņiem tas izdosies. Sabiedrību nevar saukt un aicināt uz progresu ļaudis, kuri ilgus gadus paši vilkušies astē, nav bijuši konsekventi vārdos un darbos.
***
Bēdīgākais ir tas, ka plēnuma lēmums nespēja mani pārliecināt, ka tagad viņi būs tie, kas nostāsies pārveidojumu priekšgalā.
Vārdos — jā. Taču skaisti un visnotaļ pareizi vārdi skanējuši jau kopš 1953. gada septembra Plēnuma un, ja vēlaties, kopš padomju varas rītausmas. Pavisam cita lieta, ja runa ir par vārdu praktisko segumu. Bet arī par to maija plēnuma lēmums neko jaunu, konstruktīvu nav paudis.
Tradicionāli paškritiskie atzinumi (atkal — bez konkrētā atbildīgā!) dzirdi skar ne vairāk kā rēna vējeļa pūsma, taču lēmuma desmit lemjošās daļas panti nedod nedz klausītājam, nedz lasītājam skaidru priekšstatu par konkrētiem pasākumiem un atbildīgajiem darbiniekiem, kuru tiešajā vadībā šie pasākumi jāīsteno. Piemēram, kompleksa cīņa pret birokrātismu republikas mērogā. Nu kaut vai eksperimentālā kārtā. Bet — nē...
Tāpēc es neticu, ka šā lēmuma īstenošana (ja vien kaut ko tik vispārīgu vispār var īstenot!) spētu jūtami ietekmēt pārkārtošanās procesa paātrināšanu, t. i., to, ko mēs patiesi vēlamies.
***
Šo optimistisko rezignāciju izsauc ne tikai «bezzobainais» plēnuma lēmums, bet arī vairāku pat ļoti atbildīgu darbinieku plēnumā teiktās runas, ar kurām varējām iepazīties laikrakstos.
Uz ko tad no plēnuma tribīnes aicināja A. Klaucēns, partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs? Praktiski — uz atklātuma apkarošanu, uz atgriešanos pie «dzelzs diktatūras» preses, TV un radio darbības kontrolē, uz demokrātijas iejūgšanu birokrātijas ilksīs. Galvaspilsētas pirmais sekretārs visai cēlos vārdos sludināja neko citu kā klaju konservatīvismu un funkcionālismu.
Lasi un sarksti par tādu «progresu», pārkārtošanās ceturtajā gadā ieejot!
Manuprāt, nevajadzēja paniski dramatizēt ekstrēmistu izlēcienus pagājušajā vasarā. Jo vairāk tāpēc, ka nevis masu informācijas orgāni nepārvaldīja situāciju pilsētā, bet gan partijas pilsētas komiteja ar A. Klaucēnu priekšgalā jau kopš pārkārtošanās sākuma tuvredzīgi izturējās pret masu politisko darbu iedzīvotāju vidū.
Ne jau man jāmāca pirmais sekretārs, un tomēr nevaru nociesties nepateicis: ja partijas komitejas darbinieki būtu godprātīgi veikuši darbu, par kuru viņi saņem algu, neviena neformāļu grupa (arī tā sauktā «Helsinki 86») nebūtu manifestāciju laikā nostājusies ekstrēmu ekscesu pusē. Tieši otrādi — juzdamas partijas neviltotu interesi par savām baiļu un riska atmosfērā izlolotajām rīcības programmām, juzdamas nevis naivi pilnu sašutumu, bet gan izpratni un cieņas pilnu pretimpanākšanos, visas šīs grupas iekļautos pārkārtošanās procesā kā demokrātijas līdzstrādātājas, nevis bremzētājas.
Tikai tas izmisīgi klauvējas pie kaimiņa durvīm, kas savās mājās netiek uzklausīts. Gadījums ar Rēzeknes dakteri lieku reizi apstiprina šo patiesību. Tā domāju es, tā domā daudzi, vismaz visi tie, ar kuriem man nācies šos jautājumus pārrunāt.
Ja partijas darbinieki arī turpmāk cer ideoloģisko darbu «pastiprināt» ar rājieniem, ar draudošiem mājieniem «veikt attiecīgus pasākumus», «nepieļaut», «radīt pretsparu», «atmaskot», «pienaglot pie kauna staba», ja arī turpmāk bez detalizēta tulkojuma (bez kulturāla, objektīva izskaidrojuma) tautā tiks raidīti bezadreses šāviņi, kā, piemēram, «nacionālistiski noskaņoti elementi», «prettautiskie elementi», «visādu sugu un pasugu antisovetisti», «ekstrēmiskie huligāni», u. t. jpr. — demokrātijas vilciens ieklumburēs pamatīgā strupceļā.
***
Šķiet, ka presē visvairāk šaustīta un ārdēta ir grupa «Helsinki 86». Pelnīti? Jā.
Bet vai godīgi? Tika sists tam, kas nespēj aizsargāties. Gandrīz visi grupas dalībnieki tika pieskaitīti «melnajām dvēselēm». Huligāni. Recidīvisti. Reakcionāru pēdlaižas.
Mums nevienam pat sapnī nerādījās, ka, teiksim, «Cīņā» tiktu izbrīvēta kaut vai viena sleja, kurā šie pazemotie un apsmietie varētu attaisnoties, nu, kaut vai ar dažiem teikumiem pamatot savu rīcību vai izteikt savas prasības, paskaidrot sabiedrībai, kāpēc viņi ir nostājušies citādās pozīcijās un kādēļ viņu pozīcija ir tieši tāda.
Taču tiesājām neuzklausīdami, tāpat kā savulaik Saharovu. Tāpat kā daudzus jo daudzus citus, kas izteica savu viedokli, kas uzdrošinājās paust savus uzskatus. Un uzšķērdām viņu pagātni, atradām (protams!) kļūdas un mēģinājām viņiem aizbāzt mutes ar tām.
Nu tas viss, pateicoties atklātumam, ir aiz muguras. Jācer, ka grupa «Helsinki 86», atradusi izpratni dzimtajā zemē, izslīd no aizrobežu dvēseļu zvejnieku tīkliem. Te es tīšuprāt nelietoju «pēdiņas», jo dvēseļu zvejnieki ir un tīkli arī ir, un, kas tajos sapinies, tas vairs nav cīnītājs par demokrātiju savā Dzimtenē. Ļoti ceru, ka to sapratīs jebkuras neformālas grupas locekļi, kas ar savu darbību vēlas panākt pilnīgu demokrātijas uzvaru.
***
Pretēji mūsu funkcionāro darbinieku stereotipiskajām runām kā svaiga gaisa plūsma plēnumā ievējoja rakstnieces R. Ezeras, dzejnieka J. Petera un vairāku citu runātāju teiktais. Vārdi, kas nākuši nevis no konjunktūristisku dogmu inkubatora, bet gan no sirds, no šī neatkārtojamo, brīnumaino un cilvēcīgo emociju avota, no pārciesto sāpju, no izpriecēto līksmību, no pārdzīvoto rūpestu avota. No pašu pieredzes un neapstrīdamās individualitātes avota — tam nekādā ziņā nevar pārmest nekompetenci savu izjūtu demonstrēšanā vārdos.
Emocijas? Jā un vēlreiz jā! Bet aiz šiem «jā» stāv sensena patiesība: sirdij nepavēlēsi. Lūk, tieši šo patiesību mūsdienu funkcionāri gatavi noliegt, jo saprot, ka savos komandtiltiņos līdz šim viņi spējuši noturēties, bieži spēlējot paslēpes ar sirdsapziņu, nu pienācis atzīšanās brīdis, taču šķiet, ka daudzi funkcionāri tam vēl nav gatavi. Bet mums nav laika gaidīt uz birokrātiskās «nogatavošanas» beigu cēlienu...
***
Mūsu republikas delegācijā partijas XIX Vissavienības konferences dalībnieku rindās vispirms jābūt cilvēkiem, kas ar savu darbību tautas sirdsapziņas modināšanā ir devuši visjūtamāko ieguldījumu.
Te būs saraksts ar to cilvēku uzvārdiem, kuriem es (un ne tikai es) ne mirkli nešaubīdamies uzticētu pārstāvēt un aizstāvēt savas intereses Vissavienības konference.
I. Ziedonis, A. Dripe, Ē. Hānbergs, R. Ezera, J. Peters, M. Kosteņecka, M. Čaklais, A. Cīrulis, V. Avotiņš, I. Auziņš, A. Jakubāns, A. Gorbunovs, H. Liepiņš, E. Pāvuls, A. Šapiro, Dž. Skulme, D. Īvāns, A. Drīzulis, H. Kreicbergs, I. Seleckis, J. Dripe, P. Pētersons, G. Priede, I. Riekstiņš, J. Stradiņš, P. Putniņš...
KOMENTĀRI PIE SARAKSTA
1. Lai nevienu nemulsina fakts, ka manā sarakstā figurē tikai viena partijas darbinieka uzvārds. Liekot roku uz sirds, varu atklāti paziņot: līdz šim man nav gadījies sastapt partijas darbinieku, kas būtu izrādījis patiesu interesi un aktivitāti vienas vai otras ar mani saistītās problēmas taisnīgā risināšanā. Pietrūcis paša galvenā — cilvēciskas ieinteresētības.
LKP CK sekretāra A. Gorbunova vārdos un darbos šādu ieinteresētību var just, un tāpēc visu, ar kuriem esmu runājis, simpātijas ir viņa pusē.
2. Uzkrītoši, ka nevaru nosaukt nevienu kandidātu no strādniecības vai zemniecības vidus. Nevaru, jo pagaidām man tādi nav zināmi. Baidos, ka visu slaveno pirmrindnieku runas, ko viņi nolasa, nav pašu sacerētas.
3. Ja nu kāds biedrs no sarakstā minētajiem kandidātiem nav komunists, tad jāatvainojas par netīšu kļūdu un jāsaka: «Žēl gan...»
4. Cik ilgi vēl par bezpartijiskā daudzuma nākotni spriedīs bez viņu klātbūtnes, t. i., praktiski aiz viņu muguras? Cik ilgi mūsu gods un sirdsapziņa «vārīsies savā katliņā», uzkrājot norobežošanās iespēju arī turpmāk?
Nepārprotiet, es neaicinu uz partijas izšķīdināšanu masās. Es pieprasu, lai neviens komunists uz bezpartijisko neskatītos no augšas.
Ar cieņu
ANDRIS EGLĪTIS,
strādnieks Ogres rajonā
REDAKCIJAS PIEZĪME. Šo vēstuli (autora precīza adrese redakcijai ir zināma) saņēmām otrdien, 24. maijā. Publicējam nedaudz īsinātu.
