Mūsu sarkanzilivilņotais (1)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1.
Kā zināms, 1988. gada 11. jūlijā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nodibināja Darba grupu priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanu sabiedrības demokratizācijas jautājumos, kuras sastāvā tika izveidota arī apakšgrupa nacionālās (kultūrvēsturiskās) simbolikas problēmu izpētei. Divus mēnešus intensīvā darbā radies plašs ziņojums Augstākās Padomes Prezidijam ar ieteikumiem, kā risināt problēmu atbilstoši pārbūves laika garam un sabiedrības vairākuma vēlmēm. Daudzi dokumentāri un atmiņu materiāli ļāvuši dziļāk izpētīt gan vēsturiskā sarkanbaltsarkanā karoga, gan pašreizējā Latvijas PSR valsts karoga vēsturi. Kaut gan — darba lokā bija ne tikai karoga, bet arī cita veida tradicionālās tautas simbolikas (auseklīša, saulītes, Austraskoka, trijzvaigžņu, ozollapu), reģionālās simbolikas (pilsētu, rajonu un vēsturisko novadu ģerboņu un karogu) un himnas problēmas.
Mēs aicinājām pilsoņus un darba kolektīvus izsacīt savu viedokli šajos jautājumos, tāpat rūpīgi izskatījām Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā un Augstākās Padomes Prezidijā tieši saņemtos iesniegumus. Neraugoties uz vasaras atvaļinājumu un samērā īso aptaujas laiku (vērā ņemt varējām līdz 7. septembrim saņemtos materiālus), atsaucība izrādījās necerēti plaša. Darba grupai pat negaidīti, tika izvērtusies līdz šim republikā visplašākā politiskā aptauja — pat vairāk parakstu nekā pret Rīgas metro un Daugavpils HES celtniecību, nekā par Rakstnieku savienības organizētā plēnuma rezolūciju un latviešu valodas statusu. Viedoklis izteikts 11 177 vēstulēs ar 123 066 parakstiem (ietverot arī 35 tūkstošus Vides aizsardzības kluba savākto parakstu), no tiem lielum lielais vairākums (99,1% vēstuļu un 99,9% parakstītāju) šādā vai tādā veidā atbalsta sarkanbaltsarkanās simbolikas atzīšanu, visvairāk nacionālā tautas karoga veidā (93 657 paraksti — 76,1%). Tikai 127 parakstītāji pieprasa noraidīt sarkanbaltsarkano simboliku vispār, to vidū — vairāki partijas un kara veterāni, bijušo fašistisko koncentrācijas nometnēs ieslodzīto apvienība (parakstījis priekšsēdētājs A. Griķītis). Kaut gan ne mazāk partijas un kara veterānu izsacījuši arī pretēju viedokli. Pēc sociologa T. Vilciņa kompetenta atzinuma, rezultāti ir reprezentatīvi pilsētu, rajonu un sociālo grupu ziņā un ļauj runāt par nācijas viengabalainu atsaucību.
Atbalstu sarkanbaltsarkanajam karogam pauduši vairāk nekā 400 darba kolektīvi, ļoti daudzi republikā plaši pazīstami cilvēki. Latvijas PSR radošo savienību Kultūras padome, Latvijas ĻKJS CK birojs, Latvijas Kultūras fonds, latviešu puiši Padomju Armijā (arī Afganistānā un VDR), bet, galvenais, ļoti, ļoti daudz «vienkāršu cilvēku», kas plašās vēstulēs runā par savu un tautas likteni, par laikmetu. Vēstuļu vidū ir arī vairāk nekā 100 cittautību Latvijas PSR pilsoņu (krievu, poļu, lietuviešu, ebreju, ukraiņu) parakstītas vēstules, kuras lielākoties atbalsta šo viedokli, turklāt izteicot nelietot vārdu «nacionāls», jo «tā ir Latvijas tautas simbolika, bet tauta še kopš gadu simteņiem bijusi visai daudznacionāla» (G. Buzjuks no Rīgas). Tāpat vairākos darba kolektīvu iesniegumos parakstītāju vidū bijuši cittautību darbabiedri, kuru kopējais viedoklis ir par sarkanbaltsarkano karogu, zem kura varētu apvienoties dažādu tautību Latvijas PSR iedzīvotāji. Tikai 2 kolektīvi («Apgaismes tehnika» un kādas karaspēka daļas kolektīvs) izsacījušies pret nacionālo simboliku. Bet Rīgas HES darba kolektīvā veiktajā aptaujā neviens no krievu tautības darbiniekiem nav izteicies pret sarkanbaltsarkano karogu kā nacionālu simbolu.
Darba grupas saņemtās vēstules ir neparastas, ārkārtīgi interesantas — to sīkāku analīzi domāju veikt plašāk un citur, varbūt daļa vēstuļu pat būtu izdodamas īpašā grāmatā. Še gribu tikai atbildēt uz ļoti daudzās vēstulēs uzstādītajiem jautājumiem par Latvijas PSR valsts karogu. Jo, izrādās, ne Latvijas padomju enciklopēdijā, ne citos rakstītos avotos šī karoga izcelsme nav skaidrota. Tā, I. Grabovskis no Rīgas arī tieši raksta:
«Lai ar kaut ko lepotos, tomēr par to jāzina kaut kas vairāk. Gluži dabiski radās daži jautājumi:
1. Kas ierosināja PSRS republiku karogu izveidošanu, pie tam gandrīz vienlaicīgi visās republikās?
2. Kas izstrādāja mūsu republikas karoga skices un kur tās tika apstiprinātas? Lielu interesi varētu izraisīt intervija ar pašu (-iem) karoga veidotāju (-iem ).
3. Kāpēc Igaunijas PSR karogs ir tik līdzīgs Latvijas PSR karogam?
4. Kādas prasības tika uzstādītas karoga izstrādātājiem un kas šis prasības uzstādīja? (Rīgā, Maskavā?)
5. Vai notika kāda publiska karoga apspriešana? Ja jā — tad kādā veidā?
6. Vai tika ņemti vērā tieši latviešu tautai raksturīgi elementi un ornamentika (neskaitot revolucionāro sarkano krāsu, kas ir pats par sevi saprotams)?
Uzskatu, ka šie jautājumi tomēr būtu jānoskaidro, jo citādi iznāk diezgan muļķīga situācija. Tā vietā, lai visas ziņas būtu atrodamas jau jaunāko klašu mācību grāmatās, informāciju par savas republikas simboliku gandrīz vai ar uguni nevar sameklēt. Karogs taču nav tikai tāds dekoratīvs elements valsts svētkiem.»
Savukārt mežierīkotājs P. Plotka raksta:
«Ir iespaids, ka līdz šim mūsu valstī karogam tomēr netika veltīta pienācīga uzmanība. Skumji noraudzīties, kā valsts svētkos tiek izkārti izbalējuši, nosmērēti (nekvalitatīvas izgatavošanas rezultātā), neglītos kātos iestiprināti valsts karogi. Lauku apvidos tie nereti netiek izkārti nemaz. Stipri vienveidīgi ir arī atsevišķu republiku karogi, it sevišķi Latvijas un Igaunijas. Esmu pārliecināts, ka iedzīvotāju aptauja parādītu pārsteidzošus rezultātus pašreizējā republikas karoga noteikšanā. Savā laikā biju liecinieks gadījumam Rēzeknē, Ančupānu kapos, Uzvaras svētku mītiņā, kad jauneklis latviešu tautas tērpā kolonnai pa priekšu Latvijas PSR karoga vietā lepni nesa Igaunijas PSR karogu. Vai tas neliecināja par vietējo partijas un padomju darbinieku politisku analfabētismu un karoga nozīmes nenovērtēšanu vai pat ignorēšanu?
Karogs ir cīņā saucējs, apvienotājs. Pēdējā laika notikumi rāda, ka šo misiju pildīt aicināts sarkanbaltsarkanais karogs. Un republikas citu tautību iedzīvotājiem nav jābaidās no šīm krāsām.»
Tiktāl — rakstītāju viedoklis (un šādu vēstuļu nav mazums). Ir jāpiekrīt, ka pašreiz par sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi rodama daudz pilnīgāka informācija (piem., «Cīņa», 1988. 7. VII; «Karogs», 1988, Nr. 9) nekā par sarkanziliviļņoto republikas karogu. Šovasar iznāca izpētīt to sīkāk, un dažās ziņās par Latvijas PSR padomju simboliku tad arī gribu turpmāk dalīties.
Jānis Stradiņš,
profesors, akadēmiķis
