Zeme atsitās pret kājām
|
Uz barikādēm devos, lai aizstāvētu Latviju. Tajā laikā ne par ko daudz nedomāju, biju jauns, nesen pārnācis no armijas. Kopā ar citiem ļaudoniešiem biju uz Vecmīlgrāvja tilta. Atmiņās palikusi tautas vienotība, ugunskuri un cilvēku sirsnība. Ļaudis nāca pie mums, nesa cigaretes un ēdamo. Kad notika omoniešu uzbrukums barikāžu dalībniekiem, es nepakļāvos viņu pavēlēm gulties, muku prom. Man nopakaļ šāva, sajutu, kā zeme atsitas pret manām kājām. Aizslēpos aiz liela dzelzsbetona kluča, stāvēju un gaidīju, kas notiks tālāk. Omonieši bija pavisam tuvu, dažu brīdi likās, ka tūlīt mūs ar Juri Tomiņu ieraudzīs. Par laimi, viņi mūs neieraudzīja. Kad viss beidzās, devāmies uz centru un ar vilcienu braucām mājās.
Šodien esmu bezdarbnieks, dzīvoju kopā ar saviem vecākiem un viens audzinu savus divus mazos dēlus. Par valdību neko sliktu nesaku, bet reizēm tā nesaprot lauku cilvēkus. Ja šodien vajadzētu doties aizstāvēt Latvijas neatkarību, es noteikti to darītu.
Pierakstījusi I. Vizāne
