Par to, kas katram pienākas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Tas laikam par godu «PJ» korespondentu vizītei, — jokoja Aivars, konstatēdams to, ka tieši mūsu ierašanās dienā Tallinā — 18. augustā — Igaunijas streikotāji atsāka darbu. Mums, žurnālistiem, šāda laimīga sagadīšanās bija kā medusmaize, savukārt igauņu tautai vienīgi pieņemamais saspringtās iekšpolitiskās situācijas atrisinājums. «Saspringtā iekšpolitiskā situācija» — uzrakstīju un aizdomājos par šo it kā ļoti precīzo vārdu jēgu. Tie ir daudzkārt lasīti gan Vissavienības, gan republikas presē. Itin viegli un pat bezatbildīgi raidīti ēterā.
Bet vai vienmēr šī skanošā žurnālistiskā klišeja atbilst īstenībai? Vai patiesi situācija ir tik saspringta, lai paralizētu strādātāju rokas un domātāju prātus? Varbūt kādam ir ļoti izdevīgi sarežģīt notikumu attīstību? Jo sāpīgāk to uztver tauta, jo lielāku rezonansi un visas pasaules sabiedrības uzmanību piesaista administratīvās birokrātijas inspirētā «darbaļaužu sāpe» — jo vieglāk manipulēt ar sabiedrisko domu, tādējādi attaisnojot augsti situētu ierēdņu ambīcijas un klaji destruktīvus to apmierināšanas centienus. Padomāsim — varbūt kādam ir izdevīgi, lai cilvēkus pārņem neziņa, izmisums un bailes, lai uz teju uzdīgušā brīvības zālāja atkal uzgultu kāpurķēdes?
Pazīstams tallinietis man atstāstīja šādu epizodi. Pie kāda streikojoša uzņēmuma psihologa atnākuši divi strādnieki un vaļsirdīgi atzinušies:
— Zini, vecīt, baigi apnicis pļēgurot. Gribam strādāt…
Ne laikraksta «Izvestija» un pat ne republikas izdevuma «Sovetskaja Estoņija» slejās šis streiku aspekts tā arī netika atainots. Sabiedrības uzmanība tika pievērsta galvenokārt tam, ka tiesībās ierobežotā strādniecība ar šo un to nav apmierināta un savas prasības var paust, tikai atsakoties no darba. Retajam gribējās runāt par to, ka ekonomiski pašiznīcinošais politisko prasību bumerangs agri vai vēlu vērsīsies pret pašiem streikotājiem. Arī psiholoģiskajā ziņā — ikkatrs no savā pasivitātē aktīvajiem protestētājiem, cerams, kādreiz apzināsies, ka bijis tikai instruments līdz šim paša unitārisma idejas piekritēju un īstenotāju rokās.
MUMS veicās. Nejauši satiktais kolēģis no «Norte Hääl» Tomass, uzklausījis mūsu vēlmes, ātri vien noorganizēja tikšanos ar partijas Tallinas pilsētas komitejas ideoloģijas sekretāru Jāku Sārnitu. Darbdiena jau tuvojās beigām, tāpēc šāda atsaucība mūs patīkami pārsteidza. Bijām izbrīnīti, ieejot partijas komitejas ēkā. Rīdziniekiem tik ierastā miliču posteņa vietā «caurlaides» funkcijas te uzticētas kādai omulīgai tantiņai, kas mūsu, nelūgto viesu, ienākšanu uztvēra smaidot kā nelielu atslodzi vienmuļajā adīšanas procesā.
Smaidīja arī Jāks Sārnits, lai gan bija jaušams, ka pēdējo dienu saspringtība viņu ir pamatīgi nogurdinājusi. «Jāks ir cilvēks, kas zina visu vai gandrīz visu par Igaunijā notiekošo,» sacīja Tomass. «Ar viņu bieži apspriežas gan Tautas frontes, gan kompartijas centrālkomitejas vadība. Protams, arī Veljass…»
— Tikko uzzināju, ka lēmums par streiku pārtraukšanu pieņemts vakarnakt, 17. augustā. Kā tas notika?
— Precizēšu — tika nolemts streikus pārtraukt uz laiku. Krievi to var izteikt ar vienu vārdu — «preostanoviķ».
Kompromisa pamatā — Maskavas lēmums darba strīdu jautājumā. Kā zināms, PSRS Augstākās Padomes pirmajā sesijā 2. augustā tika pieņemts aicinājums visiem streikojošajiem kolektīviem atsākt darbu.
Vakar dažos uzņēmumos notika pirmie mītiņi, kuros streikotāji izteica ciešu apņemšanos ķerties pie darba, atzīdami, ka pretējā gadījumā ar savu rīcību provocēšot Karabahas un Tbilisi situācijas atkārtošanos, kas nepavisam nav labākais atrisinājums. «Jāiet parlamentārais ceļš,» atzina daži runātāji.
Streikotāji jau krietni sen vēlējās atsākt normālu darba ritmu. Taču viņu rīcību noteica centralizētās sistēmas diktāts — cilvēku apziņa ir nonivelēta līdz komandu gaidīšanas līmenim. Savukārt «komandējošais sastāvs» — republikas streiku komiteja — tik viegli vis neatkāpsies. Tiesa, tā ir nedaudz piekāpusies, taču savu galvu cenšas turēt iespējami lepnāk.
Vakar vēlu vakarā Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs uz kopīgu apspriedi aicināja republikas streiku komitejas pārstāvjus. Viņi tika informēti par Maskavas parlamentārajām norisēm un par iespējām situācijas normalizēšanai. Vienojoties par darba atsākšanu daudzos Igaunijas uzņēmumos, no valdības puses tika apsolīts, ka streikotāji no darba netiks atlaisti un ka satraukumu izraisījušā likuma «Par vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanām» stāšanās spēkā atlikta līdz 1. oktobrim. Par streiku pārtraukšanu balsoja 36, pret — 12 streiku komitejas locekļi.
Daudzējādā ziņā streikus izraisījušas arī Igaunijas ekonomiskās patstāvības modeļa (IME) unitārajai saimniekošanas sistēmai ļoti nevēlamās perspektīvas. Pārvaldes aparāts negrib atkāpties no savām noteicēja pozīcijām un cenšas noturēt centralizētās varas grožus. Manipulējot ar strādniecības daļas interešu nenoteiktību, iebiedējot politiski mazizglītotus cilvēkus ar visvisādu represiju izdomājumiem, visuvarenais centrs savas intereses itin veiksmīgi īsteno vēlēšanu likuma kampaņas aizsegā. Ne jau republikā nodzīvoto gadu skaits visvairāk uztrauc streikojošo uzņēmumu ģenerāldirektorus un viņu «svītas». Iespēja zaudēt savas privilēģijas un atteikties no ierastās pārvaldes un saimniecisko attiecību kārtības — tas, manuprāt, ir pamatā administratīvās birokrātijas centieniem sarežģīt stāvokli republikā. Streiku komiteja pieprasa ne vien pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības vēlēšanu likumu. Tā pretenciozi iestājas par iespējām realizēt savas (kā? aizvainotu strādnieku?) tiesības uz teritoriālu autonomiju un pašnoteikšanos un ir ļoti neapmierināta ar republikas valdības «centieniem igauņu nācijas pārākuma tēzi pacelt līdz valsts politikas līmenim». Tas ir no šķietami skanošām frāzēm savirknēts absurds, kur izdomājumi mijas ar draudiem, bet meli ir sajaukti ar faktiem. Diemžēl ne mazums patiesībā nesavtīgu, taču dezorientētu cilvēku tam visam notic un bez sirdssāpēm piesakās streikotāju rindās. Jāatzīst, ka daudz ir arī tādu strādnieku, kas streikot nevēlas, taču spiesti pakļauties vairākuma lēmumam.
— Daudz nācies dzirdēt un lasīt, ka Igaunijā pašlaik iestājusies dziļa krīze. Vai piekrītat šim viedoklim un vai streiku pārtraukšana vērtējama kā krīzes atslābums?
— Cilvēkos krīzes nav. Man tam ļoti gribētos ticēt. Igaunijas dzīve norit bez saspīlējuma. Par to varam pārliecināties, izejot ārā — ielās ir mierīgi, dzīvespriecīgi cilvēki, kas gan strādā, gan atpūšas tāpat kā vienmēr. Nemiers iemājojis 30 Vissavienības pakļautības uzņēmumos, bet attiecināt to uz visu republikas sabiedrisko dzīvi, manuprāt, būtu nepareizi.
— Vai tiešām igauņus nekas neuztrauc?
— Kāpēc? Atšķirībā no streikotājiem mums svarīgāka šķiet Molotova un Ribentropa pakta noziedzīgās būtības oficiālas atzīšanas nepieciešamība, kas vairāk atraisītu mūsu rokas tā seku novēršanā. Jā, šis jautājums Baltijas republikās ir skaidrāks par skaidru, taču reiz ir jāizsakās arī Maskavai. Partija joprojām klusē. Vajag iedzīvināt cilvēkos ticību. Citādi kālab lai viņi ļaujas ilūzijām par sociālisma priekšrocībām, par tāda sociālisma, kas tika celts uz cilvēku līķiem un nu ir novedis mūs līdz veikalu tukšajiem plauktiem? Taču atteikties no Komunistiskās partijas nevaram. Šobrīd tai jābūt konsolidējošam enerģijas un iniciatīvu avotam, kas varētu reāli īstenot valstiskās neatkarības principus.
— Manuprāt, partija tautas ciešanām pilno gadu gaitā ir krietni sakompromitējusi ne vien savu vārdu, bet arī visnotaļ gaišos un apsveicamos ideālus (te es negribētu runāt par to sasniegšanas iespējamību). Kā lai simtkārt vīlies cilvēks notic arī šoreiz?
— Neapšaubāmi, partijā ir iestājusies dziļa organizatoriska krīze. PSKP biedra kartes ir gan demokrātiem, gan stagnātiem. Šobrīd uzvaru var gūt tikai tas sabiedriski politiskais strāvojums, kas piedāvās vispārdomātāko ekonomiskās attīstības programmu. Diez vai vērts sacensties pēc iespējas radikālāku deklarāciju pieņemšanā, ja tām nav ekonomiska seguma. Tas nebūtu reāls ceļš. Es, protams, neiestājos par Komunistiskās partijas monopoltiesībām tā noteikšanā, tomēr domāju, ka, ievērojot centra un republiku attiecību raksturu, šobrīd tieši Komunistiskajai partijai ir lielas iespējas īstenot pat visradikālākās programmas. Protams, tai jābūt pavisam citai partijai, kas būtiski atšķirtos no iepriekšējo gadu ideoloģisko kadru kalves.
— Vai jūs pieļaujat daudzpartiju sistēmas iespējamību?
— Pat atbalstu to. Sabiedriskās attīstības procesos noskaidrosies, kāda partija ir progresīvāka un dzīvotspējīgāka. Uzskatu par noziedzīgu aplamību pirmām kārtām iestāties par partijas, nevis tautas interesēm. It bieži nākas novērot, ka dažu labu daudz vairāk uztrauc partijas un viņa paša kā partijas biedra prestižs. Šie cilvēki pat neaizdomājas, ko konkrētu viņi ir paveikuši, lai savu atrašanos šajā organizācijā attaisnotu ar reāliem darbiem.
— Kā vērtējat PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu, kas atzina, ka Igaunijas PSR likums «Par vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanām» ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju?
— To nekādā ziņā nevajadzētu vērtēt kā Igaunijas parlamentāriešu kļūmi. Šāda reakcija liecina par lielvalsts konstitucionālo krīzi, tāpēc pretrunas ir neizbēgamas. Ir jāmaina PSRS Konstitūcija, pamatojoties uz republiku pieredzi, nevis otrādi, strikti pielāgojot centra likumu kopojumam republiku sabiedriskās dzīves novitātes. Palasiet PSRS Konstitūcijas 74. un 76. pantu, un jūs ieraudzīsit gan šā dokumenta, gan mūsu dzīves galveno pretrunu.
— Pastāstiet ko vairāk par Igaunijas sabiedriskajām kustībām!
— Patlaban sabiedrībā notiekošo spēku polarizāciju nosaka pārbūves jēdziena izpratne un attieksme pret pašu pārbūvi. Vadoties no šā aspekta, es republikas sabiedrisko domu iedalītu četrās pamatgrupās: galēji kreisie, kas aicina nekavējoties izstāties no PSRS; radikālie pārbūves atbalstītāji (Tautas fronte un tai simpatizējošie); savā attieksmē nenoteiktie (daļēji atbalsta gan kreisos, gan labējos); izteikti stagnāti. Pretsvarā streiku galvenajai rosinātājai — apvienotajai darba kolektīvu padomei, kas apvieno galvenokārt krievu valodā runājošos un iestājas par resorisko ambīciju tūlītēju apmierināšanu, republikā izveidojusies Igaunijas darba kolektīvu savienība. Tas ir daudz veselīgāks spēks, kas pauž darbaļaužu, nevis aparāta intereses un līdztekus aptuveni 400 000 igauņiem apvieno 71 000 domājošāko krievu strādnieku, tādējādi veidojot veselīgu alternatīvu stagnācijas ideju paudējiem.
Nemieru mani izraisa rīt un parīt notiekošais Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas kongress. Nē, ne jau tāpēc, ka es būtu neapmierināts ar šīs organizācijas programmatiskajām nostādnēm. Paredzams, ka tas būs kārtējais trumpis konservatoru rokās: «Re, atkal aktivizējušies ekstrēmisti nacionālisti!». Iespējams, ka pēc dažām dienām nosodījuma pilni vārdi būs lasāmi laikraksta «Pravda» slejās. Diemžēl centrālie izdevumi daudz vairāk uzmanības pievērš savu uzticamo korespondentu vienpusīgajiem prātojumiem, nevis vispusīgam republikas dzīves izklāstam.
— Vai jums ir zināma streiku izraisīto zaudējumu kopsumma?
— Pēc tūlītējām aplēsēm — 5—6 miljoni rubļu. Nenoliedzami, šis skaitlis pēc rūpīgākiem aprēķiniem būs lielāks.
— Vai kāds no apvienotās darba kolektīvu padomes locekļiem saņem arī algu?
— ADKP priekšsēdētājs ir rūpnīcas «Dvigateļ» direktors un par sabiedrisko darbu naudu nesaņem. Toties šai organizācijai ir prezidijs, prezidijā — izpildkomiteja, bet tajā centīgi darbaļaužu interešu aizstāvēšanai ir rastas 8 atbrīvoto darbinieku vietas. Viens no tur strādājošiem, mans bijušais kolēģis no partijas komitejas, par savu nelokāmo un stingro nostāšanos proletariāta pusē ik mēnesi saņem 500 rubļu. Tikai žēl, ka, līdz šim bez īpašiem panākumiem funkcionējot ideoloģiskajā darbā, viņam tā arī nebija iespējas iepazīt strādnieku patiesās vajadzības…
— Vai piekrītat tēzei, ka Latvija ir kā ķīlis Baltijas republiku integrētajā virzībā uz neatkarību?
— Ikkatrā republikā ir tai vien raksturīgas iezīmes, kas nosaka turpmākās attīstības likumsakarības. Manuprāt, pašlaik lielais centrs uz mūsu — Baltijas republiku — piemēra izmēģina dažādas — aktīvas un mērenākas — republiku attīstības alternatīvas. Jā, Igaunija ir aizsteigusies priekšā un pirmā saņem nopietnākos belzienus, no kuriem sekotāji — Latvija un Lietuva — mēģina izvairīties. Iespējams, ka kādam «ķīļa» efekts ir izdevīgs.
— Starp citu, kādas ir jūsu attiecības ar partijas Rīgas pilsētas komitejas pārstāvjiem?
— Ar vadību — atturīgas. Mums ir pavisam citādāks uzskats par notiekošo. Tad jau ar Viļņu saprasties ir daudz vieglāk. Radošas attiecības bija ar Imantu Daudišu, bet nu viņš ir projām… Kas ir viņa vietā?...
Ļoti bieži sazinos ar Daini Īvānu. Tas ir cilvēks, kuram var ticēt un kuru var saprast no pusvārda.
PREOSTONOVIĶ. Tātad ik brīdi, rodoties kaut vai mazākajai neapmierinātībai un kaut niecīgākajam ieganstam to izpaust, atkal var atsākties streiki. Bet vai katrs streikotājs apzinās, ar ko viņš īsti nav mierā un pret ko vērsties būtu vispareizāk? Nē taču. Vai šī neziņa ir mūžīga? Kam tad ir JĀNOTIEK, lai nepamatotas pretenzijas nekļūtu par dzīves normu, bet dzīves nepieciešamība netiktu skaidrota kā noziedzība? Igaunijā «izmēģinātais» variants galīgu atbildi vēl nav devis. Cerēsim, ka tā būs pa prātam it visiem — gan pērnajiem muļķiem, pār kuriem beidzot nāks apskaidrība, gan tiem, kuru dabiskā vēlme būt par saimniekiem savā zemē ir jau ilgus gadus lolota…
… Vēlreiz pārlasu ADKP prezidija izpildkomitejas izstrādāto vēlēšanu likuma variantu. Skatos un brīnos — vēlēšanu iecirkņus tiek ierosināts veidot nevis pēc teritoriālā, bet gan ražošanas teritoriālā principa uz lielu uzņēmumu bāzes, nepieciešamības gadījumā mazākos apvienojot vienotā ražošanas teritoriālā apgabalā! Apgabala vēlēšanu komisiju veido darba kolektīvu padomes. Vēlēt un tikt ievēlēts var būt ikviens pilsonis ar pastāvīgu Tallinas pierakstu. Kandidātus izvirza darba kolektīvu padomes (nevis darba kolektīvi), partijas, komjaunatnes un arodbiedrības pirmorganizācijas, kā arī KARAVĪRU SAPULCE. (Beidzot tiek domāts par novārtā atstāto beztiesisko armiju!) Lūk, kādam jāizskatās likumam par vietējo tautas deputātu padomju vēlēšanām, lūk, kādai jābūt Padomju Igaunijas laimīgajai rītdienai!
Bet kā lai uzceļ rītdienu no pagātnes kļūdu drupām?
Kā lai iemācās nekārot pēc tā, kas ir jau iznīcināts?
Kā lai atstumtie atgūst to, kas viņiem pienākas?
To mazumiņu vien…
JURIS LAKSOVS
(Fotogrāfijas no laikraksta «Norte Hääl» arhīva.)
