Juris Rubenis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Godātās dāmas un kungi, dārgie draugi!
Tā kā laiks ir ierobežots, es atvainojos, ka runāšu ātri. Jau trīs gadus mēs pārkārtojamies, pārveidojamies, pārbūvējamies. Un dažkārt nākas atgriezties pie aizmirstā, pie vārdiem — Dievs, dvēsele, svētums, upuris, Bībele, ticība, sirdsapziņa, grēksūdze, žēlsirdība, garīgums. Mēs esam pamatoti norūpējušies par mūsu sabiedrībā valdošo morāles krīzi meklējam izeju no tās. Taču šeit mums ir jābūt uzmanīgiem.
Šodien populārs kļuvis sauklis — atjaunot ļeņiniskās normas, principus. Palūkosimies, ko Ļeņins saka par tikumību. «Tikumība — tas ir tas, kas kalpo vecās ekspluatatoru sabiedrības sagraušanai un visu darbaļaužu savienošanai proletariāta vadībā, kurš vada jauno, komunistisko sabiedrību.» Tātad tikumība tiek pasludināta par relatīvu jēdzienu. Tas, kas šodien kalpo mūsu šķiras interesēm jeb ekspluatatoru sabiedrības sagraušanai. Kā jūtam, te sastopamies ar sakāvi cietušo šķirisko morāli, pie kuras nekādā gadījumā nedrīkstam atgriezties. Tieši pretēji — no tās sekām mums pēc iespējas ātrāk jāmēģina atraisīties. Bet zīmīgi, ka ētikas jomā arī Mihails Gorbačovs neaicina atgriezties pie ļeņiniskajām, bet gan vispārcilvēciskajām vērtībām. Kas tad tās ir? Vai kāds ērti lietojams anonīms jēdziens? Nē. Tās jau 2000 gadu sludina kristīgā Baznīca. Tās ir morāles vērtības, garīgi principi, kuri grib apvienot nevis vienu cilvēku grupu, šķiru, partiju vai tautu, bet gan visu cilvēci, norādot uz visas cilvēces garīgajām saknēm. Visas vēlākās morāles sistēmas ir veiksmīgāki vai neveiksmīgāki kristīgās morāles atdarinājumi. Taču, kā labi zināms, ar moralizēšanu vien no morālās krīzes atbrīvoties nav iespējams.
Būsim reālisti. Šodien mums spēs palīdzēt ne vairs skaisti vārdi, bet tikai konkrēts garīgums, morāle, kas balstās uz konkrētu garīgu pasaules uztveri. Man bail, ka ateistiskais humānisms, kā uzsver autoritatīvu filozofi, šādu konkrētu morāles bāzi piedāvāt nespēs. Vairīsimies no jauna pašapmāna šajā tik svarīgajā dzīves jomā. Neklupsim pār gadu desmitiem kultivēto primitīvo priekšstatu, ka galvenais — daudzmaz sakārtot ekonomiku un politiku. Tā ētika jau kaut kā pienāks klāt. Nepienāks. Arī pieņemot vislabākos ekonomiskos risinājumus, mēs kā cilvēki apjukuši paliksim stāvam to pašu senseno eksistenciālo jautājumu priekšā. Mums jāsaprot, ka lietu kārtība ir pretēja. Sāksim strādāt pie savas iekšējās daļas, cīnīsimies par to, jo vienīgi iekšēji sakārtoti, brīvi cilvēki spēs radīt sakārtotu, brīvu sabiedrību. Ja gribēsim pārlēkt tam pāri, nesakārtotība tikai vairosies.
Šodien, apveltītiem ar bagātu pieredzi, mums jāatzīst — mērķis neattaisno līdzekļus. Mums jāuzmanās, lai ar nepareiziem līdzekļiem ilgoto mērķi ne tikai neattālinātu, bet pat nepadarītu neaizsniedzamu. Mūsu laikmets dažādās izpausmēs — mākslā, literatūrā un mūzikā — sauc pēc jauna, bet varbūt arī sena, tikai aizmirsta garīgā orientiera. Taisni tāpēc par sabiedrības apziņas nervu lielā mērā kļuvuši radošie cilvēki. Mūsu Latvijas vēstures gaitas lūzuma posmā bezgala svarīgi izvēlēties pareizo garīgo orientieri, nekļūdīties. Mums vajadzīgs orientieris, kas būtu derīgs mums visiem, kas izturējis visbargāko — laika pārbaudi. Mums vajadzīgs orientieris, kas nepaaugstinās pār mums, bet, mūs saprazdams, nostājas blakus. Jā, ļoti lēnām cauri dezinformācijas plūdiem pa citiem, netradicionāliem ceļiem mēs atkal tuvojamies Jēzus Kristus personai. Atziņai par kādu pilnīgi jaunu iespējamu Baznīcas lomu sabiedrībā. Kristīgās Baznīcas pienākums, protams, nav piedalīties ekonomiskās vai tamlīdzīgās norisēs, bet gan nemitīgi atgādināt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no tā, kas un kāds viņš būtu: tu esi vispirms garīga būtne, tu esi kas vairāk par divkājainu dzīvnieku! Tev ir liela pagātne, bet arī liels mērķis, dzīves virsuzdevums — nepazaudē to! Lūk, ja šo vienu patiesību mēs aizmirstam, sabiedrība draud pārvērsties par lielu «Dzīvnieku fermu».
Mums jāatzīst, ka tieši ateistiskā ideoloģija, neticības, nihilisma ideoloģija sabiedrību ievedusi morāles krīzē. Un no tās spēsim iziet tikai tad, ja vismaz morāles jomā, garīguma jomā no šīs ideoloģijas noteikti atsacīsimies. Mēs nepieņemam Kompartijas monopoltiesības mūs vadīt, tāpēc jau Tautas frontes Programmas projekts runā par partijas un valsts funkciju stingru norobežošanu un nostājas pret jebkādu varas monopolizāciju. (Aplausi.)
Tautas frontes programmas Projektā uzsvērts, ka mūsu sabiedrības pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikumi ir tās tikumiska atjaunošanās un morālā atjaunotne. Latvijas Tautas frontes ētiski idejiskais pamats būs vispārcilvēciskais, bet ne kādas atsevišķas šķiras vai partijas intereses. Tā mēs atgriežamies atpakaļ. Mūsu priekšā stāv grūts ikdienas darbs, attieksmes maiņa. Ne vairs atšķelt, bet integrēt Baznīcu sabiedrībā. Jāatsakās no ideoloģiskās cenzūras žņaugiem. Visā civilizētajā pasaulē Baznīca pastāv kā garīguma skola, kā tā vieta, kur ar cilvēku var notikt šis visam turpmākajam Latvijas liktenim tik ļoti nepieciešamais garīgās pārvērtības process, ceļš uz patiesi brīvu, garīgi brīvu cilvēku. Baznīcai jābūt tautas audzinātājai un jākļūst par tās sirdsapziņu. Baznīca neprasa pārākas, bet tikai līdzvērtīgas iespējas, tādas pašas, kādas bauda materiālistiskā ideoloģija. Jāļauj Baznīcai iznākt no mūriem, jāatbrīvo tā no valsts varas orgānu aizbildniecības un faktiskās diskriminācijas stāvokļa. Lūk, aptuvens šādas programmas ieskicējums Tautas frontes ietvaros, lai ticīgie sevi apzinātos par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.
Atzīt, ka reliģiskā brīvība ir katra cilvēka neatņemama tiesība. Sakarā ar to nepieciešamas konstitucionālas un juridiskas izmaiņas. Jāmaina PSRS Konstitūcijas 52. pants, lai tas apliecinātu ne tikai tiesības izpildīt reliģiskās kulta darbības, bet dotu arī reliģisko organizāciju izveides tiesības un reliģisko uzskatu izplatīšanas iespējas. Reliģiskajām organizācijām nodrošināt pilnīgu juridisku līdztiesību ar ateistiskās ideoloģijas izplatīšanu, atcelt un mainīt tos kriminālkodeksa pantus, kas attiecas uz Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no Baznīcas. Atcelt spilgto stagnācijas laika dokumentu — «Nolikumu par reliģiskajām apvienībām LPSR», publicēt ticīgo apspriešanai un tautas nobalsošanai jaunā «Nolikuma par reliģiskajām apvienībām LPSR» projektu. Nodrošināt reliģiskajām organizācijām juridiskas personas tiesības. Sniegt reālas garantijas, ka neatkārtosies cilvēku vajāšana, iebaidīšana, administratīva spiediena izdarīšana, diskriminēšana viņu reliģisko uzskatu dēļ. Pilnas atklātības apstākļos pārskatīt visas krimināllietas, saskaņā ar kurām 60.—80. gados notiesāti cilvēki par savu reliģisko darbību. Pārskatīt pēckara gados Latvijā slēgto draudžu un atsavināto baznīcu sarakstu. Vajadzības gadījumā notikušās nelikumības labot, atdot draudzēm baznīcas un lūgšanu namus, draudzes ēkas, kā arī ekspropriēto baznīcas inventāru. Atcelt prasības pēc reliģisko organizāciju un kulta kalpotāju obligātas iepriekšējas reģistrācijas valsts iestādēs. Valsts orgāniem nevar būt tiesību nepielaist draudžu pārvaldē personas, to skaitā garīdzniecību, kuras ievēlējuši draudžu locekļi. Visā tautas izglītības sistēmā atsacīties no ateisma piespiedu mācīšanas, garantēt bērniem, jaunatnei un pieaugušajiem iespējas fakultatīvi apgūt priekšmetu, kuru varētu provizoriski nosaukt — «Ievads Bībeles rakstos». Reliģiskajām organizācijām dot tiesības organizēt svētdienas skolas. Paredzēt likumdošanā reliģiskajām organizācijām labdarības, žēlsirdības un sociālās palīdzības darba pilnas iespējas. Atļaut reliģiskā kulta darbības slimnīcās, cietumos, bērnu namos, pansionātos. Publicēt visas tautas apspriešanai visas līdz šim slepenās instrukcijas un nepublicētos dekrētus, kas nosacījuši PSRS Reliģijas lietu padomes un tās Latvijas PSR nodaļas struktūru, pilnvaras un darbību. Turpmāk šīs iestādes darbībā nodrošināt pilnu atklātumu un likumu ievērošanu. Noteikti garantēt reliģisko organizāciju pārstāvniecību Reliģijas lietu padomē. Neliels piemērs. Pirms pieciem mēnešiem šai iestādē grupa luterāņu mācītāju iesniedza priekšlikumus, kā uzlabot likumdošanu par reliģiskajām organizācijām, taču līdz šim attiecīgā iestāde nav sniegusi nekādu oficiālu atbildi, ar to acīmredzot demonstrējot savu aroganci pret «kulta kalpiem».
Ņemot vērā pēdējo gadu desmitu bēdīgo pieredzi, nodrošināt republikas drošības orgānu darbības maksimālu atklātību un šīs darbības sabiedrisku kontroli, tai skaitā arī no Baznīcas pārstāvju puses. (Aplausi.) Garantēt iespēju reliģiskās pārliecības dēļ karadienesta vietā pienākumu pret dzimteni izpildīt sociālās palīdzības vai darba dienesta veidā. (Aplausi.) Absurds ir apgalvojums, ka ar to tiktu vājināta PSRS aizsardzības spēja, jo valstīs, kuras līdz šim tika dēvētas par potenciāliem agresoriem, šādas iespējas pilsoņi bauda jau sen. Jānodrošina reliģiskajām organizācijām tāds pats statuss, kāds ir citām sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot tiesības izvirzīt kristiešu deputātu kandidātus, piedalīties to programmas un darbības apspriešanā un vērtēšanā. Reliģiskajām organizācijām jādod tiesības izplatīt un publicēt reliģisku informāciju ar masu informācijas līdzekļu palīdzību. Baznīcai beidzot nepieciešami regulāri preses izdevumi, nedēļas laikraksts, mēneša žurnāls, garantēti regulāri raidījumu laiki radiofonā un televīzijā. Nepieciešama atļauja neatkarīgas reliģiskas literatūras izdevniecības dibināšanai un darbībai. Valstij turpmāk jāliedz iespēja iejaukties reliģisko mācību iestāžu štatu komplektēšanā un reflektantu kandidatūru izvēlē. Jāgarantē iespējas ticīgajiem nestrādāt un viņu bērniem neapmeklēt skolu lielo reliģisko svētku dienās, piemēram, kristiešiem Ziemassvētkos un Lielajā Piektdienā. (Aplausi.)
Reliģiskajām organizācijām, garīdzniekiem un atsevišķiem ticīgajiem jādod pilnas iespējas kontaktu uzturēšanai ar ticīgajiem un reliģiskajām organizācijām citās valstīs; uzskatīt par nenormālu stāvokli, kad Eiropas valsts — Latvijas sabiedrībai ir tikpat kā nepieejams pasaules reliģijas un kultūras piemineklis — Bībele. Nekavējoties kādai no valsts izdevniecībām nodrošināt Bībeles izdevumu latviešu valodā masu tirāžā. (Aplausi.)
Un, visbeidzot, lūdzu Tautas frontes dibināšanas kongresa delegātus atbalstīt lūgumu, lai Doma baznīcā atkal varētu atgriezties pirms divdesmit septiņiem gadiem no tās izraidītā draudze un lai rīt šai dievnamā noturētais dievkalpojums nebūtu pēdējais. (Aplausi.) Sabiedrības demokratizācijas ietvaros šo celtni iespējams izlietot abējādi — gan noturot dievkalpojumus, gan atskaņojot koncertus —, nenodarot pāri nevienas sabiedrības grupas interesēm. Lūdzu kongresa delegātus pievērst uzmanību faktam, ka Doma baznīca mums īpaši dārga, jo līdz 1959. gadam tā bija Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapa katedrāle. Ja mēs kongresā pieskaramies 1959. gada notikumiem Latvijā un pārrunājam to seku likvidēšanas ceļus, tad lūdzu ņemt vērā arī šo administrācijas patvaļas epizodi — Doma baznīcas ekspropriāciju. Šī sasāpējušā, pagātnes netaisnību atgādinošā jautājuma pozitīvs atrisinājums sniegs nenovērtējamu impulsu mūsu sabiedrības atveseļošanās un konsolidācijas procesā. Un man šķiet, ka tas ir tikai labas gribas jautājums.
Vakar mītiņā Mežaparkā Gorbunova kungs runāja par attieksmes maiņu pret kristiešiem. Lūk, konkrēta iespēja Augstākajai Padomei šos vārdus apstiprināt ar darbiem, nokārtojot Doma baznīcas jautājumu. (Aplausi.) Tikpat neatliekams jautājums: vistuvākajā laikā jāpanāk, lai Romas katoļu Baznīca, tās draudzes varētu atgūt savā likumīgajā lietošanā Naujienes un nepabeigto Ludzas baznīcu, kā arī baptistu Baznīca — Rīgas Āgenskalna draudzes baznīcas telpas Rīgā, Mārupes ielā.
Es nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka tāda Baznīca, kādu to sastopam Latvijā šodien, pilnībā atbilst savai misijai — pasludināt Evaņģēliju latviešu tautai. Stagnācijas gadi Baznīcu sakropļojuši vēl vairāk nekā citus sabiedrības institūtus. Tam ir vispārzināmi cēloņi. Taču mēs tiecamies uz to, lai Baznīca atbilstu savam augstajam uzdevumam, un jūs pie tā varat palīdzēt. Mēs esam saistīti cits ar citu. Mēs esam vajadzīgi viens otram. Tautai ir vajadzīga Baznīca, bet Baznīcai ir vajadzīga tauta.
Garīgās vērtības nav nekāds akadēmisks jēdziens, mēs tās pazīstam, mēs tās jūtam runājot savā sirdsapziņā. Man gribētos, lai mēs šai lielajā brīdī, liekot pamatus Latvijas tautas kustībai, dibinātos uz šīm vērtībām. Cilvēka dzīve kļūst morāla tad, kad viņš sāk vadīties ne vairs no ārējām atļaujām, valdošajiem vējiem un viedokļiem, bet gan no savas sirdsapziņas prasības. Tā dzīvot nav viegli. Reizēm tā dzīvot ir pat bīstami. Bet, tā dzīvojot, mēs topam par īstiem cilvēkiem. Lūkasa evaņģēlijā Jēzus Kristus kādam ārīgi ļoti aktīvam cilvēkam saka zīmīgus vārdus: «Tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag.» Kā tad tā — daudzi jautās. Te jau atklājas tāds reliģisks fanātisms. Mums ar vienu lietu nepietiks! Mums taču vajag daudzas, ļoti daudzas lietas! Bet Jaunā derība grib pasacīt ko citu — mūsu nākotne un tas, vai piepildīsim savas dzīves virsuzdevumu, ir pavisam tieši atkarīgs no tā, vai mūsu daudzās ārīgās aktivitātes un rūpes neaizstāsies priekšā tai vienai lietai — vajadzībai pēc nesadalītas, veselas, garīgi apgaismotas cilvēka dzīves, kas iespējama šeit, virs zemes, tikai vienā kopsaucējā — Jēzū Kristū. Tai vienā lietā, pēc kuras, man šķiet, slāpes jūtam visi vienādas, tikai tās izsakām dažādos vārdos. Tas ir kristīgās Baznīcas vārds arī šajā brīdi. Viena lieta vispirms ir vajadzīga. Tad, visu savu aktivitāti kopā ņemot, mēs spēsim izlauzties līdz patiesi brīvai, brīvu cilvēku apdzīvotai un Dieva svētītai Latvijai. (Aplausi.)
Es lūdzu, dārgie konferences delegāti, pievienoties manam lūgumam un šai kongresā pieņemt arī īpašu rezolūciju par reliģiskās dzīves demokratizāciju Latvijā. Paldies.
