Jāstrādā un vēlreiz jāstrādā
|
Uz Rīgu aizbraucām kopā ar Voldemāru Saušu. Dodoties uz Rīgu, neko daudz līdzi neņēmām, vienīgi pārtiku un siltāku drēbju kārtu. No paša sākuma neko lāga neaptvērām, visapkārt cilvēku un tehnikas jūra. Mūs uz Rīgu aizveda Jānis Žilvinskis. Kad mēs ieradāmies, iepriekšējā maiņa, tas ir, Jānis Ģipters un Jānis Pabērzs, pameta dežūrvietu pie televīzijas torņa, un sākās mūsu maiņa. Izdzirdējuši par 20. janvāra notikumiem, mēs sākām nedaudz uztraukties, protams, mēs jau bijām skatījušies televīzijas ziņas par omoniešu uzbrukumu Preses namam, bet, klausoties biedru stāstos, viss notikušais šķita daudz lielākas ievērības cienīgs. Tas, ka es pats tajā vakarā nebiju klāt, manī viesa gan atvieglojuma, gan arī zaudējuma izjūtu, jo, redzat, skatīties televīziju un atrasties tuvu notikuma vietai ir pavisam kas cits. Jā, ko gan vēl varu pateikt, es toreiz vienīgi varēju apbrīnot 19. janvārī dežurējošo cilvēku drošsirdību un bezbailību. Vabolieši vēlāk tika teikuši, ka tai brīdī, kad atskanēja šāvieni, viņi saprata — ja būs bruņots uzbrukums, diez vai spēs pretoties, jo ieroču taču nebija.
Mūsu dežūrdienu laikā no 20. līdz 22. janvārim nekas svarīgs nenotika, vienīgi 20. janvāra vakarā kādas divas reizes biju dzirdējis šāviņu troksni, nezinu, no kurienes tie nāca, varbūt šāva omonieši, varbūt arī kāda karaspēka daļa.
Uzturēdamies Rīgā, mēs saskārāmies ar lielu sapratni un atbalstu no cilvēku puses. Dienā televīzijas torņa tuvumā atradās tikai uz dežūrām nozīmētie cilvēki, bet vakarpusē saradās apbrīnojami daudz ļaužu. Dažreiz arī mēs gājām pie ugunskuriem, lai sasildītos, paklausītos cilvēku sarunās un uzzinātu aktuālākos jaunumus. Es esmu pārliecināts, ka šīs dienas man atmiņā paliks neaizmirstamas, protams, tos uztraukuma brīžus es labprāt aizmirstu, bet tautas vienotību nekad. Mani pārsteidza tas, ka visi nepārtraukti rūpējās cits par citu, gandrīz pat pārspīlēti. Bija pat gadījumi, ka civiliedzīvotāji naktī klaudzināja pie mašīnas, lai piedāvātu siltu tēju un kaut ko ēdamu.
Braucot aizstāvēt Latviju no omoniešiem, es sev netiku izvirzījis nekādu īpašu mērķi, vienīgi sevī dziļi apzinājos, ka jādara tas, kas jādara. Sieva mani nedz aizkavēja, nedz arī centās pierunāt braukt, viņa vienkārši saprata, ka ir lietas, kuras prasa darbošanos un kurām nepietiek, ja uz tām noraugās no malas.
Uz toreizējiem notikumiem raugos bez īpašas sajūsmas, tas ir laiks, kurš atstājams pagātnē. Vienīgais, ko varu teikt, starp šodienu un toreizējo laiku praktiski nav nekādas atšķirības. Daudzi saka, ka tautā nav vienotības, bet es uzdrošinos iebilst, jo arī pašreizējā situācijā ir daudz labu izpalīdzīgu cilvēku. Ko vēl varu pateikt? Jāstrādā un vēlreiz jāstrādā, neviens cits jau mūsu vietā neko nedarīs.
Pierakstījusi I. Kodore
