Pārbūvei — mūsu darbu, mūsu vienotību (II)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Godājamie biedri!
Pēdējās četrās dienās mēs kopā ar J. Vagri esam tikušies ar republikas darbaļaudīm dažādās auditorijās un uz ielām, esam daudzas reizes runājuši, skarot plašu mūsu valsts dzīves problēmu loku, sabiedriski politisko situāciju republikā un mūsu kopīgo darbu pārbūves procesā. Es te zālē redzu daudzus biedrus, ar kuriem esmu jau ticies. Viņi jau vairāk vai mazāk ir piedalījušies mūsu pār runās un diskusijās. Tagad man ir diezgan sarežģīts uzdevums — apkopot iespaidus, izcelt pašu galveno un svarīgāko.
Noteicošais sabiedrības dzīves faktors pašlaik neapšaubāmi ir PSKP CK aprīļa Plēnuma lolojums — mūsu pārbūve. Laika ziņā tā nogājusi samērā īsu ceļu trīsarpus gadu garumā. Taču tai ir jau kolosāli, nepārspīlējot var sacīt, vēsturiski rezultāti. Te vispirms jāatzīmē tas, ka stāvoklis mūsu zemē ir kardināli mainījies. Tagad mūsu sabiedrība, mūsu partija un mūsu cilvēki vairs nav tādi, kādi bija agrāk — cilvēki ir tiešām cēlušies aktīvai sabiedriskai dzīvei, plaši iekļāvušies vēsturiskās jaunrades procesā.
Pateicoties demokratizācijai, atklātumam, publiskumam un paškritiskai, var teikt, nesaudzīgai analīzei, mēs tagad labi apzināmies to sarežģīto situāciju, kādā mūsu zeme bija nonākusi sakarā ar stagnāciju, sociālistisko principu deformāciju un sagrozīšanu. Mūsu vēstures analīze palīdz labāk aptvert šīsdienas problēmas, bet galvenais — nospraust turpmākās attīstības ceļus. Mēs esam izstrādājuši sabiedrības pārbūves programmu un sākuši to praktiski realizēt.
Viens no galvenajiem uzsāktās pārkārtošanās rezultātiem ir tas, ka mūsu partija atguvusi savu autoritāti. šī autoritāte cēlusies un partija saņēmusi no tautas lielu uzticības kredītu. Te vēl jāpiebilst, ka burtiski mūsu acu priekšā cēlusies mūsu partijas un mūsu valsts autoritāte arī starptautiskajā arēnā. Pārbūvei vislielāko uzmanību pievērš plaša starptautiskā sabiedrība, kas patiesi interesējas par tās turpmāko likteni. Un visu šo noieto pārkārtošanās posmu it kā vainago partijas XIX konference. Tai pašā laikā tā ievada jaunu attīstības loku — nosprausto pasākumu vērienīgas praktiskas realizēšanas loku.
Tagad vairs nepietiek ar dedzīgiem strīdiem, diskusijām un mītiņiem, kaut gan tie, dabiski, turpināsies. Taču ar tiem vien praktiskos jautājumus nevar atrisināt. Savienot vārdus ar darbiem, plašu masu mītiņu demokrātismu ar reālu sabiedrības progresu, darba formu un metožu pārkārtošanu — tas ir mūsu laika vadošais imperatīvs, tā, ja tā var sacīt, ir tautas galvenā prasība. Darbaļaudis ļoti uzticas partijai, atbalsta to. Cilvēki izprot situāciju, redz, cik tā ir sarežģīta, apzinās mums veicamo darbu vērienīgumu un novitāti. Bet viņi no partijas, no valsts un sabiedriskajām organizācijām galda enerģiskāku rīcību, būtiskākus rezultātus. Un tieši tas nosaka pašreizējā momenta specifiku, tieši tā ir mūsu pašreizējo uzdevumu būtība. Pārbūves likteni galu galā noteiks tas, kāda reāla atdeve būs mūsu darbam sociāli ekonomiskajā sfērā. Te vienlaicīgi ir jārisina gan paši akūtākie, neatliekamākie jautājumi, gan arī jāizvirza fundamentāli, perspektīvi mērķi, no kuru sasniegšanas ir atkarīga mūsu valsts pacelšanās visaugstākajā zinātniski tehniskās un ekonomiskās attīstības līmenī.
Mums neder agrāk lietotā metode: sākumā sajozt stingrāk jostas, paciesties, piecus — desmit gadus ar entuziasmu pastrādāt, bet pēc tam sākt ievākt augļus. Tam arī agrāk nebija vēlamo rezultātu. Pārbūve jāorganizē tā, lai tā vienlaicīgi savienotos ar dzīves apstākļu uzlabošanos, tautas materiālās un sociālās labklājības celšanos.
Šķiet, vissvarīgākā te ir pārtikas problēma. Tās akūtais raksturs jūtams it visur, arī jūsu republikā. Par to šodien biedri runāja no šīs tribīnes. Par to, lai cilvēki papilnam tiktu apgādāti ar pārtikas produktiem, ir jārūpējas partijai. Partijas Centrālā Komiteja patlaban nopietni gatavojas CK plēnumam agrārās politikas un pārtikas problēmas atrisināšanas jautājumos. Par šo tematu Orlā notiek plaša Vissavienības sanāksme, kurā piedalās PSKP CK ģenerālsekretārs un savienoto un autonomo republiku, novadu un apgabalu vadītāji. Arī jūsu republikai aktīvāk jāiekļaujas plēnuma sagatavošanas darbā.
Par to, cik te ir milzīgas problēmas un tai pašā laikā arī plašas iespējas, es varēju pārliecināties īsajā, taču saturīgajā braucienā uz Jēkabpils rajonu, kur es iepazinos ar agroapvienības un agrofirmas darbu. To apliecina arī republikas dati kopumā, īsi sakot, pārtikas problēmai ir jābūt priekšplānā. Tai pašā laikā jāraugās, lai tirgū netrūktu rūpniecības preču, pastāvīga uzmanība jāveltī dzīvokļiem, medicīniskajai apkalpošanai, izglītībai un citiem sociālajiem jautājumiem. Pašlaik mums ir ārkārtīgi svarīgs moments radikālās ekonomiskās reformas realizēšanā. Līdz jaunajam gadam tiks pabeigta materiālās ražošanas sfēras uzņēmumu un apvienību pāreja uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu. Aizvien plašāk izvēršas saimnieciskā aprēķina principu ieviešana atsevišķu reģionu, apgabalu un republiku darbā. Tas ir nepieciešams, lai katra cilvēka, katra kolektīva, katra teritoriālā reģiona, arī republikas iedzīvotāja ienākumi būtu cieši saistīti ar to darba rezultātiem un lai darba alga obligāti būtu saistīta ar mūsu sabiedrībai un tirgum vajadzīgas augstas kvalitātes produkcijas izlaidi.
Sācies pagrieziena moments pašu ražošanas attiecību, īpašuma attiecību attīstībā. Šo pārmaiņu pamatā ir centieni pārvarēt cilvēka atsvešinātību no ražošanas līdzekļiem un padarīt viņu par īstu saimnieku. Runa ir par ārkārtīgi svarīgu saimnieciskās reformas aspektu. Ja mēs te nepanāksim kardinālu lūzumu un neradīsim tiešām ekonomiskus augstražīga un godīga darba stimulus, kas ikvienu cilvēku mudinātu strādāt ar vislielāko atdevi, — nekādas organizatoriskas formas, nekādi izmanīgi ekonomiskie risinājumi, nekādas progresīvas tehnoloģijas nedos rezultātus.
Ekonomiskās reformas liktenis lielā mērā ir saistīts arī ar tautas saimniecības finansiālo atveseļošanu, cenu veidošanas un materiāli tehniskās apgādes reformu un līdzsvarota tirgus nodrošināšanu. Arī šis problēmas mums jāatrisina piecgades atlikušajos divos gados, lai nākamo — trīspadsmito piecgadi — mēs varētu sākt ar noslīpētu ekonomisko mehānismu, kas balstītos nevis uz komandēšanu un administrēšanu, bet gan uz ekonomiskām vadīšanas metodēm. Līdz ar to mēs pavērsim plašas iespējas zinātniski tehniskā progresa paātrināšanai un to ļoti svarīgo mūsu sabiedrības attīstības programmu īstenošanai, kuras mēs esam izstrādājuši un kuru mērķis ir pacelt mūsu ekonomiku visaugstākajā pasaules līmeni.
Patlaban, biedri, partijas darba priekšplānā, izvērsušos diskusiju centrā izvirzījušies politiskās sistēmas reformas jautājumi. Ar savu lielo nozīmi pārbūves procesā tas, šķiet, pašlaik ir galvenais. Runa taču ir par vērienīgu virzīšanos uz priekšu sociālisma politiskā pamatprincipa realizēšanā. Šis princips paredz visu varu nodot darbaļaudīm, nodrošināt viņu praktisku piedalīšanos visu valsts un sabiedrības lietu izlemšanā, runa ir par nepieciešamību pārvarēt tautas atsvešinātību no varas. Tieši šajā apstāklī — cilvēku sabiedriskās iniciatīvas, darba rosmes un radošās aktivitātes atraisīšanā — mēs saskatām galveno un nebūt vēl ne pilnīgi apzināto mūsu attīstības, padomju sabiedrības jaunrades spēka sociāli politisko avotu.
Politiskās sistēmas reformu partija ir sākusi pati ar sevi. Tā sākusi ar to, ka precīzāk noteikusi to lomu, kāda tai jāuzņemas kā sabiedrības politiskajam avangardam, sākusi ar darba satura un metožu pārkārtošanu, ar atbrīvošanos no tai neraksturīgajām funkcijām – tiešas iejaukšanās valsts pārvaldīšanā un vēl jo vairāk — konkrētu saimniecisko problēmu risināšanā. Centrā un uz vietām tiek pilnā sparā reorganizēts partijas aparāts, kura uzdevums ir nodrošināt, lai partija pildītu tieši to lomu, kāda tai piekrīt kā politiskajam avangardam. Jūs zināt par lēmumiem, kas tika pieņemti CK Plēnumā septembra beigās. Tajos paredzēts izveidot Centrālās Komitejas komisijas galvenajos tās darbības virzienos un reorganizēt partijas aparātu.
Partijas orgānu un partijas vadošā darba struktūras un metožu pārkārtošana norit vienlaicīgi ar partijas pārskatu un vēlēšanu kampaņu. Tā daudzējādā ziņā atšķiras no agrākajām kampaņām. Partijas pirmorganizācijās aizvadītās pārskata un vēlēšanu sapulces to spilgti apliecina. Varu sacīt, ka pusē pirmorganizāciju sekretāri tika ievēlēti no divām un vairākām kandidatūrām. Komunisti tagad ar augstākām prasībām vērtē vēlēto partijas orgānu un savu vadītāju darbu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskatu un vēlēšanu kampaņu partijas biroju un partijas komiteju darbam daudz biežāk tika dots neapmierinošs vērtējums.
Protams, ne viss jau notiek pa jaunam. Vēl daudz ir arī tradicionālā, ir jūtama inerce, manāmi vecie stereotipi. Taču jaunais soli pa solim lauž sev ceļu.
Sākušās rajonu partijas organizāciju konferences. Tās notikušas arī vairākos jūsu republikas rajonos. A. Gorbunovs man pastāstīja, ka kādā rajonā pa jaunam sagatavota un sarīkota partijas konference. Ar partijas komitejas pārskatu tās locekļi un ne tikai partijas komitejas locekļi, bet visi rajona komunisti un darbaļaudis iepazinušies jau savlaicīgi. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Ticis noskaidrots, kādas domas ir par iespējamām partijas rajona komitejas un biroja locekļu, kā arī sekretāru kandidatūrām. Pats konferences darbs noritējis ārkārtīgi dzīvi un interesanti.
Tās visas ir raksturīgas mūsu laika iezīmes. Protams, partijas darba pārkārtošana ir tikko kā sākusies un vēl daudz kas būs jāpaveic, lai partija, atbrīvojusies no tai neraksturīgajām funkcijām, varētu labi pildīt savu sabiedrības politiskā avangarda lomu.
Sākusies arī mūsu valsts aparāta reorganizācija. Tās mērķis ir pietiekami skaidrs — atjaunot pilnīgu padomju varu, pārvērst tās par efektīviem sociālistiskās demokrātijas orgāniem, kas savā teritorijā realizē īsta saimnieka funkcijas.
Mūsu zemē izvēršas divu ļoti svarīgu dokumentu apspriešana. Ar tiem ir uzsākta politiskās sistēmas pārkārtošana. Tie ir likumu projekti par Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem un par vēlēšanu sistēmu. Augstākās Padomes Prezidijs saņem daudz vēstuļu. To lielum lielajā vairākumā likumprojekti novērtēti kā jauns solis uz priekšu pa demokratizācijas ceļu, pa partijas XIX konferences lēmumu īstenošanas ceļu.
Šajos likumprojektos konstitucionāli nostiprināta augstāko valsts varas orgānu jaunā struktūra un noteiktas to funkcijas. Runa ir par Tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes pilnvarām. Augstākā Padome iegūst jaunu veidolu un jaunas funkcijas. Runa ir par Augstākās Padomes Prezidiju, Augstākās Padomes priekšsēdētāju utt. Tas viss ir pilnīgā saskaņā ar partijas XIX konferences lēmumiem.
Minēto orgānu izveidošanas kārtība nodrošina visplašāko mūsu zemes iedzīvotāju slāņu, visu šķiru, sociālo grupu un sabiedrisko slāņu, visu nāciju un tautību pārstāvību. Paredzēts, ka dziļi demokrātisks būs ne tikai šo orgānu izveidošanas, bet arī to funkcionēšanas raksturs. Kas attiecas uz jauno vēlēšanu likumu, tad arī tā projektā saskaņā ar partijas konferences lēmumiem paredzēts krietni virzīties uz priekšu pa demokratizācijas ceļu. Te jāmin vairākmandātu vēlēšanu apgabalu sistēma, tāda kārtība, ka vēlēšanu biļetenos paredzēts parasti ierakstīt vismaz divus kandidātus, kā arī citi momenti, ko tik dedzīgi apspriedusi un apspriež mūsu sabiedrība.
Aizvien platākā straumē plūst priekšlikumi par dažādiem visas valsts orgānu struktūras aspektiem, to funkciju nošķiršanu un dažādiem jaunās vēlēšanu sistēmas aspektiem. Arī šodien šeit izskanēja tamlīdzīgi priekšlikumi un piezīmes. Tie visi tiek rūpīgi izskatīti un ņemti vērā.
Tomēr nevaru paiet garām pavisam citāda veida reakcijai, kad kategoriskā, būtībā ultimatīvā veidā tiek noraidīti publicētie projekti uz tāda pamata, ka tie esot pretrunā ar partijas XIX konferences lēmumiem, saturot kaut kādus demokrātijas ierobežojumus un paredzot centrālisma elementu pastiprināšanu. Sākusies pat parakstu vākšana zem vēstulēm un petīcijām šādā garā, tiek izlikti transparenti un kurināta neveselīga psiholoģiskā atmosfēra.
Man jau daudzkārt nācies šajā jautājumā izteikties visdažādākajās auditorijās. Sākot ar republikas vadošajiem juristiem, ar kuriem mēs sīki, soli pa solim aplūkojām visas viņu piezīmes un iebildumus, un beidzot ar studentiem, pat ar cilvēku grupām uz ielas. Ja mēs īsi rezumētu šo sarunu būtību, būtu jāsaka sekojošais.
Pirmkārt, apspriešanai nodotie likumprojekti ir nevis jauna Konstitūcija, bet gan spēkā esošās Konstitūcijas labojumi. Taču plaši izplatās nezin no kurienes radies priekšstats, ka runa ir par jaunas Konstitūcijas pieņemšanu. Varbūt, un tā droši vien notiks, nākotnē vajadzēs pārskatīt arī Konstitūciju kopumā — tajā daudz kas ir novecojis, sākot ar preambulu. Taču pašlaik runa nav par to.
Otrkārt, publicētie projekti attiecas nevis uz visiem mūsu likumdošanas aspektiem, nevis uz visām konstitucionāla rakstura problēmām, bet gan tikai uz tām, kas saistītas ar augstāko valsts varas orgānu struktūru un ar vēlēšanu sistēmu. Kas attiecas uz citām likumdošanas pilnveidošanas problēmām, tādām kā nacionāli valstiskās iekārtas regulēšana, republiku un vietējo orgānu tiesības un prerogatīvas, pilsonība, valoda utt., tad šīs problēmas minētajos dokumentos vispār nav aplūkotas. Tāpēc nebūtu pareizi meklēt tajos atbildes uz šāda veida jautājumiem.
Treškārt, ja runājam par to jomu, uz ko tie attiecas, tad ar visu atbildību varu vēlreiz apstiprināt, ka savās principiālajās nostādnēs tie pilnīgi saskan ar partijas XIX konferences lēmumu garu un burtu. Runa ir tikai par to formulēšanu likumdošanas formā, par atbilstošas juridiskās izteiksmes piešķiršanu. Uz jautājumu, kas ne vienu reizi vien tika uzdots: kas ir Konstitūcijas labojumu autors? — var dot tādu atbildi: to autore būtībā ir partijas XIX Vissavienības konference.
Abi likumprojekti ir partijas un valsts līmenī veikta kolektīva darba rezultāts. Arī tālāk — pēc konferences — strādāts tika uz demokrātiskiem pamatiem, šo darbu veica partijas Centrālās Komitejas Plēnumā izveidotā komisija un Augstākās Padomes konstitucionālie orgāni, kuros ietilpst visu republiku pārstāvji.
Vēl tiek teikts, ka nepietiekot laika apspriešanai — nedaudz vairāk par mēnesi. Taču jāņem vērā, ka galvenās, principiālās tēzes, kas attiecas uz augstāko valsts varas orgānu struktūru, tika ārkārtīgi dzīvi apspriestas vairākus mēnešus pirms partijas konferences un pašā konferencē. Arī pēc tās šis temats visu laiku ticis skarts sabiedrības diskusijās.
Ceturtkārt, šo divu projektu pieņemšana nevis noslēgs, bet ievadīs politiskās sistēmas pārkārtošanas darbu. Plaši tiek gatavoti arī citi likumdošanas akti, to skaitā par reģionālo un vispirms par republiku saimniecisko aprēķinu, tiek gatavoti likumprojekti par vietējo pašpārvaldi un vietējo saimniecību, kā arī likumprojekti, kas aptver to jautājumu loku, kas minēti CK lēmumā par gatavošanos plēnumam par starpnacionālo attiecību problēmām.
Vaļsirdīgi sakot, ir grūti saprast, ar kādiem motīviem Baltijas republikās pret abiem likumprojektiem tiek izvērsta šī politiskā kampaņa, kas neaprimst, kaut gan visas svarīgākās tēzes ir daudzkārt izskaidrotas. Vēl jo vairāk tas nav saprotams tāpēc, ka runa ir tikai par pirmo soli politiskās sistēmas pārkārtošanā, bez kura nav iespējams spert nākamos soļus reformas padziļināšanas un attīstīšanas virzienā. Objektīvi iznāk tā, ka šīs kampaņas izvēršana rada sajukumu prātos, saceļ neveselīgu ažiotāžu un būtībā ir vērsta pret pārbūvi Tiem, kam šajā situācijā rodas kādas šaubas, varu stingri un skaidri pateikt, ka mūsu partija galīgi un negrozāmi nostājusies uz demokratizācijas ceļa un mēs neatkāpsimies no šī ceļa. Cita ceļa mums vienkārši nav.
Šķiet, ka radusies nepieciešamība plaši iesaistīt republikas partijas un saimniecisko aktīvu projektu izskaidrošanas darbā. Tam pienācis laiks. Jāpanāk, lai republikas darbaļaudīm izveidotos pareizs priekšstats par apspriežamajiem likumprojektiem, lai viņi izprastu visus principiāla rakstura jautājumus un pārliecinātos, ka politiskas reformas izstrādāšanā partija stingri ietur partijas XIX Vissavienības konferences kursu. Gan centrā, gan perifērijā ir jādara viss, lai palīdzētu radīt vislabvēlīgākos apstākļus tiklab ierosināto projektu izskaidrošanai, kā arī to pilnveidošanas darbam. Konstruktīviem priekšlikumiem un piezīmēm ceļš ir pilnīgi atvērts.
Biedri! Pārkārtošanās, demokratizācijas un tiesiskas valsts veidošanas apstākļos sevišķi svarīgi ir pilnveidot starpnacionālās attiecības. Sociālistiskās celtniecības gados šajā sfērā ir paveikts ārkārtīgi nozīmīgs darbs, sasniegti iespaidīgi rezultāti nāciju un tautību vienlīdzības nodrošināšanā, tautu brālīgo attiecību nostiprināšanā un darbaļaužu internacionālajā audzināšanā. Taču starpnacionālo attiecību sfērā pamazām krājušies arī daudzi jautājumi, kas ir jāatrisina.
Balstoties uz sasniegto un ņemot vērā pagātnes mācības, viss starpnacionālo attiecību pilnveidošanas darbs ir jāpaceļ jaunā pakāpē. Jāizstrādā efektīvi pasākumi ļeņiniskās nacionālās politikas realizēšanai pašreizējā laika posmā. Galvenais ir panākt visu mūsu zemes nāciju un tautību interešu harmoniju saskaņā ar sociālistiskā internacionālisma, patstāvības un atbildības, savstarpējas palīdzības un brālības principiem. Un līdz ar to nodrošināt mūsu savienības daudznacionālās valsts tālāku attīstīšanos un nostiprināšanos.
PSKP CK plēnums starpnacionālajos jautājumos notiks nākamā gada vidū. Tā darba pamatā tiks likti partijas XIX Vissavienības konferences politiskie orientieri. Bet jau tagad, negaidot plēnumu, ir enerģiski jārīkojas, lai pēc iespējas atrisinātu asos jautājumus, kas skar nacionālo kultūru un valodas attīstību un sarežģī situāciju, it sevišķi sociālajā sfērā, ir mērķtiecīgi jārisina republikā reāli pastāvošās problēmas.
Viena no šādām problēmām ir saistīta ar to, ka republikā pieaicina kadrus no malas, galvenokārt rūpniecībā un celtniecībā. Nevar neredzēt, ka pamatiedzīvotājiem tas ir radījis nelabvēlīgu demogrāfisko situāciju. Taču šīs problēmas un tās atrisināšanas ceļu traktēšanā izplatījušies neprecīzi, virspusīgi, bet dažkārt arī vienkārši aizspriedumaini viedokļi. Ir uzskats, ka kāds speciāli būtu ieturējis un ieturētu kursu uz latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvara nemitīgu samazināšanos republikā. Es par to jau esmu izteicies, taču kā apstiprinājumu savai jautājuma izpratnei gribu minēt vēl vienu apsvērumu. Lieta tāda, ka tā dēvēto migrantu problēma — kaut gan es šajā gadījumā nepiekritu šādam terminam — nebūt nav «latviešu problēma» vai «Baltijas problēma». Tās ir tiešas ražotājspēku ekstensīvas attīstības sekas. Bez darbaspēka pieplūduma no ārpuses gadu desmitiem ilgi nav iztikušas ne Maskava, ne Ļeņingrada, ne daudzas citas rūpniecības pilsētas, lielākās jaunceltnes un veseli mūsu zemes reģioni.
Šauri resoriska pieeja radījusi cenšanos organizēt jaunus uzņēmumus tur, kur jau ir izveidojusies zināma infrastruktūra. Ar to, ka trūkst darbaspēka resursu, šajos gadījumos maz rēķinās, paļaujoties uz darbaspēka «ievešanu» un neapgrūtinot sevi ar rūpēm par sociālo sfēru. Tas ir novedis pie neatrisinātu problēmu sakrāšanās. Jūsu republikā tās ieguvušas arī nacionālu aspektu. Domāt, ka kādam ir ļauni nodomi attiecībā uz vienas vai otras republikas pamatiedzīvotājiem, nav pamata. Bet nonāk taču tik tālu, ka ir runas, it kā tiekot apdraudēts republikas statuss. Pilnīgi noteikti ir jāpaziņo: tie visi ir izdomājumi un acīmredzot nāk no tiem, kas ieinteresēti, lai Latvijā sarežģītos nacionālais jautājums.
Un pavisam netaisnīgi ir izvirzīt kaut kādas pretenzijas cilvēkiem, kas atbraukuši uz republiku, lai te dzīvotu un strādātu. Viņi atsaukušies uz aicinājumu, savā vairākumā godīgi strādājuši pagājušajos gados un arī pašlaik dod savu ieguldījumu republikas ekonomikā.
Un tomēr šī problēma, kas uztrauc latviešus, ir jāatrisina pozitīvi. Taču noteikti uz demokrātisku pasākumu pamatiem. Respektējot ikviena pilsoņa tiesības un cieņu. Paļaušanās uz komandēšanas un administrēšanas metodēm mūs jau ne vienu reizi vien ir stipri pievīlusi. Tā ir pati galvenā visas vecās saimniecības pārvaldes sistēmas kaite, kas radījusi daudzas mūsu sociālās problēmas, no kurām mēs cenšamies tikt vaļā.
Ja republikā izveidojušos demogrāfisko situāciju vērtējam saprātīgi, bez aizspriedumiem (es šajā jautājumā esmu apmainījies domām ar jūsu uzņēmumu vadītājiem un zinātniekiem ekonomistiem), tad var sacīt, ka darbaspēka resursu bilances hroniskās saspīlētības pamatā vispirms ir gausie zinātniski tehniskā progresa tempi un trūkumi ražošanas tehniskajā modernizācijā. Latvijas uzņēmumos ir diezgan nolietoti ražošanas pamatfondi, netiek izpildīti zinātnes un tehnikas attīstīšanas uzdevumi un gausi samazinās roku darba īpatsvars.
Problēmas ir arī kvalificētu strādnieku un inženiertehnisko darbinieku kadru sagatavošanā no pamattautības iedzīvotāju vidus. Vai tad to var uzskatīt par pareizu, kad tādai lielai un modernai apvienībai kā «Alfa» daudzās specialitātēs inženieri netiek republikā gatavoti.
Nepieciešams mērķtiecīgi regulēt darba vietas. Un šajā ziņā savienoto republiku pilnvaras un tiesības tagad tiek manāmi paplašinātas. Tās ir pilnā mērā jāizmanto, balstoties vispirms nevis uz administratīvām, bet gan uz ekonomiskām demogrāfisko procesu vadīšanas metodēm. Tas atbildīs humānisma un cilvēka tiesību respektēšanas garam, atbildīs sociālisma principam par cilvēku sociālo aizsardzību.
Runājot par starpnacionālo attiecību mezgla punktiem, nevar nepieminēt arī republikas vietu Vissavienības mēroga darba dalīšanā. Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai mūsu zemes tautas saimniecības kompleksā ir nozīmīga loma. kas nemitīgi palielinās. Visā zemē republika iemantojusi atzinību kā spēcīgs apstrādājošās rūpniecības, elektroniskās un radioelektronikās rūpniecības centrs un sakaru līdzekļu ražotāja. Ražošanas apvienības VEF un «Alfa», ko man bija izdevība apmeklēt, iet zinātniski tehniskā progresa priekšgalā. Taču visas šīs finiša nozares, kas republikā tik sekmīgi attīstās, ir ļoti cieši saistītas ar citām ražošanas sfērām. To funkcionēšana ārkārtīgi lielā mērā ir atkarīga no tā, kā tās apgādā mūsu zemes metalurģija, enerģētika un citas industrijas bāzes nozares.
Kas attiecas uz lauksaimniecību, tad Latvija tiek uzskatīta par atzītu intensīvas gaļas un piena lopkopības reģionu. Šo specializāciju nodrošina un uztur lopbarības graudu piegāde no centralizētajiem fondiem. Šīs piegādes sasniedz 60 procentus no kopīgā patēriņa. Pilnīgi tiek apmierinātas republikas vajadzības pēc pārtikas labības. Republikas intensīvajai saimniecībai tiek atvēlēts krietni vairāk minerālmēslu nekā citām republikām un nekā vidēji tiek izlietots Savienībā. Tas viss jauj Latvijai attīstīties, kāpināt ekonomikas efektivitāti. Tās turpmākā attīstība neapšaubāmi ir iespējama vienīgi plašas darba dalīšanas apstākļos — tiklab Vissavienības, kā arī starptautiskajā līmenī. Turklāt tā norit ne tikai tradicionālajā formā, kas paredz apmainīties ar gatavo produkciju, bet vispirms — uz dziļas ražošanas kooperācijas un specializācijas bāzes. Pāreja uz progresīvām ekonomiskajām formām jāsekmē arī republikas saimnieciskajam aprēķinam, kura ideja patlaban tiek aktīvi apspriesta.
Atzīmēšu, ka šī ideja tika izvirzīta jau partijas XXVII kongresā un tālāk attīstīta partijas XIX Vissavienības konferences lēmumos. Tā ir cieši saistīta ar likumu par vietējo pašpārvaldi un pilnīgi sakrīt ar sabiedrības demokratizācijas un pārvaldes demokratizācijas kursu. Teritoriālais un republikas mēroga saimnieciskais aprēķins skar visjutīgākās republiku, novadu un apgabalu attiecības sfēras, un tam ir tiešs sakars ar cilvēku ikdienas dzīves sociālās sfēras attīstību.
Dabiski, ka lēmumi šajā jautājumā jāizstrādā uz kolektīviem pamatiem. Tiem jābūt ļoti rūpīgi pārdomātiem un apsvērtiem.
Mēs uzskatām, ka šī ekonomiskās reformas virziena attīstība nedrīkst vest uz reģionālu norobežošanos, uz autarķiju, kuras pamatā ir princips tikai par savu vajadzību apmierināšanu. Un nebūtu jau arī iespējams sašaurināt vai vēl jo vairāk saraut gadu gaitā izveidojušos ekonomiskos sakarus. Tas runātu pretim gan mūsu iekšējām interesēm, gan arī mūsdienu pasaules ekonomiskās un zinātniski tehniskās attīstības galvenajām tendencēm. Pat lielās valstis nevar vienlīdz augstā līmenī uzturēt savu zinātniski tehnisko potenciālu visās ekonomikas nozarēs, visās sfērās.
Nebūs arī pareizi, ja republikas saimnieciskais aprēķins novedīs vienīgi pie tā, ka Vissavienības centrālismu aizstās republikas centrālisms un resoru diktātu — šaurs lokālisms. Reģionālā saimnieciskā aprēķina īstā būtība ir tāda, ka visiem uzņēmumiem neatkarīgi no to pakļautības jāpāriet uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un to attiecībām ar vietējiem orgāniem jābalstās uz stingriem normatīviem pamatiem. Jāpanāk, lai republikas ienākumi un iespējas uzlabot cilvēku dzīvi būtu tieši atkarīgi no tās teritorijā esošo uzņēmumu un organizāciju darba efektivitātes.
Daži vārdi par ekoloģiju. Republikas sabiedrība dibināti var uzskatīt par savu nopelnu to, ka, sacēlusi pamatīgu trauksmi par ekoloģisko situāciju, tā novērsa tiešām lielus draudus, kas bija savilkušies pār Latviju. Bet jāvaicā — vai dabai kļūs labāk, ja arī turpmāk sabiedrība apmierināsies tikai ar apsūdzētājas lomu.
Neapšaubāmi, ir jāizvirza stingras prasības, vispirms Vissavienības ministrijām. Līdztekus tam, ka republikas gan pēc likuma, gan arī faktiski iegūs krietni lielāku patstāvību, šim prasīgumam būs aizvien efektīvāki rezultāti. Taču nedrīkst neredzēt arī to, ka liela daļa kaitīgo vielu, kas piesārņo vidi, nāk no uzņēmumiem, kuri ir republikas vai vietējo orgānu pārziņā. Veselā virknē pilsētu gadu no gada tiek atlikta attīrīšanas būvju nodošana, kaut gan dažu šo būvju nodošanas termiņi beidzās jau pagājušajā piecgadē vai agrāk. Tā ka arī dabas aizsardzībā ir nepieciešama spēku konsolidācija, nevis tikai dabas aizstāvju mītiņi. Kaut arī mītiņi ir nepieciešami, vissvarīgākie ir praktiskie darbi.
Ja no vieniem vainu uzvels otriem un ekoloģiskās problēmas tiks skatītas nacionālo problēmu plāksnē, dabai no tā labāk nekļūs. Nepieciešama aktīva, saskaņota rīcība.
Viens no centrālajiem starpnacionālo attiecību jautājumiem ir valodas politika. Mūsu partijas līnija te ir pilnīgi skaidra, un tā tikusi daudzkārt apstiprināta. Tā paredz stingri ievērot ļeņiniskos principus un atzīt jebkuras valodas tiesības uz brīvu un pilnvērtīgu attīstību. Tas ir ārkārtīgi jūtīgs punkts. Te nav pieļaujama ne vismazākā piespiešana, ne vismazākā administrēšana. To ikviens no mums labi saprot.
Ko nozīmē mākslīgi radīt robežas kādas valodas attīstībai? Tas taču nozīmē ierobežot kultūru, sakalt važās tautas garīgo attīstību. Mūsu zemē, kas ir ārkārtīgi ieinteresēta kopīgā intelektuālā un kultūras potenciāla vairošanā, tas nevienam nav vajadzīgs. Krievu, latviešu, gruzīnu, vācu, kirgīzu un citu valodu apgūšana nevienu nepadarīs nabagāku. Tieši otrādi, tas ikvienu var bagātināt.
Internacionālisms nebūt nenozīmē zināt krievu valodu, aizmirstot savu dzimto valodu. Gluži tāpat gādība par dzimto valodu nav nostādāma pret krievu valodas un citu valodu apgūšanu — tas nav nekāds nacionālisms. Šo principu izpratne mudina cienīt ikvienas tautas valodu un radīt apstākļus valodas attīstībai un apgūšanai.
Tas ir iepriecinoši, ka Latvijas krieviski runājošie iedzīvotāji savā vairākumā cenšas apgūt jūsu republikas pamatnācijas valodu. Taču man pastāstīja, ka šī dabiskā vēlēšanās dažkārt saduras ar lielām grūtībām. Nav kur mācīties, nepietiek skolotāju un pasniedzēju kadru.
Jācer, ka to visu būs samērā viegli labot. Praktiskie soli. kas tiek sperti šajā virzienā, neapšaubāmi ir pareizi. Bet ir svarīgi bez vajadzības nesaasināt valodas problēmu. Neskatīties uz to nacionālas konfrontācijas plāksnē. Gluži otrādi, šī problēma jārisina mierīgi un konsekventi, ņemot vērā cilvēku reālās prasības un vajadzības.
Pārmetumi starp dažādu nāciju un tautību pārstāvjiem nereti rodas tad, kad nav pietiekamu zināšanu. Tas, kā es pamanīju arī šeit republikā, izpaužas arī Latvijas vēsturiskās pagātnes, it sevišķi padomju perioda traktējumos. Mans uzskats ir tāds: patiesība par pagātni, lai kāda tā arī būtu, ir jādara zināma pilnā apmērā, un tam jānotiek uz stingri zinātniskiem pamatiem. Ar patiesību neko un nevienu nevar pazemot. Pazemot var vienīgi ar meliem, un tos mēs noraidām.
Taču svarīgi ir tas, lai vēsture, par cik runa ir tieši par to, tiktu mērota pati ar savu mērauklu — liela mēroga vēstures mērauklu. Manuprāt, bezatbildīgi ir sparīgie mēģinājumi bez nopietniem pētījumiem, izmantojot vienīgi patvaļīgi no konteksta izrautus faktus, revidēt vērtējumus, kas doti notikumiem un procesiem ar pagrieziena raksturu. Nav pieļaujams, ka, izdabājot grupu kaislībām un ļaujoties emocijām, tiek izteikti pavirši secinājumi par ārkārtīgi nopietnām vēstures problēmām.
Man šķiet, nav pareizi iztēlot kādu vienu tautu par cietēju, ja tāds pats liktenis piemeklējis arī citas tautas. Mūsu zemē nav tādas nācijas vai tautības, nav tādas republikas, kas nebūtu izjutušas patvaļas, nacionālās vai citas sociālās netaisnības sekas personības kulta un stagnācijas gados. Un būtu ārkārtīgi liela kļūda uz kādreizējām netaisnībām kraut virsū jaunas netaisnības. Vēsture pārliecina, ka neviena tauta nevar būt laimīga uz otras tautas rēķina, kaitējot tai.
Centīsimies tieši tā raudzīties nākotnē un veidot to, balstoties uz sociālistiskās pieredzes pārbaudītajiem ļeņiniskajiem savstarpējas cieņas un internacionālās brālības principiem. Vienmēr jāatceras, ka pārbūve nav iespējama bez mūsu zemes tautu vienotības. Un tautu šķelšanās un savstarpēja konfrontācija ir galvenās briesmas pārbūvei. Par to šeit jau runāja, atsaucoties uz ļeņiniskajiem principiem. Ļeņins tiešām jāpieņem tāds, kāds viņš bija, un jābalstās uz pašu viņa mācības garu.
Pašlaik, biedri, galvenais ir — es šai ziņā gribu atbalstīt vairākus runātājus sabiedrības spēku konsolidācija. Konsolidācija nav piekāpšanās kāda labā. Tā ir vajadzīga mums visiem, visiem, kas no visas sirds ir kopā ar pārbūvi. Uz apvienošanos, kuras pamatā būtu revolucionārās atjaunotnes principi, ved kopīgas atbildības sajūta un visu pilsoņu apzināšanās, ka nepieciešams mierīgs un nosvērts sabiedrības dialogs, kurā izpaustos reālisms un veselais saprāts. Nav pieļaujamas nedemokrātiskas spēka metodes, apvainojoši izlēcieni un neiecietības izpausmes. Bet republikā tie ir. Un nereti tie kļūst agresīvi un apdraud atjaunotnes un pārbūves procesu. Bažas izraisa tas, ka šajā atmosfērā darba kolektīvos, jaunatnes vidū un vēl jo vairāk — partijas biedru vidū dažviet notiek nošķiršanās pēc nacionālās pazīmes.
Tai pašā laikā ir redzams, ka visos Latvijas iedzīvotāju slāņos aizvien labāk izprot nepieciešamību lauzt negatīvās tendences, nepieļaut to tālāku eskalāciju. Te daudz kas ir atkarīgs no strādnieku šķiras aktīvas līdzdalības sabiedrības spēku apvienošanā. Tās saliedējošā loma sociālisma pamatvērtību un tā internacionālisma aizstāvēšanā ir ārkārtīgi svarīgs nacionālās sašķeltības pārvarēšanas faktors, kas paver iespējas, radīt labvēlīgus nosacījumus sadarbības, brālības un savstarpējas palīdzības attiecību nostiprināšanai sabiedrības psiholoģijā.
Tas pats jāsaka arī par kolhozu zemniecību. Man palikuši atmiņā kāda zemkopju pārstāvja vārdi, ko viņš vakar teica agrofirmas apmeklējuma laikā. Viņš sacīja: «Mums nav ko dalīt, mēs draudzīgi strādājam savā daudznacionālajā kolektīvā, mēs runājam vairākās valodās, bet lieliski saprotam cits citu.» Tieši tā, manuprāt, ir arī jārīkojas.
Sabiedrības konsolidācija nav iedomājama bez inteliģences, kura, kā mēs vēlreiz pārliecinājāmies, republikā iemantojusi milzīgu un pelnītu cieņu. Zinātnes un mākslas darbinieki, jaunās tehnikas radītāji, rakstnieki, mūziķi un mākslinieki sevī iemieso varenu garīgo potenciālu. Viņi ir nācijas prāts un sirdsapziņa. Ir saprotams, ka tauta ļoti vērīgi ieklausās viņu balsī, viņu domās. Taču liela ietekme nozīmē arī lielu atbildību. Ar to ir jāmēra jebkurš vārds, jebkurš darbs, kas orientēti uz plašu sabiedrisko rezonansi.
Latvijas darbaļaudīm netrūkst revolucionāra apzinīguma un kaujas gara. Baltijas proletariāta un inteliģences internacionālās tradīcijas augstu vērtēja Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Visu paaudžu padomju cilvēki nekad neaizmirsīs varoņdarbu, ko veica bezbailīgie revolūcijas kareivji — latviešu sarkanie strēlnieki, kas devuši lielisku ieguldījumu Oktobra uzvarā, padomju varas aizstāvēšanā. Tieši tāpat, kā latviešu sarkanie strēlnieki bija drošs Oktobra revolūcijas balsts, arī republikas darbaļaudīm — strādniekiem, zemniekiem un inteliģencei — jābūt drošam revolucionārās pārbūves — Oktobra ideju turpinātājas — balstam.
Pilnīgi pamatoti var uzskatīt, ka Latvijas tauta parādīs politisko briedumu un tālredzību un pratīs pareizi orientēties situācijā un atrisināt aktuālās problēmas, lai droši varētu turpināt tālāko gaitu uz priekšu.
Tajā sarežģītajā situācijā, kas pie jums tagad izveidojusies, pilnā mērā jāizpaužas partijas organizāciju un katra komunista avangarda lomai.
Jāapgūst māksla integrēt dažādu sabiedrības grupu mērķus, palīdzēt novērst pārpratumus un domstarpības, priekšplānā izvirzīt kopīgās intereses, nostiprināt visu īsto pārbūves procesa dalībnieku savienību. Pie tam komunistiem — visiem kopā un katram atsevišķi — jāieņem skaidra idejiskā nostāja, jācīnās par partijas līniju. Tās ir ne tikai viņu saistības atbilstoši Statūtiem, bet arī viņu pilsoniskais un cilvēciskais pienākums. Nogaidīšana, pasivitāte un vēl jo vairāk bezprincipialitāte — tas viss neatbilst mūsu ļeņiniskās partijas garam. Ir svarīgi nepalaist garām iniciatīvu aktuālo problēmu izvirzīšanā un risināšanā un partijas organizāciju praktiskajā darbā pārvarat atpalikšanu no tiem procesiem, kas notiek sabiedrības apziņā.
Tajā pašā laikā enerģiski, balstoties uz pārliecināšanas spēku un likuma autoritāti, jāpretojas jebkuriem mēģinājumiem demokrātijas un atklātuma paplašināšanos izmantot antidemokrātiskiem mērķiem, dabiskās nacionālās jūtas ievadīt postošajā ekstrēmisma gultnē. Jāmācās, biedri, aizstāvēt mūsu vērtības sociālistiskā plurālisma apstākļos, attīrot sabiedrību, mūsu vēsturi un mūsu sirdsapziņu no visiem uzslāņojumiem, kas izkropļo sociālismu. Ir svarīgi stingri un skaidri paziņot: nevienam, kas paceļ roku pret mūsu iekārtu, pret mūsu nākotni, nevar būt nekādu ilūziju attiecībā uz to, kādu atbildi galarezultātā dos tauta. Ir vajadzīga skaidra, nepārprotama līnija un pārliecinoša, zinātniski pamatota programma, bet, to īstenojot, — visu partijas organizāciju, katra komunista aktīva nostāja.
Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā interesēs tiek izmantoti masu informācijas līdzekļi. Tiem savā darbā neapšaubāmi jābalstās uz visdemokrātiskākajiem pamatiem. Par to es runāju, tiekoties ar ideoloģiskajiem darbiniekiem. Tiesiskā sociālistiskā valstī, sabiedrībā, kas sludina viedokļu sociālistisko plurālismu, presei adekvāti jāatspoguļo sabiedriskā doma, nevis jābūt grupu kaislību ruporam un destruktīvu tendenču katalizatoram.
Partijas komitejām un partijas ideoloģiskajām struktūrvienībām jāpastiprina sava ietekme uz masu informācijas līdzekļiem. Taču tas jādara nevis ar administratīvā spiediena metodēm, bet gan balstoties uz preses vadītāju televīzijas un radio darbinieku partijisku principialitāti un atbildību, uz žurnālistu pilsonisko nostāju.
Pirms kaut ko publicēt presē vai iekļaut televīzijas un radio raidījumos, vajag trīs, bet varbūt pat desmit reizes apsvērt un izanalizēt, kā tas ietekmēs nacionālās attiecības, visu iedzīvotāju pašsajūtu un noskaņojumu. Nekaitēt un nenodarīt neko ļaunu, parādīt ārkārtīgu korektumu un cieņas pilnu attieksmi pret visu tautību pārstāvju vajadzībām un interesēm — lūk, kas ir pierādījums patiesai gribai palīdzēt pārbūvei. Un, protams, jāorientē masu informācijas līdzekļu darbs uz pārbūves praktisku īstenošanu, uz to politisko, ekonomisko un sociālo pārveidojumu realizēšanu, kuri galarezultātā ir visa mūsu darba konkrētais saturs.
Biedri! Mums ir viss nepieciešamais, lai mūsu darbs, kurš sākts pēc partijas iniciatīvas un kuru atbalsta tauta, gūtu panākumus. Mums ir skaidrs priekšstats par to, ko mēs gribam, uz ko ejam. Ir pārbūves teorētiskā koncepcija. Ir pārdomāta, pagātnes un tagadnes pieredzes bagātināta politika. Tagad jautājums par pārbūves neatgriezeniskumu izšķirošā mērā ir praktiskā darba jautājums. Panākumi ir atkarīgi no itin visu Padomju Savienības sabiedrisko spēku, visu tautu tiekšanās un prasmes saistīt ar pārbūvi savu mērķi, savu darbu.
Gribētos uzsvērt, ka mēs pilnīgi uzticamies republikas vadībai, tās spējām konsolidēt sabiedriskos spēkus, kas iestājas par pārbūvi. Esmu pārliecināts, ka Latvijas tauta un republikas partijas organizācija pratīs godam izpildīt savus uzdevumus un dos lielu ieguldījumu visas tautas cīņā par atjauninātas sociālistiskās sabiedrības — demokrātiskas, humānas, uz darba cilvēka vajadzībām visā pilnībā orientētas sabiedrības — uzcelšanu.
Pēc tam V. Medvedevs atbildēja uz vairākiem jautājumiem. Dialogā ar sanāksmes dalībniekiem tika skarta arī ekoloģiskā situācija Ventspilī. Apvienības «Latvijas degviela» ģenerāldirektors J. Djačkovs teica:
— Vadim Andrejevič, tur izveidojusies ārkārtēja situācija. Kaut gan Savienības orgānos tas zināms kopš 1983. gada, ne PSRS Valsts plāna komiteja, ne citi Savienības resori neveic konkrētus pasākumus, lai rekonstruētu uzņēmumus un samazinātu toksisko vielu pārvadājumus. Decembra sākumā ieradīsies delegācija, bet ne jau tādēļ, lai nodibinātu kārtību uzņēmumos, arī naftas pārsūknēšanas bāzē, bet gan tādēļ, lai palielinātu šī uzņēmuma caurlaides spējas. Tas pašos pamatos ir nepareizi, mēs spēlējamies ar uguni.
Teikto atbalstīja partijas Ventspils pilsētas komitejas pirmais sekretārs J. Blaževičs, piebilzdams, ka republikas zinātnieku ekoloģiskā komisija šo jautājumu neatrisinās.
Akadēmiķe R. Kukaine informēja klātesošos, ka Latvijas PSR Ministru Padomes izveidotā zinātnieku komisija līdz 1. decembrim nodos republikas vadībai savu atzinumu. Un vadība izlems.
Šīs problēmas apspriešanu turpināja J. Vagris:
– Jau tika runāts par to. ka mēs dažkārt pieņemam ne gluži kompetentus un pārsteidzīgus lēmumus, jo ne vienmēr iesaistām zinātniekus. Šoreiz zinātniekus esam iesaistījuši. Protams, akadēmiķe Kukaine jautājumu neatrisinās. Taču ieteikumus attiecībā uz to, kā atrisināt, ko drīkst un ko nedrīkst, zinātne var izteikt un izteiks. Biedri Djačkov, arī jūs esat pielicis savu roku ekoloģiskās situācijas veidošanā Ventspilī. Sauksim lietas īstajos vārdos, jo jūs esat tas, kas mūsu republikā to visu vada. Rīkosimies kopīgi, lai izkļūtu no šīs situācijas.
V. Medvedevs:
— Esmu gatavs iesaistīties šī jautājuma risināšanā. (Aplausi.)
J. Vagris:
— Ja vajadzēs, mēs jūs palūgsim. Vai ir vēl jautājumi? Ja jautājumu nav, atļaujiet jūsu vārdā pateikties Vadimam Andrejevičam ne tikai par šo tikšanos, bet arī par visām tām četrām dienām, kuras viņš pavadīja republikā, par tiem padomiem, kurus mēs saņēmām sarunu un tikšanos laikā. Nobeigumā es griežos pie visiem klātesošajiem, pie mūsu republikas partijas aktīva un vēlreiz, kaut arī šī tēze jau skanējusi ne vienu reizi vien, atkārtoju, ka tagad mums vairāk nekā jebkad vajadzīga visu spēku konsolidācija. Tā ir mūsu šodiena, vēl vairāk, tā ir mūsu rītdiena. Ja mēs gribam iet pārbūves ceļu, bet cita ceļa nav, alternatīvas pārbūvei nav, mums jāapvieno spēki konkrētam praktiskam darbam. Bet darba mums pietiek jebkurā sektorā. Protams, mēs strīdēsimies un diskutēsim uz veselīgiem pamatiem. Bet darīsim tomēr arī mūsu kopīgo darbu! Es jūs visus aicinu vispirms uz konkrētu darbu.
Republikas partijas, padomju un ideoloģiskā aktīva darbā piedalījās biedri E. Auškaps, V. Grišins, A. Klaucēns, I. Ķezbers, K. Nukša, J Oherins, V. Soboļevs, G. Loskutovs un S. Zukulis, kā arī PSKP CK sektora vadītājs J. Trofimovs.
LATINFORM
Attēlā: Tikšanās ar partijas aktīvu.
LATINFORM foto
