Kam mēs esam vajadzīgi?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kam mēs esam vajadzīgi?
Latvijas Zaļā partija — nodibināta!
Dažs brīnījās, cits bija pat sašutis: «Ak tad Latvijā tiek dibināta vēl viena partija? Zaļie? Nez, vai tie būs batjkas Mahno sekotāji jeb kādi citādi bandīti... Anarhija — kārtības māmuļa. Bet, ja nopietni, tad varbūt pietiks skaldīt mūsu jau tā nelielos spēkus daudzās sīkpartijās, labāk ķerties pie īsta un praktiska darba!»
Tā jau ir interfrontes cienīga demagoģija — tā sakot, turi muti un dienē tālāk! Tāpēc arī iebildumi, lai cik kodīgi izsacīti, netika ņemti par pilnu un Latvijas Zaļās partijas dibināšanas kongress sanāca 13. un 14. janvārī. Vairāk nekā simt delegātu pārstāvēja 69 atbalsta grupu 768 dalībniekus. Pamaz? Varbūt, taču Zaļās partijas galvenais satvars ir un būs nevis kvantitāte, bet kvalitāte, garīgais potenciāls. Tā nav politikāņu un klaigātāju kopa, bet gan pārliecinātu domubiedru apvienība svēta mērķa — Dzimtenes saglabāšanas — vārdā. Varu vēlreiz atkārtot Jau izteiktu domu: ja nebūs gaisa, ko elpot, ūdens, ar ko remdēt slapēs, un bērnu bez anomālijām, tad pastāvēšanas jēgu un pamatu zaudēs it visas partijas un frontes. Nebūs kur un kādēļ pastāvēt ...
Bet varbūt Zaļajai partijai kā patstāvīgai organizācijai patiesi nav praktiskas nozīmes? Itin visu partiju un frontu programmās dabas aizsardzībai veltītās iedaļas izstrādātas pārdomāti, paredzēt, šķiet, visus nepieciešamos darbības virzienus. Tātad — vai dabas sargāšanas pasākumus nevar realizēt jau pastāvošo partiju cīņas ietvaros?
Indulis Emsis:
— Mūsu jaunajai partijai izvirzītais mērķis ir ārkārtīgi grūti sasniedzams, jo itin visas politiskās partijas solās labvēlīgi atrisināt ekoloģiskas problēmas. Bez šādām nostādnēm šodien jebkura partija uzskatāma par politisku līķi. Manuprāt, starpība starp Zaļo un citām partijām ir principiālajās nostādnēs, kurās saskatāma atšķirība: mēs kā mērķi izvirzām dzīvot garīgi pilnvērtīgu dzīvi iespējami tīrā, veselīga vidē, turpretī citas partijas cilvēces rītdienu saskata patēriņa apjoma nemitīga palielināšanā, materiālo «labumu» kulta veicināšanā. Vienu funkciju nevar optimizēt uzreiz pēc diviem vai vairākiem parametriem. Ekoloģijā tas izpaužas, piemēram, tā: kāpinot lauksaimniecisko kultūru ražību, vienlaikus gribot vai negribot tiek samazināta ekosistēmas stabilitāte. Šodien, lai divas reizes palielinātu lauksaimniecības kultūru ražību, nepieciešams vismaz desmit reizes palielināt enerģijas patēriņu šīs ražas izaudzēšanai un desmit reizes palielināt ķimikāliju lietošanu. Nav grūti secināt, kādas ir iespējamas ekoloģiskās sekas šādai «dzīves līmeņa uzlabošanai».
Daudz spriežam par to, ka spēsim radīt ekoloģiski nekaitīgu ražošanu. Pirmkārt, Eiropā šādas programmas jau izmaksājušas daudzus simtus miljonu dolāru, kuru mums vienkārši nav, un, otrkārt, arī šīs programmas atgādina lavīnu, kura veļas no kalna. Rūpnīcu atkritumu attīrīšanai vajadzīgas atkal jaunas rūpnīcas, to radīšanai — vēl citas rūpnīcas. Pat tad visus atkritumus pārstrādāt nav iespējams un jārada poligoni to drošai uzglabāšanai, kas atkal nav iespējams bez jaunas, specializētas rūpnieciskās bāzes. Tātad gandrīz bezgalīgi turpinās apkārtējās vides noslogošana.
Indulis Emsis:
— Atkritumus uzglabājot pat visdrošākajās vietās, mēs problēmu neatrisinām, bet gan atstājam to mantojumā nākamajām paaudzēm. Domājot par to, kā šādu stāvokli nepieļaut, gribētu dalīties personiskajos spriedumos par dažām zaļās loģikas nostādnēm. Pirmkārt, viss dabā pastāvošais, jebkura suga vai populācija ir vērtīgāka par jebkuru cilvēku sabiedrības ražojumu. Spāre ir vērtīgāka par vismodernāko kara lidmašīnu. Jo pēdējā ir tikai vairāk vai mazāk veiksmīgs pirmās atdarinājums. Otrkārt, dabas kompleksu daudzveidība ir ekosistēmas stabilitātes un cilvēces izdzīvošanas pamats. Dabas pašregulēšanas spēju graušana ir pielīdzināma noziegumam pret cilvēcību. Treškārt, jebkura tauta, jebkurš cilvēks ir atbildīgi par zemes likteni. Šī atbildība sākas ar savas mājas sakopšanu. Tiklīdz tas izdarīts, tā palīdzība jāsniedz kaimiņam (kurš to lūdz). Katra tauta ir atbildīga nākamo paaudžu un citu tautu priekšā par savas etnoģeogrāfiskās teritorijas ekoloģisko stabilitāti.
Lai šīs un citas zaļās loģikas nostādnes realizētu praktiskajā dzīvē, ir nepieciešama ne tikai to zināšana, bet arī konkrēti rīcības veidi. Kādi, jūsuprāt, tie varētu būt zaļa ceļa gājējiem Latvijā?
Indulis Emsis:
—Visiem cīņas līdzekļiem vajadzētu būt tikai demokrātiskiem, izslēdzot jebkādu vardarbību. Pretējo uzskatu paudēju pārliecināšanai tiek izmantots vienīgi gara spēks un personiskais piemērs. Ļaunumam, netaisnībai, patēriņa kultam pretnostatīt varam tikai prāta un gara atbrīvotību, no dabas aizgūto tieksmi uz harmoniju. Spēku smelsimies neskarto dabas teritoriju saskaņotībā un savas misijas humānisma apziņā. Sadarbosimies ar jebkuru partiju vai strāvojumu ar mērķi piepulcēt tos zaļa ceļa gājējiem. Mums jābūt vienotiem zaļajai Latvijai, katram grupējumam tajā ir sava vieta un savi uzdevumi. Tikai citam citu pabalstot, mēs varam virzīt uz priekšu savu ideju. Praktiskajā darbība būtu jāapvieno zinātniskuma un saprāta principi ar sirdsdegsmi un gatavību savu darbu pilnībā veltīt brīvai Latvijai un zaļai planētai.
Vienotība. Tā šodien ir visdārgākā manta, kuras Latvijā tik ļoti pietrūkst. Zaļā partija šķiet gandrīz vienīgā, kura vispārcilvēcisku mērķu vārdā spēj vienot dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju, dažādu politisko pārliecību labas gribas Latvijas iedzīvotājus. Tiesa, arī partijas dibināšanas kongresā neiztika bez galēji ekstrēmu aicinājumu pieskandināšanas. Jebkurā saietā atradīsies ļaudis, kuriem svarīgāka par būtību ir personiskā «zīmēšanās», nodarbošanās ar politiku kā ar spēlīti sevis apliecināšanai. Taču zaļajiem par labu jāsaka — lietišķums un mērķtiecība bija noteiktā pārsvarā un putas tika nosmeltas veiksmīgi. Arī izdarības ap procedūras jautājumiem netika kanonizētas, kongress lielākoties noritēja saprašanās garā, netērējot laiku, lai tielētos.
Lai cik veiksmīgi ritētu divu dienu darbs, oponenta uztverē tā ir un paliek runāšana vien. Bet kur ir praktiskais guvums? Man tika noprasīts tieši acīs: «Ko tu bez lielās izrakstīšanās esi dabas sakopšanā labu darījis?» Esmu iestādījis vairākus kokus, nositis čūsku (lai Dievs nedod, ka tas būtu bijis zalktis!), pataisījis dēlu un meitu arī. Taču pavaicāsim kādam citam, ko pazīstam kā runātāju pēc pienākuma: ko Jūs pēdējā laikā esat paveicis tieši dabas labā?
Leopolds Ozoliņš:
— Pirms trijām nedēļām mēs abi ar dēlu atbrīvojām vienu svētozolu Salacas krastā. Visvairāk mani satrieca tas, ka gar šo ozolu takas gāja krustām šķērsām uz neatļautām zvejas vietām, uz ogu purvu, uz mežniecības sēklaudzētavu, arī tūristu takas turpat vien bija, un nevienam neienāca prātā palīdzēt smokošajam dižozolam. Ar zāģīša palīdzību mēs divatā koku milzi atbrīvojām nepilnas stundas laika. Tas būtu pēdējais darbs, taču vēl esmu mēģinājis ieaudzēt priedītes skvēriņā netālu no savas mājas, turpat man aug arī vairāki ozoli, kurus gan kāds regulāri aplauž. Tikpat regulāri stādu no jauna. Būdams Maskavā kongresā, dabūju un pārvedu mājās īpašu austrumu sēņotni, kura nu jau dod pirmos augļus.
Vēl ārsta un deputāta vērības lokā ir vēja dzinēji un dēliem svētītas ģimenes, latviešu tautas saglabāšana un attīstīšana. Bet kas jūs dzen šādi rīkoties tad, kad milzumu laika prasa kā tiešais, tā sabiedriskais darbs?
Leopolds Ozoliņš:
— Iespējams, ka tā ir gēnu spēle — mani brāļi ir mednieki un makšķernieki. Viņi ņem no dabas, es jūtu nepieciešamību dot, kaut ko radīt saskaņā ar dabu. Neviens arī nav liedzis latviešiem uzturēt un veidot kuplas ģimenes. Atsaukšanas uz nelāgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem ir tikai atrunāšanās — piemēram, uzbekiem šie apstākļi caurmērā ir daudz sliktāki, taču ģimenes nesalīdzināmi lielākas.
Zaļās partijas «ģimene», kā jau runājām, vēl nav necik kupla. Vai visi aktīvākie Latvijas iedzīvotāji jau būtu izvēlējušies kādu no pastāvošajām partijām? Varbūt daudzie dabas draugi un aizstāvji (par to spriežu pēc redakcijas pasta) pašlaik vēl nogaida — kāda īsti būs, ko darīs tā Zaļā partija? Ir ziņas, ka brāļu lietuviešu vidū tai jau radusies šķeltnieces slava...
Mūsu ceļš būs cits — sadarbības ceļš. Bet pašlaik, kamēr vēl nejūtamies vareni, līdz kongresam rudenī Latvijas Zaļo partiju vadīs koordinācijas padome divpadsmit biedru sastāvā, bet ikdienā darbu velks koordinācijas un informācijas centrs. Par tā vadītāju, faktiski partijas organizatorisko sekretāru (vai priekšsēdētāju) atzīstamā un pilnīgā vienprātībā tika ievēlēts Igors Meija. Saņēmis apsveikumus, viņš pirmo interviju sniedza «Latvijas Jaunatnei». Mūs, protams, interesēja, kādi būs partijas pirmie soļi.
Igors Meija:
— Visupirms ir vajadzīga sava mītne un telefons — ja kāds līdzjutējs šajā ziņā var palīdzēt, tad laipni lūdzu paziņot pa VAK tālruni — 612850. Tāpat arī naudas atbalstu pagaidām lūdzam adresēt uz VAK rēķinu — 000700098 — līdz paši iedibināsim savu. Tās šķiet sīkas, taču normāla darba izvēršanai gaužām nepieciešamas rūpes. Runājot par organizatorisko darbu, domāju, ka tagad ievērojami aktivizē sies mūsu atbalsta grupas uz vietām. Vēlēšanas parādīs, kāda ir jauno politisko partiju autoritāte. Līdzdalību vietējās padomēs gan esam nokavējuši, taču iespējams, ka tajās tomēr kāds zaļā ceļa gājējs ir iekļuvis ar citu organizāciju atbalstu. Būtu patīkami to uzzināt. Vispār koordinācijas un informācijas centra darbība būs vērsta uz pārskatu par visu Latviju, lai zaļie aktīvi rīkotos visos reģionos. Pašlaik mūs satrauc Latgale — novads, kurā daba ir salīdzinoši visneskārtākā, tātad arī jo aktīvi saglabājama. Līdz šim Latgales pusē varam saskatīt tikai trīs atbalsta grupas — Rēzeknē, Līvānos un pie Krāslavas. Ir jābažījas par to, ka Latgale ekonomiskās patstāvības apstākļos var kļūt par gardu kumosu dažiem uzņēmīgiem ļaudīm, kuri valūtas iegūšanas dēļ var ķerties pie novada dabas bagātību izsaimniekošanas. Nomales mūs šobrīd interesē vairāk nekā Rīga, jo galvaspilsētā esam jau nonākuši gandrīz uz pēdējās robežas, glābjamu vērtību tikpat kā nav, runa var būt tikai par atjaunošanu. KIC uzdevums ir arī ar preses, radio, televīzijas starpniecību iespējami plaši popularizēt zaļo ceļu, zaļo loģiku. Protams, KIC ir jāsniedz informācija par ikvienam Latvijas iedzīvotājam tuvāko iespēju iestāties Zaļajā partijā.
— Kādi ir tavi iespaidi par dibināšanas kongresu?
— Kongress parādīja, ka galarezultātu izšķirs katra atsevišķa cilvēka atbildības izjūta un aktivitāte, jo laiks, kad mūs vadīja vagari un pirmie sekretāri, nu beidzot ir garām. Cilvēkiem jāļauj atraisīties, un mēs negribam būt partija ar dzelžainu eliti, kas nu tik vadīs, nu tik dos vērtīgus norādījumus un aiz rociņas vedis vienīgajā pareizajā virzienā. Jā, ir vajadzīgs intelektuālais kodols, kurš sācis pulcēties, taču galvenais ir labestība. Kongresa kuluāros nācās dzirdēt, ka dažs to dēvē par bērnišķību. Man šķiet, ka tādi cilvēki ir nopietni slimi — viņi nespēj uztvert to, ka pret viņiem labi attiecas. Tomēr kopumā kongresa gaitu izdevās izlīdzināt un domāju, ka to var vērtēt kā veiksmīgu. Cilvēki, kas atgriezīsies no kongresa, savos novados kļūs par «garaiņiem, kas veicina vārīšanos».
Esmu pārliecināts — LZP biedri, gan tie, kas atgriezušies no kongresa, gan arī tie, kas stāsies zaļo rindās, kļūs nepieciešami ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kas vēlas dzīvot kā pilnvērtīgs pilsonis un audzināt cerīgu nākamo paaudzi.
IVARS OŠIŅŠ
