Dilemma demokrātijām un boļševismam
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
1921. gada 26. janvārī Sabiedroto valstu (Antantes) Augstākā Padome pieņēma lēmumu atzīt Latviju un Igauniju de jure. Francijas premjerministra A. Briāna parakstītajā paziņojumā bija uzsvērts, ka «lielvalstis grib ar to atzīmēt savas simpātijas pret latvju tautu un godināt viņas kārtībā un mierā veikto darbu savas nacionālās dzīves organizēšanā".
27. janvārī Rīgā sākās plašas svētku manifestācijas. Pēc minētā Anglijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas atzīšanas akta Somijas un Polijas pārstāvji steidzās pavēstīt, ka arī viņu valdības pilnīgi atzīst Latviju. Tuvākajās nedēļās un mēnešos Latvijas Republiku de jure atzina Vācija, Skandināvijas valstis, Persija, Svētais Krēsls, Spānija, Brazīlija u.c. valstis.
1921. gada 21. septembrī Latviju uzņēma pasaules asociācijā — Tautu Līgā. 1922. gada 28. jūlijā Latvijas Republiku atzina ASV. Jāatceras, ka tolaik pasaules diplomātijā toni noteica Londona, nevis Vašingtona. 1922. gadā Latvija jau bija nodibinājusi attiecības ar daudzām valstīm un kā līdztiesīgs starptautisko tiesību subjekts iekļāvusies pasaules procesā. Īstenojās 1918. gada 18. novembrī pasludinātā neatkarība, kas agrāk daudziem šķita nepiepildāms sapnis.
Latvijas starptautiskā de jure atzīšana nāca gadu pēc tam, kad valstī bija beigusies kara darbība, sākusies saimniecības atdzimšana un konstitucionālo pamatu veidošana. Vai šī atzīšana reāli varēja notikt agrāk — par to lai spriež katrs šā laika pazinējs. Mums šķiet, ka miglainās Krievijas politikas kontekstā lielvalstīm atrisināt Baltijas dilemmu līdz 1920. gada beigām bija pārāk sarežģīti.
Skatoties uz Latvijas un Baltijas notikumu nozīmi Eiropā 1919.-1921. gadā, varētu likties, ka tā nav tik ievērojama kā pašlaik. Baltijas kā katalizatora svarīga nozīme politisko spēku cīņā brūkošajā impērijā ir vispāratzīts mūsdienu fakts. Vismaz gadu to apliecina pasaules lielākie masu informācijas līdzekļi. Pirms 70 gadiem nosaukumi Latvija, Lietuva, Igaunija maz ko izteica Eiropas sabiedrībai.
Tomēr Baltijas problēmas risinājums ķēdē Rietumi-Baltija-boļševistiskā Krievija arī tolaik bija ārkārtīgi nozīmīgs. Latvijai, Krievijai, Eiropai, pasaulei. To skaidri saprata Ļeņins (lai saglābtu boļševismu) un Čičerins (iespējams, lai pārveidotu boļševismu). Padomju Krievijas atteikšanās no "loga uz Eiropu" 1920. gadā it kā norādīja, ka lielinieki kļuvuši miermīlīgāki. Un pat Sarkanās Armijas realizētā Aizkaukāza sagrābšana neatturēja Antantes valstis no de facto attiecību uzsākšanas ar Ļeņina valdību. M. Gorbačovs, kā izrādās, vai nu nav lasījis, vai arī aizmirsis PSKP un PSRS pamatlicēja darbus par Baltiju.
Latvijas okupācija 1940. gadā un prettiesiskā iekļaušana PSRS sastāvā nespēja atņemt Latvijas Republikas kā de jure neatkarīgas valsts statusu. Tikai tagad, atrodoties Rīgas aizsardzības barikādēs, spējam pilnā mērā novērtēt 1939.-1940. gada traģiku un tās cēloņus. Acīmredzot Baltijas tautu liktenis nebija fatāli izlemts ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu. Kopīga pretošanās agresoram bija iespējama. Tad Staļinam būtu jārisina ārpolitiskie un militārie uzdevumi ievērojami sarežģītākā situācijā.
Pēc pusgadsimta Latvijas neatkarība ir globālās attīstības jautājums. Pagājušais gads kļuva par pagrieziena sākumu, kad boļševisma sagrābto zemju sabiedrība, izmantodama ievēlētās Augstākās Padomes, atsacījās no līdzšinējās iekārtas "uzlabošanas" un nostājās uz demokrātiskas sabiedrības ceļa. Šajā procesā neatkarīgu valstu eksistēšana ir neizbēgama.
Lai to nepieļautu, 1990. gada rudenī PSRS reakcionārie spēki apvienojās sazvērestības realizēšanai, ierādīdami apvērsuma placdarma vietu Baltijai. Acīmredzot Gorbačovam vairs nav atlicis daudz laika, lai izdarītu pēdējo un noteicošo izvēli sava politiskā portreta raksturojumam.
Patlaban pasaule runā par notikumiem Baltijā ne mazāk kā par karu Persijas līcī. Domājams, ka ir pienācis laiks Latvijas valdības atzīšanai no citu valstu un starptautisko organizāciju puses. Situācija bijušajā padomju impērijā ir pārāk sarežģīta, netradicionāla un traģiska, lai vērotu to no malas un pieturētos pie klasiskajiem valdību atzīšanas noteikumiem.
Ir ļoti svarīgi arī tas, ka Krievijas Federācijas jaunā vadība ir atzinusi Latvijas Republiku un noslēgts līgums par divpusējo attiecību pamatprincipiem. Visa demokrātiskā pasaule šodien simpatizē Latvijas neatkarības procesam. Ir nepieciešami drosmīgi ārvalstu politiski diplomātiskie soļi, lai Latvijas Republikas tauta izjustu savu likumīgo vietu pasaules valstu saimē.
Arturs Puga
(21. janvārī)
