Par darbu, ko veic PSRS Tautas deputātu kongresa izveidotā komisija PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politiskai un tiesiskai novērtēšanai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Godājamie deputāti!
PSRS Tautas deputātu kongress, ņemot vērā daudzu, arī mūsu republikas deputātu izteiktos ierosinājumus, izveidoja «PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma politiskās un tiesiskās izvērtēšanas komisiju». Komisijā, ko vada PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, iekļauti un aktīvi līdzdarbojas PSRS tautas deputāti N. Neilands, M. Vulfsons, I. Ķezbers. Šajās dienās komisija pabeidza sava darba pirmo pamatposmu un, ņemot vērā kāpināto sabiedrības interesi par komisijas darba rezultātiem, mēs, PSRS tautas deputāti, uzskatām par lietderīgu iepazīstināt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus ar komisijas provizoriskajiem slēdzieniem, kas iekļauti tās ziņojuma projektā. Nepieciešamību to darīt diktē arī tas, ka tuvojas 23. augusts, kad apritēs piecdesmit gadu kopš liktenīgā pakta parakstīšanas. Šeit jāuzsver, ka komisijas darbības apjomu noteica kongresa mandāts. Komisijas locekļi neizvirzīja sev par mērķi izpētīt plašāk 1939. — 1941. gada notikumus un vispusīgi novērtēt līguma politiskās konsekvences.
Pie kādiem secinājumiem tad nākusi mūsu komisija? Vispirms jau pretēji līdz šim pastāvējušajam oficiālajam viedoklim, ka slepena protokola autentiskumu nevarot atzīt, jo oriģināli neesot atrasti nedz PSRS, nedz ārvalstu arhīvos, kongresa komisija, balstoties uz tā laika dokumentu rūpīgu analīzi un vēl dzīvo liecinieku liecībām, nākusi pie viennozīmīga atzinuma, ka PSRS un Vācijas neuzbrukšanas paktam bija pievienots slepens protokols, kura teksts ir indentisks ar šī dokumenta kopijām (krievu un vācu valodā), kas glabājas VFR Ārlietu ministrijas arhīvos. Ar šo slepeno protokolu abas līgumslēdzējas puses vienojās par savstarpējo interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Attiecībā uz Igauniju, Latviju un Lietuvu protokolā fiksētā vienošanās bija šo valstu suverenitātes ignorēšana un to neatkarības tiešs apdraudējums, kas drīz vien pavēra ceļu Padomju Savienībai anektēt Baltijas valstis.
Komisija konstatē, ka minētā protokola saturs bija pretrunā ar tā laika starptautiskajām tiesību normām. PSRS augstākie vadītāji neinformēja par slepenās vienošanās esamību ne partijas, ne valsts vadības kolektīvos orgānus. PSRS Augstākā Padome 1939. gada 31. augusta bez apspriešanas ratificēja tikai neuzbrukšanas līguma tekstu. Minētā vienošanās un tās noslēgšanas veids ir dziļā pretrunā ar ļeņiniskajiem starptautisko attiecību principiem.
Komisija konstatē, ka tajā vēsturiskajā perioda PSRS attiecības ar Igauniju, Latviju un Lietuvu regulēja vesela līgumu sistēma, kuras pamatā bija 1920. gada miera līgumi un no 1926. līdz 1933. gadam noslēgtie līgumi par neuzbrukšanu. Tajos līgumslēdzējas puses bija uzņēmušas saistības jebkuros apstākļos savstarpēji cienīt suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un neaizskaramību. PSRS tautas deputātu komisija secina, ka 1939. gada 23. augusta pakts, tā paša gada 28. septembra līgums par draudzību un robežu un citi tā laika vienošanās akti starp PSRS un Vāciju zaudējuši spēku ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai, bet 1939. gada 23. augusta slepenais protokols uzskatāms par spēkā neesošu no tā parakstīšanas brīža (ex tunc).
Līdztekus varam izdarīt secinājumu, ka 1939. gada vienošanās nekāda veidā neatspoguļoja padomju tautas gribu un ka tauta nav atbildīga par Staļina vadības slepenajiem un noziedzīgajiem darījumiem.
Staļinisma iekšpolitika guva savu turpinājumu impēriskās tieksmēs, realizējot arī PSRS ārpolitiku.
Tāds ir komisijas secinājums un vēsturiskās patiesības redzējums. Savu mandātu 26 komisijas locekļi saņēma pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā. Tagad mūsu uzdevums ir iepazīstināt ar šiem secinājumiem PSRS Augstāko Padomi un Tautas deputātu kongresu tā otrajā sesijā šoruden.
Mēs ierosinām, pirmkārt, lai PSRS Tautas deputātu kongress, ņemot vērā komisijas secinājumus, nāktu klajā ar savu paziņojumu. Otrkārt — lūgsim pagarināt mūsu komisijas darbības laiku un paplašināt tās mandātu. Ietverot izpētes periodu līdz 1941. gadam ieskaitot. Uzskatām, ka tas dos iespējas iepazīties ar jauniem dokumentiem un liecībām PSRS un ārzemju arhīvos, ar materiāliem, kuri līdz šim dažādu apsvērumu dēļ nav bijuši pieejami.
Tikai vēsturiskās patiesības apzināšanās, lai cik rūgta tā būtu, un nevis tās slēpšana vai deformēšana, var būt tautu savstarpējās uzticības pamats. Veidojot tiesisku valsti, mums arī juridiski ir jānorobežojas no slepeno darījumu nastas, no tās sekām.
Ņemot vērā PSRS tautas deputātu komisijas secinājumus, kā arī vienreizējo iespēju mūsu tiesību speciālistiem un vēsturniekiem iepazīties ar vairāk nekā 200 pirmo reizi publicēto dokumentu saturu, ierosinu izveidot mūsu republikas Augstākās Padomes komisiju, paredzot, ka tā strādās visciešākajā saskarsmē ar jau esošo PSRS tautas deputātu komisiju. Tās uzdevums būtu dot juridisku un vēsturisku vērtējumu tiesiskajiem aktiem un notikumiem, kuri risinājušies Latvijā un visā Baltijas telpā no 1939. gada līdz 1941. gadam. Uz šo vērtējumu un atzinumu pamata Latvijas PSR Augstākā Padome varētu nākt klajā ar jaunām konstitucionāla un politiska rakstura iniciatīvām, kuras nostiprinātu republikas suverenitāti.
LATINFORM
