Uz LPSR Žurnālistu savienības ārkārtējo kongresu atskatoties
Jāsāk ķepuroties
Tintei sabiedrības likteņstundās allaž bijusi ievērojama loma. Sacīt «esmu tintē» nozīmē raksturot atrašanos notikumu centrā. Un tā nu, kolēģi, ar jūsu palīdzību esmu tintē. Paldies par paļaušanos, taču ar paldies vaļā netiksiet. Jāsāk ķepuroties. Kamēr vēl neesmu ticis jaunā 2S prezidija un valdes valgos, gribu sacīt ko subjektīvu.
Žurnālistu savienības kongress samērā ar žurnālistu profesionālo ikdienu man likās konservatīvs. Būtiski, kardināli jaunais gan iezīmējās sabiedriski, taču visai maz — profesionāli. Programmatiski neatklājās jaunākā (20—35 gadu) paaudze, kaut arī, spriežot pēc tiešās darbības, tam vajadzēja notikt. Personiski man gribētos uz šo ŽS daļu paļauties visvairāk. Lai viņi rada, uzņemas un īsteno ŽS ideju lielo vairumu, nosaka savienības stilu. Neuzskatu, ka «jauno stilu» var ievēlēt valdes vai priekšsēdētāja izskatā. Reāli orientēties un iztikt vajadzēs ar tiem cilvēkiem, kuri strādās. Lai arī ŽS vada valde, tad prezidijs. Varas deleģēšana no apakšas un nekā citādi. Valde, manuprāt, ir darba, nevis goda orgāns, ievēlēts, lai uzkrautu tam ZS rūpes. Un, ja kāds neļaujas uzkrauties vienreiz, otrreiz, vai — vēl labāk — neapkraujas pats. Tad viņš, manuprāt, no valdes jāizslēdz un viņa vietā jākooptē cits. Tas pats attiecas uz priekšsēdētāju. Bez kādiem absurdiem mundiera kompleksiem. Šie mundiera sīkumi kongresā aizņēma krietni daudz laika. Es zinu, ka preses mīļākais kukainis ir pīle. Nezinu, kā pieņemts civilizētā pasaulē, bet personiski man tuvāks ir tas stils, kādu piedāvāja Ilmārs Latkovskis.
Pirmais, ko gribētos tuvākā mēneša laikā noskaidrot, ir — reālais ilgums, kāds nepieciešams Latvijas Neatkarīgās Žurnālistu savienības nodibināšanai. Noskaidrot nozīmē arī — gūt priekšstatu par visu priekšdarbu gaitu, izveidot Statūtu projekta izstrādes grupu, veikt krietnu daļu šā darba. Manā uztverē neatkarīga savienība nozīmē tikai lietu nokārtošanu atbilstoši to būtībai. Proti — jānosaka ŽS kā Latvijas valsts institūts, nevis kā PSRS Latvijas provincē novietota centrālās ŽS nodaļa. Gorbačova vārdiem runājot, jāpārvar sociālā liekēdība un jāorganizē pārkārtošanās pašiem. Domāju, ka pati mūsu profesija izslēdz norobežošanos un arī — ka norobežošanās no PSRS ZS būtu muļķīga. Jānāk jaunai koleģiālai, abpusēji normālai attiecību kvalitātei. Tikpat muļķīgi, manuprāt, būtu dibināt Žurnālistu savienībā krievu sekciju. Vajadzīgi ierosinājumi, padomi, īstenotāji. Tāpat — pretargumenti, alternatīvi varianti…
Kongresā vairākkārt tika atkārtots: «Kas maksā, tas pasūta mūziku.» Tur jau tā lieta, ka presē, žurnālistu darbā pagaidām pats orķestris maksā tiem, kas pasūta mūziku. Šādas ekonomiskās attiecības starp izdevējiem, redakcijām un izpildītājiem šķiet nenormālas. Mūzikas pasūtītājs gan savāc peļņu, taču nedomā rūpēties par saviem bundziniekiem pat tik daudz, cik to dara daudzmaz kārtīga rūpnīca vai kolhozs, palaikam iepērkot jaunāku tehniku, uzceļot kādu kūti vai kādu daudzdzīvokļu blokmāju. Mums nav cita prieka slaukt savas govis kā vien pats slaukšanas prieks. Ij piens, ij krējums un pat lielākā daļa sūkalu aiztek, pašu neredzētas. Tāpēc otrs, kas būtu šomēnes jāizdomā: kam uzticēt redakciju tautsaimnieciskā statusa, vispārējas žurnālistu un redakciju darbinieku tehniskā un sociālā nodrošinājuma programmas izstrādi. Pamatā liekot nevis propagandistiskas, bet nestandarta ekonomiskas rīcības formas, kā tas piedien šim laikam. Vai to lai dara redaktoru padome? Vai īpašs plašs veidojums, kurā būtu visas ieinteresētās puses? Sakarā ar redaktoru padomi var rasties blakusjautājums: kur garantijas, ka tā netaps par birokrātisku kontrolorgānu? Vajadzīgi padomi, idejas. Manuprāt, pagaidām ir divi varianti: vai nu tas, kurš pasūta mūziku, maksā, vai arī orķestris spēlē publikai un maksā tikai par telpu īri.
Ar iepriekšējo saistīta vēl viena noskaidrojama lieta — vai ir iespējams un vai ir vajadzīgs Latvijas Neatkarīgo žurnālistu savienību vienlaikus veidot kā neatkarīgu arodorganizāciju? Mani šai sakarā interesē arodorganizāciju priekšrocības, bet nemaz neinteresē no veciem laikiem saglabātā rutīna. Vajadzīgas idejas. Plus un mīnus.
Dainis Īvāns kongresā ieteica īpaši sāpīgām problēmām pievērst koordinētu, vispārēju preses uzmanību. Manuprāt, pirmā šādu visaptverošu — no lieltirāžas avīzēm līdz republikas masu informācijas līdzekļiem — ofensīvu būtu pelnījusi Latvijas ekoloģiskā situācija. Tomēr «rokas iemēģināšanai» varbūt prātīgāk būtu sākt ar to, ko savā runā raksturoja Pēteris Tabūns. Dzīvokļu problēma tiešām pārtop acīm redzamā nelietībā un «vadības bezdarbība tikai briedina sabiedrības krīzi». Šai problēmai sabiedriski ķerties pie žaunām ir vieglāk. Jo tā ir tieša, redzama katram ieinteresētajam, tātad vieglāk koordinēties, kontaktēties, rast informācijas avotus, vieglāk radīt efektīvu sabiedriskās kontroles mehānismu, jo oficiālie «mehānismi» acīmredzot ir vai nu pasīvi, vai korumpēti. Situācija jāpaceļ atklātībā viscaur, tā jāraksturo, jānovērtē kā kopumā, tā katrā atsevišķā gadījumā. Rezultāts — jāiztīra šie staļļi no mēsliem, jāpanāk normāls rindu temps, jāņem vērā, ka būs nepieciešams liels sabiedriskais aktīvs, pacietība, griba un arī drosme. Varbūt žurnālisti to varētu veikt kopā ar LTF, komjaunatni… Ja tas der. Vajag idejas un darītājus.
Šai sakarā — par ŽS stilu. Mēs neesam fabrika, bet brīvprātīga organizācija. Mēs varam kaut ko paveikt tikai tad, ja šim kaut kam rodas brīvprātīgie. Pionieru nometnes princips, manuprāt, būtu jāizslēdz, tāpat kā ikviena mākslīga ne profesijai, ne cilvēkiem vajadzīga padarīšana. Ja nebūs brīvprātīgo, nebūs arī darīšanas. Sekcijām, grupām u. tml., manuprāt. Jāveidojas brīvi un tikpat brīvi jāizklīst. To veidošanos var izraisīt tiklab žanrs, situācija, kopīgs pasākums. Ideja, kā arī uzskatu kopība, Joks, studiju nepieciešamība utt. Tās var būt pretrunā cita ar citu un tomēr pastāvēt koleģiāli, toleranti.
Nepieciešams to cilvēku padoms, kuri atceras divdesmito un trīsdesmito gadu žurnālistu organizāciju uzbūvi, darba principus, formas, sadzīves stilu. Varbūt kolēģi seniori vēlas ŽS izmantot kādām kopdarbības formām?
Daži vārdi par personisko. Šķiet, ka savus pienākumus apzinos, taču transformēties priekšniekā nedomāju. Savos rakstos «amatu» absolūti neņemšu vērā un uzskatu šādu nostāju par pareizu. Ja priekšsēdētāja gaitas prasīs izvēli starp kādu darba panākumu un dzīves pamatuztveri, izvēlēšos pēdējo. Visiem spēkiem centīšos pasargāt, kā teiktu vācu publicists Štamms, no ārpasaules «divus vakarus nedēļā, kad klausos Mocartu». Citādi taisnība būs Andrim Jakubānam, kas prātīgi sacīja: «Šitā tu pēc gadiem trim būsi pilnīgs idiots.» Un vēl — gluži labi atceros kādu arī sev pirms pusotra gada veltītu oficiālu frāzi: par bezatbildību un politisku tuvredzību, par neapmierinošo idejiski politiskās un profesionālās sagatavotības līmeni. To pieminu tikai tādēļ, lai nenāktos spēlēt teātri par mainītām patiesībām. Kā es domāju tad. tā es domāju tagad. Un ievēlēšana te neko negroza. Gluži otrādi — izmantošu savu situāciju, lai aktīvi pasargātu kolēģus no tamlīdzīgā stilā, argumentācijā, tamlīdzīgā preses brīvības izpratnē tapušām frāzēm un to varbūtējām sekām.
VIKTORS AVOTIŅŠ
ULDA BRIEŽA foto
***
Mēs revolūcijā
Manuprāt, būtu kongresa necienīgi tagad ieslīgt tikai pašu darbības apcerē bez politiskās situācijas konteksta. Tas būtu mūsu nozīmes nenovērtējums. Un bez kopsakarībām grūti atbildēt uz vulgārajiem apgalvojumiem par to, ka žurnālisti ir nevadāmi un ka daži no viņiem vada republiku.
Žurnālistika un revolūcija. To, ka pašreiz notiek revolūcija, saka bieži. Domas dalās tikai par to — kāda. Vieni uzskata, ka mūsu republikā tā ir nacionālās atbrīvošanās revolūcija, norādot uz tautas atmodas pirmreizējo nozīmi. Manuprāt, mēs pārdzīvojam sociālo revolūciju, kurā ir gāžamā šķira — Krievijas feodālās aristokrātijas mūsdienu mutācija — patvaldnieki administratori, un ir atbrīvojamie. Tie esam arī mēs. Notiek ekonomiskās sistēmas maiņa un varas pārdale par labu parlamentārismam vai padomju sistēmai. Šajā un vēl kādā ziņā es redzu analoģijas ar Februāra un Oktobra revolūcijām. Arī toreiz bez galvaspilsētām galvenie revolucionārie centri bija nacionālās perifērijas — Somija, Polija, Latvija. Toreiz nacionālais jūgs paātrināja kustību. Arī mūsu revolūcijā nacionālās problēmas ir situācijas saasinātajās.
Tomēr šai revolūcijai ir kāda acīm redzama īpatnība — tā ir sākusies no augšas. Un tie ir īpaši apstākļi, kas veicina vairāk reformātiskumu nekā revolucionārismu.
Centos sameklēt analogus pasaulē. Vienu atradu. Ne pārāk skanīgu, bet zīmīgu. Un proti — ja mēs uzvarēsim vēlēšanās, būsim tikuši tik tālu, cik Salvadora Aljendes valdība Čīlē… Ar nodomu izvēlējos šo piemēru, lai pateiktu, ka arī vēlēšanas vēl nebūs neatgriezeniskuma garantija. Jo graša vērta ir tā revolūcija, kas neprot sevi aizstāvēt.
Tā esam nonākuši līdz žurnālistikai. Kamēr nav stabilizējušies mūsu demokrātiskie institūti, atklātība ir visefektīgākais pārmaiņu aizsardzības un iznicināšanas ierocis. Šis apstāklis arī nosaka to, kāpēc žurnālistiku daži tā nemīl — tie, kurus mēs tagad gāžam no troņa. Būtībā cīņa pret atklātību ir cīņa par varu vai, precīzāk, par tās saglabāšanu. Protams, cīnīties pret atklātību atklāti ir grūti, tāpēc to dara vai nu ar melnsimtniecisku atklātību, vai arī — norādot, ka atklātībai ir robežas. Tiesa, ir gan. Tās ir morāle, taisnība un Konstitūcija. Un nevis vienas, pat republikas galvaspilsētas, partijas komitejas ierobežotais redzesloks. Atklātība ir nevis kāds īpašs nenormāls sabiedrības stāvoklis, bet gan sabiedriskās darbības normāla vide. Tāpat kā gaiss ir cilvēka vide. Un aicinājums ierobežot atklātību ir aicinājums uzmaukt sabiedrībai ūdenslīdēja tērpu un dozēt skābekli. Te nu ir uzskatāmi redzams, kuram šķiet, ka mēs patlaban esam kādā tumšā dzīlē ieniruši, un kuram — kā no purva izniruši.
Katrā masu informācijas līdzekli situācija ir dažāda. Par televīziju varu teikt viennozīmīgi: situācija ir laba. Mēs strādājam saskaņā ar sevi, un strīdos vienīgais kritērijs ir loģika, nevis uzbļāviens.
Un tomēr — atklātībai ir vajadzīgas garantijas. Galveno garantiju es redzu likumā. Otrkārt, Žurnālistu savienības jaunajā — žurnālistu vienības aizstāvības lomā. Treškārt, pašas žurnālistikas teorijas pārveidē. Jo citādi var būt kā Armēnijā, kur šis tautas atmodas vadītāji atrodas cietumā un ielās ir tanki, bet visa Padomju Savienība patiesību nezina.
Neesmu teorētiķis, taču man šķiet, ka teorijā vispirms ir jāprecizē jēdzieni tautiskums un partijiskums. Tautiskums, manuprāt, ir pienākums pret tautu. Un nevis abstraktu, bet savu. Ir tāda īpatna situācija. Gadiem ilgi mūs audzināja paklausības garā. Darbā mūs pieņēma pēc anketām, partijā — arī ar visstingrākajiem rādītājiem. Un te pēkšņi: bac! — masu informācijas līdzekļi pilni ar buržuāziskajiem nacionālistiem! Eksperiments ir izdevies. Žurnālisti noticēja, ka jāmīl sava tauta, un garīgo mankurtu vietā ir cīnītāji par agrāk tik nesasniedzamiem ideāliem.
Attiecībā uz partijiskumu, šķiet, jāmaina šī jēdziena darbības vektors. Ne vienmēr labs būs tas, ko partija saka tautai. Bet partijai vienmēr būtu jāuzklausa un jārespektē tautas griba Ari šādā aspektā man televīzijas un radio komunistiem nav ko pārmest.
Protams, arī no augstiem partijas funkcionāriem ir nācies dzirdēt, ka vadība pār presi ir izgājusi no rokām. Jā, ja vadību saprot kā agrāk — kā grožus. Pat muļķis varēja pavilkt grožus pa labi, pa kreisi un pavisam pievilkt. To arī bieži darīja. Tagad ar intelektu vadīt vienam ir pagrūti, citiem jāatzīst, ka principā mēs strādājam pareizi.
Krieviskajā presē ir bijuši krietni citādāki viedokļi. Mums nav pamata domāt, ka mūsu krieviski rakstošie kolēģi būtu sliktāki vai negodīgāki par mums. Bet ar daļu no viņiem mums, šķiet, ir kardinālas domāšanas modeļu atšķirības. Dažkārt domāju — kāpēc viņi ar prieku uzņem ziņas par nacionālajām atbrīvošanās cīņām kaut kur Āzijā vai Āfrikā, bet nemaz nepriecājas par to, ka mostas latviešu tauta. Varbūt tāpēc, ka cieš nelatvieši? Bet kā? Vai caur skolu dalīšanu? Vai caur to, ka nevarēs vairs ne mūsu valodu, ne tautu nicināt?
Šaubos, vai to var uzskatīt par zaudējumu. īstais zaudējums ir tas, ka jāatvadās no ilūzijām. Dažus pilnīgi trakus padara tas, ka pēkšņi izradās — viņi nevis veikuši svētu atbrīvošanas cīņu, bet pakļāvuši ar varu. 30. gados — Somiju un Poliju, 1940. gadā — Baltiju. Pēc kara — Čehoslovakiju, bet nesen Afganistānu. Ir pienācis laiks atvadīties no impēriskā domāšanas veida, kas dod pašapziņu ar ieročiem rokās mācīt citai tautai laimi. Protams, cilvēkiem, kuri jutās kā jaunās dzīves celšanas sirsnīgi pailgi, ir sāpīgi, Jo, tēlaini izsakoties, viesiem tiek norādīts, ka ir laiks beidzot novilkt karotāju zābakus. Un, vai nu būt un justies kā Latvijas pilsoņiem un patriotiem ar visiem no tā izrletošajiem pienākumiem, vai arī atklāti paziņot, ka labāk patīk kolonizatora statuss. Esmu daudz runājis ar dažādiem krievu cilvēkiem. Sarunās drīz kļūst skaidrs, kuram rūp Latvija, bet kuram zābaki traucē redzēt.
Par mūsu tēlu Vissavienības presē un par speciālkorespondentiem. Vieni ir godīgi, otri nesaprotoši, bet citi, šķiet, naidīgi. Par pēdējiem runājot — viņu materiāli atgādina pēckara angļu korespondentu ziņojumus uz Londonu no kolonijām: aborigēni grib atdalīties, nejūtas nekādu pateicību parādā un vispār — mori dumpojas. Vai svaigāks piemērs. Kad Zimbabvei tuvojās neatkarība, arī angļu prese rakstīja, ka Zimbabves tauta nav vēl nobriedusi demokrātijai, tāpēc brīvība ir pāragra. Bet, kolēģi, te nav ne aizjūras teritorija, ne jūsu piejūras teritorija un pat ne guberņa. Te ir suverēna valsts!
Mēs cīnāmies par attiecību maiņu no pakļautības uz līdztiesību, uz jaunu Savienības līgumu, kas bija arī Oktobra revolūcijas vainagojums. Kad mēs noslēgsim jaunu līgumu, dialektiskais aplis būs noiets arī mūsu revolūcijā.
Visbeidzot, atklātības laiks ir tikai sācies. Mums ir vēl daudz iespēju to padziļināt. Tāpēc dažus vārdus gribētu veltīt tiem, kuri apgalvo, ka demokratizācija un atklātība neko nav devusi, jo desu veikalā nav vairāk. Te jāvaicā: vai šie biedri nav pamanījuši, ka žurnālisti desas neražo? Pat vēl vairāk — žurnālisti netiecas pēc varas, tātad arī pēc desu sadales. Tas ir būtiski tāpēc, ka atklātība ir tāds varas kontroles mehānisms, kas nodrošina demokratizāciju un vēlāk arī demokrātiju. Savulaik par šo žurnālistikas kontroles funkciju runāja arī Ļeņins. Taču viņa pēcnācēji līdz pat astoņdesmito gadu vidum, uzticamie ļeņinieši to aizmirsa… Ja nav šādas kontroles, autoritārisms agri vai vēlu ir garantēts. Bet, ko tas nozīmē, jau zinām.
Protams, ir vēl citi varas kontroles mehānismi, piemēram, daudzpartiju sistēma. Taču šaubos, vai tas ir īstais, par ko sapņo mūsu stingrās stājas turētāji. Tāpēc, pirms paceļ roku pret atklātību, jāapsver visas iespējas.
Nobeigt gribu ar aicinājumu no Andreja Eglīša rindām: «Modinot mosties pats!» Jo mēs esam tikai ceļa sākumā.
EDVĪNS INKĒNS
***
Latvijas PSR Žurnālistu savienības valde*
1. Imants Austriņš — Latvijas radio
2. Viktors AVOTIŅŠ — žurnāls «Daugava»
3. Ligita Azovska — LPSR Žurnālistu savienība
4. Anita Bandziņa — Dobeles rajona laikraksts «Komunārs»
5. Pēteris Bankovskis - laikraksts «Literatūra un Māksla»
6. Aivars BAUMANIS — preses aģentūra «Novosti»
7. Eliass Bergers – Liepājas pilsētas laikraksts «Komunists»
8. Aivars Berķis — Latvijas radio
9. Ilgonis Bertholds — Madonas rajona laikraksts «Stars»
10. Valdis Bērziņš — laikraksts «Rīgas Balss»
11. Gundega Blumberga — Talsu rajona laikraksta «Padomju Karogs»
12. Jānis Bluka — LPSR Kultūras komiteja
13. Aleksandrs Bļinovs — laikraksts «Sovetskaja molodež»
14. Jānis Briedis – Latvijas radio
15. Uldis BRIEDIS — laikraksts «Padomju Jaunatne»
16. Vilhelmīne Briede — Limbažu rajona laikraksts «Progress»
17. Liena Britāne — žurnāls «Draugs»
18. Benita Brila — laikraksts «Padomju Jaunatne»
19. Juris Brils — Latvijas televīzija
20. Vladislavs Brokāns — žurnāls «Padomju Latvijas Komunists»
21. Pāvels Burijs — Daugavpils pilsētas laikraksts «Krasnoje Znamja»
22. Ilze Būmane — žurnāls «Lauku Dzīve»
23. Dainis Caune — žurnāls «Liesma»
24. Māra Caune — žurnāls «Karogs»
25. Dzintra Ciekurzne — laikraksts «Cīņa»
26. Andrejs CĪRULIS — laikraksts «Padomju Jaunatne»
27. Iveta Daine — Latvijas radio
28. Edmunds Dambergs — laikraksts «Sovetskaja Latvija»
29. Jānis Dimants — Latvijas televīzija
30. Valdis Dimdāns — izdevniecība «Avots»
31. Silvija Dorša — Valkas rajona laikraksts «Darba Karogs»
32. Vladlens DOZORCEVS – žurnāls «Daugava»
33. Svetlana Fesenko — laikraksts «Sovetskaja molodež»
34. Jānis Gavars — Latvijas televīzija
35. Oskars Gerts – laikraksts «Cīņa»
36. Aleksejs Gončarovs — Krāslavas rajona laikraksts «Komunisma Ausma»
37. Eduards Govoruško — laikraksts «Sovetskaja kultura»
38. Maija Grīnšteine — Rīgas rajona laikraksta «Darba Balss»
39. Jānis Gulbis — žurnāls «Skola un Ģimene»
40. Ēriks HĀNBERGS — laikraksta «Cīņa» ŽS pirmorganizācija
41. Voldemārs Hermanis — laikraksts «Dzimtenes Balss»
42. Edvīns Inkēns — Latvijas televīzija
43. Dainis Īvāns — žurnāla «Skola un Ģimene» ŽS pirmorganizācija
44. Ieva Jākobsone — žurnāls «Padomju Latvijas Komunists»
45. Marks Jekaraševs — laikraksts «Latvijas Zvejnieks»
46. Juris Kālis — Jelgavas laikraksts «Darba Uzvara»
47. Anatolijs KIRILOVS – laikraksts «Za Rodinu»
48. Tamāra Kļaviņa — Saldus rajona laikraksts «Padomju Zeme»
49. Ābrams KĻOCKINS — LVU žurnālistikas katedra
50. Helmuts Kreicbergs — LPSR Fotomākslas biedrība
51. Voldemārs KRUSTIŅŠ – laikraksta «Lauku Avīze»
52. Gaļina Kučina — LATINFORM
53. Gunārs Kurpnieks — žurnāls «Horizonts»
54. Rišards LABANOVSKIS — Latvijas radio
55. Emīls Meškūns - Latvijas televīzija
56. Edīte Melngalve — Ventspils laikraksts «Padomju Venta»
57. Valērijs Minajevs — laikraksta «Sovetskaja Latvija»
58. Māra Miķelsone — laikraksts «Jūrmala»
59. Jānis Motivāns — laikraksts «Cīņa»
60. Aldis NEIMANIS — Latvijas televīzija
61. Uldis Norietis — izdevniecība «Liesma»
62. Inese Paklone — Latvijas radio
63. Eduards Parijancs — laikraksts «Sovetskaja Latvija»
64. Jurijs Pašuba — LPSR Žurnālistu savienības radošā fotostudija
65. Leonards Pāvils — LPSR Žurnālistu savienība
66. Pēteris Pīzelis — Preiļu rajona laikraksts «Ļeņina Karogs»
67. Imants Prēdelis — izdevniecība «Avots»
68. Magda Priedīte — žurnāls «Zvaigzne»
69. Andrejs Puriņš - žurnāls «Dadzis»
70. Fricis Plostnieks — Liepājas rajona laikraksts «Ļeņina Ceļš»
71. Romualds Podvinskis — laikraksts «Vefietis»
72. Egons RĀCENIS — LPSR Žurnālistu savienība
73. Baiba Ranga — Ogres rajona laikraksts «Padomju Celi»
74. Anita ROZENTĀLE — Bauskas rajona laikraksta «Komunisma Ceļš»
75. Ojārs Rubenis — Latvijas televīzija
76. Verners RUDZĪTIS — Cēsu rajona laikraksta «Padomju Druva»
77. Vladimirs Rudojs — Daugavpils rajona laikraksts «Avangards»
78. Jānis Skopiņš — Alūksnes rajona laikraksts «Oktobra Karogs»
79. Ojārs Skudra — LKP CK
80. Maruta Sprudzāne — Balvu rajona laikraksts «Vaduguns»
81. Mairita Solima — laikraksts «Sports»
82. Andris Sproģis — žurnāls «Draugs»
83. Jāzeps Stirāns — Kuldīgas rajona laikraksts «Padomju Dzimtene»
84. Aleksejs Šeiņins — laikraksts «Sovetskaja molodež»
85. Silvija Šimfa — Jēkabpils rajona laikraksts «Padomju Daugava»
86. Ludmila Švarce — LATINFORM
87. Dace TERZENA – laikraksta «Lauku Avīze»
88. Aivars Ustups – Valmieras rajona laikraksts «Liesma»
39. Elita Veidemane – laikraksts «Atmoda»
90. Monika Zīle — žurnāls «Padomju Latvijas Sieviete»
91. Fēlikss Zvaigznons — laikraksts «Skolotāju Avīze»
————————————
* Tekstā izcelti ZS valdes prezidija locekļu uzvārdi.
***
Latvijas PSR Žurnālistu savienības Revīzijas komisija
1. Laimonis Apiņš — žurnāls «Dambrete»
2. Ruta Darbiņa — žurnāls «Jaunās Grāmatas»
3. Pāvels Ducmanis — laikraksts «Dzimtenes Balss»
4. Vilnis Meliņš — Latvijas televīzija
5. Igors Movelis — Jelgavas laikraksts «Darba Uzvara»
6. Mārīte Ozoliņa — Bauskas rajona laikraksts «Komunisma Ceļš»
7. Mudīte Paegle — Latvijas radio
8. Sergejs Virtmanis — žurnāls «Padomju Latvijas Komunists»
9. Ksenija Zagorovska — laikraksts «Sovetskaja Latvija»
