Latvijas Republikas tieslietu ministra Jāņa Bordāna uzruna
Latvijas Republikas tieslietu ministra Jāņa Bordāna uzruna
2019. gada 22.marta starptautiskā konferencē „Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi”
Pirms vairāk nekā trim gadiem šajā pašā zālē notika starptautiska konference „Kāpēc jāaprēķina PSRS okupācijas nodarītie zaudējumi?”. Šīs konferences noslēgumā Igaunijas Latvijas un Lietuvas tieslietu ministri parakstīja „Deklarāciju par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atgūšanas nepieciešamību ”, kurā šo valstu tieslietu ministri paziņoja par apņemšanos sakārtot attiecības ar pagātni un veikt zinātniski pamatotus zaudējumu aprēķinus, ko radījis PSRS totalitārais komunistiskais okupācijas režīms. Deklarācijas mērķis bija uzsvērt nepieciešamību visu trīs valstu nacionālajiem ekspertiem un politiķiem sadarboties pētījumos izmantojamo metodoloģiju saskaņošanā un virzībā uz kopējo mērķi – nodrošināt mūsdienu un nākotnes paaudzēm pilnīgu un objektīvu izpratni par PSRS okupāciju, kā arī uz šīs informācijas pamata panākt Baltijas valstu okupācijas pienācīgu izvērtēšanu starptautiskajā līmenī.
Šajos trijos gados darbs ir strauji virzījies uz priekšu. Ir notikusi metodoloģiju saskaņošana, ir veikti pētījumi gan PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu apzināšanā, gan starptautisko tiesību normu izmantošanā. Līdz šim ir veikti daudzi pētījumi par tautsaimniecībai, tai skaitā gan rūpniecībai, par videi nodarītajiem postījumiem, kā arī par PSRS militāri – rūpnieciskā kompleksa apjomīgajiem radītajiem zaudējumiem visdažādākās jomās, par PSRS okupācijas režīma mūsu valstīm nodarītajiem demogrāfiskajiem un sociāliekonomiskajiem zaudējumiem. Šīsdienas konferencē varēsim izvērtēt paveiktā darba rezultātus PSRS okupācijas režīma radītu konkrētu finansiālo zaudējumu aprēķināšanā, kā arī paveikto tiesiskā jomā.
Mūsu kopīgais darbs ir izpētīt PSRS okupācijas režīma ietekmi uz mūsdienu sabiedrību un uz noieto akmeņaino ceļu mūsu valstu attīstībā. Kāpēc tas ir nepieciešams?
Pirmkārt. Ir pagājuši gandrīz 28 gadi, kopš Baltijas valstis atguvušas neatkarību de jure, taču - joprojām jautājums par okupācijas zaudējumiem sabiedrībā un īpaši politiķu vidū ir neērts. Sabiedrība līdz pat mūsdienām vēl arvien ir pārāk maz informēta par PSRS totalitārā okupācijas režīma negatīvo ietekmi.
Otrkārt. Kā zināms, cilvēki ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā joprojām komunisma režīma noziedzīgo dabu neapzinās. Interesanti, ka jauniešu vidū dzirdama pat paaugstināta interese par komunisma idejām, it īpaši ASV. Mēs, kas esam piedzīvojuši šīs ideoloģijas īstenošanos, zinām, ka tas ir maldīgs ceļš.
Treškārt. Mēs labi zinām, kas notiek Krievijā – tur arvien vairāk nostalģiski runā par labajiem PSRS laikiem, vietām ceļ pieminekļus pat Staļinam. Kaut arī pagājuši jau 28 gadi, Krievija turpina izplatīt dezinformāciju un klajus melus par lielajām investīcijām Baltijas republikās, par „labumiem”, kādus saņēmušas Baltijas valstis. Tās esot saņēmušas vairāk, nekā devušas. Tiek ieguldīti lieli līdzekļi, veidotas institūcijas, izmantoti masu saziņas līdzekļi, lai radītu mītu maldus.
Joprojām Krievijā slēgti atsevišķi arhīvi, kuri varētu atklāt patiesos faktus par PSRS laikā nodarītajiem noziegumiem. Vienlaikus tiek noliegta okupācija un komunisma režīma noziegumi pret cilvēci. Tas rada visatļautības un nesodāmības apziņu sabiedrībā, tas sarežģī starpvalstu attiecības un rada sliktu attieksmi pret mūsu tautām.
Šīs dienas konferences pirmais uzdevums ir uz zinātniski pamatotas metodoloģijas bāzes sniegt pārskatāmu informāciju par pētījumos konstatētajiem faktiem, kas atklājās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas arhīvos atrodamajos PSRS laika oriģinālajos dokumentos. Ministru kabineta komisijas uzdevumā, kura pēta PSRS okupācijas nodarītos zaudējumus, dr. hist. Gatis Krūmiņš savos pētījumos atklāja, ka visas trīs Baltijas republikas:
- Visā okupācijas periodā no sava budžeta 30-48 % apmērā ir dotējušas PSRS budžetu. Piemēram – no Latvijas tie bija 48 % no budžeta ieņēmumiem;
- No republikās atlikušās budžeta daļas vairāk nekā puse līdzekļu tika izlietota PSRS armijas, represīvo institūciju un militāri rūpnieciskā kompleksa finansēšanai;
- Notika Baltijas valstu visas tautsaimniecības un sabiedrības totāla militarizācija;
- Visu okupācijas laiku notika Baltijas republiku kolonizācija un nežēlīgas represijas pret to iedzīvotājiem. Ja salīdzina latviešu skaitu 1940. gadā ar 1990. gadu, tad okupācijas rezultātā bijām zaudējuši 8 % no latviešu tautas.
Latvijas nelielajā teritorijā vien bija izvietotas vairāk nekā 300 PSRS kara bāzes.
Tā visa rezultātā notika tautsaimniecībai nodarīti milzīgi ekonomiskie zaudējumi. Ja pirmās neatkarīgās Latvijas laikā Latvija no izpostītākās zemes Eiropā 1920. gadā paspēja pacelties līdz 12. vietai Eiropā pēc iekšzemes produkta rādītājiem. Bet pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā mēs bijām atpalikuši, piemēram, no Somijas divas reizes. Atrodoties PSRS sastāvā, Latvija kopumā attīstījās apmēram divas reizes lēnāk, kas radīja apjomīgus IKP zaudējumus.
Tādēļ konferences otrais uzdevums ir noskaidrot, kāda atbildība, balstoties uz starptautisko tiesību normu pamata, ir jānes šo zaudējumu nodarītājai valstij. Ļoti svarīgs ir tieši tiesiskais aspekts –juridiski pamatoti un argumentēti uzsvērt okupācijas faktu, ka esam 1918. gadā proklamētās valstis (nevis Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR valstiskie turpinājumi) un ka tas ir starptautisko tiesību principa jautājums – neatteikties no prasībām pret Krieviju kā PSRS tiesību un pienākumu mantinieci. No starptautisko tiesību viedokļa tas ir okupēto valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – objektīvs pienākums. Ne tikai tiesības, bet arī mūsu pienākums. Tomēr jāuzsver - mums trijām Baltijas valstīm ne tik ļoti svarīga ir kompensācijas materiālā puse, cik daudz svarīgāka ir morāli ētiskā puse.
Noslēgumā. Protams, postījumus, kurus Baltijas valstīm nodarījis PSRS totalitārais okupācijas režīms, nekad nebūs iespējams kompensēt. Tomēr kompensācija ir likumīga un obligāta gan tādēļ, lai atlīdzinātu nodarītās nelikumības, gan tādēļ, lai turpmāk garantētu valstu stabilitāti un drošību, lai nerastos nesodāmības apziņa, ka var izdarīt jaunus noziegumus. Notikumi Ukrainā liek domāt, ka cīņa par Baltijas neatkarību nav noslēgusies 1994. gadā, kad no mūsu zemes tika izvesta Krievijas okupācijas armija. Šī cīņa turpinās.
