Nodibināta Latvijas tatāru kultūras biedrība «IDEL»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pērkonam puteņa debešus ducinot, Latvijā dzīvojošie tatāri pulcējās svētdien, 27. novembrī, lai dibinātu savu kultūras biedrību. Tatāru mūsu republikā ir ap četriem tūkstošiem. Tika apspriesti iniciatīvas grupas izstrādātie statūti un programma, ievēlēta valde, revīzijas komisija un delegāti tautu forumam.
Bet vispirms sanākušie ļaudis gribēja izrunāties savā dzimtajā valodā, viņi to darīja ar patiku. Jo pat ne katrā ģimenē tiek runāts tatāru valodā. Valoda uzplauka kā ābele un negribēja rimties.
Tika pārstaigāta vēsture, sākot ar Volgas — Kamas Bulgārijas laikiem, kur cars Asparuhs aizvedis vienus un kur tagad Bulgārija, un kur ap Kazaņu mīt otrie. 922. gadā tiek pieņemta islama ticība un arābu rakstība. Volgas krastos tiek iekopta zeme kopš seniem laikiem, garām ved tuvi un tāli tirdzniecības ceļi, rodas zinātņu vīri un dzejnieki. Un pirmie tur senās Ideles krastos pirms tūkstoš gadiem izlej ķetu, lai kaltu dzelzs un tērauda arklus un šķēpus. 1177. gadā tiek dibināta Kazaņa.
Bet tad nāk kara viesuļi ar mongoļiem, līdz beidzot Volgas bulgāru valsts 1237. gadā tiek sagrauta. Dažs vēsturnieks Volgas bulgārus uzskata par pašu pirmo Eiropas vainagu. Šajā laikā tad arī parādās vārds — tatāri. Kāpēc kavēties tik tālā senatnē: bulgāru valsts katra tatāra vēsturiskajā atmiņā dzīvo. Līdzīgi kā mēs kavējamies Jersikas un Tālavas pilskalnos, viņi domās ceļo savējos. Kultūras biedrība gatava spodrināt vēsturisko atmiņu, atplaukst senais Volgas nosaukums — Idele.
Miera gadi mijas ar kariem, sadeg pirmās grāmatas, bet «Teiksma par Jusufu» paliek, jau 800 gadus tatāru lasītāji liecas pār tās rindām, klaidu gados bieži vien vienīgās grāmatas. Nāk 1552. gads un Jāņa Bargā karaspēks — Kazaņā. Tatārus izdzen no lielākām pilsētām, liedz reliģiju un skolas. Tatāri pamet savas zemes un daļa meklē laimi svešumā. Bet palikušie — dzirda popus ar brāgu, lai tie aizmirstu pārkristīt pareizticībai. Nav brīnums, ka tatāri piedalās Razina un Pugačova zemnieku karos. Katrīna II pēc zemnieku kara mācības atļauj reliģiju un skolas. Bet, lai iekļūtu universitātēs, līdz pat 1905. gadam pastāv liegums, tad bijis visādi jāizmānās, protams, bez pareizticības neietikt, pat vārdu nācies mainīt. Tikai 1907. gadā veras pirmais tatāru teātris. Sāk iznākt tatāru avīzes un žurnāli — Kazaņā, Ufā, Orenburgā, Maskavā, Pēterpilī, Kijevā.
Jau mūsu gadsimtā divreiz tiek mainīts alfabēts, sākot ar 1925. gadu, tiek lietots latīņu, bet 1939. gadā tiek piemērots krievu alfabēts. Līdz pat šai dienai tatāru kultūrā šīs sasteigtās maiņas ir jūtamas. Garamantu krājums plašākam lasītāju lokam kļuvis nepieejams. Kā man stāstīja, Kazaņas ielās daudz grāmatu gluži vienkārši izmestas kā nederīgas. «Tautu tēvs» izrīkojies ar alfabētiem bez lielas prātošanas.
Gadu tūkstoti kopīgi pārstaigājot, varētu gaidīt, ka biedrības dibinātāju sejas kļūs drūmas. Taču viegli tiek atrasts ceļš uz smaidu, uz trāpīgu joku. Dzimtā valoda uz to mudināt mudina. Saimnieces starpbrīdi klājušas pasakainu tējas galdu, tur tatāru virtuves brīnumi, ar mīlestību gatavoti. Biedrība paredz arī saimniecisku darbību. Ja šādu tējnīcu kaut kur Rīgā atvērtu, tad varētu kļūt stāvus bagāts.
Ļaudis grib tikties, un skat, kāds vīrs jau vilina no bajāna tatāru melodijas. Jaunākie nenociešas un laižas kā putni tautas dejā.
Par biedrības «Idel» valdes priekšsēdētāju tiek ievēlēts Zaki Zajnullins, tehnisko zinātņu doktors, arī prozaiķis. Valdē — inženieris, profesors, ekonomists, muzikants, strādnieks, arī mūsu dzejnieks Uldis Bērziņš. Arī citām tautībām biedrība ir atvērta, te iecerēta latviešu kultūras apguve. Biedrība tiek radīta Kultūras fonda aizgādniecībā. Un dažs šodien pat izbrīnīts, kāpēc viss pašsaprotamais nav noticis agrāk. Šķiet, drīz mums būs jau 22 biedrības, bet rosība tikai sākusies. Ir jāapdomā, kā biedrībām sniegt palīdzīgu roku, katra grib darboties, bet to pavisam drīz var nolemt tautu forums. «Idel» rīko pirmo dziesmoto sarīkojumu jau pēc mēneša, vismaz tāda kopīga vēlme tika izteikta.
AIVARS KALVE
