Vārda „likums" atskaņu medības
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
2. janvāra rītapusē, redakcijā kopā sanākuši, "mello" ofensīvu uzņēmām ar zināmu jautrību — vai maz "Vikinga" apsargātiem strādāt nebija ļauts — sākām pat visai nopietni apcerēt, kā '"mellos" atbruņot, piemēram, plikmeitām, kuras pa Preses nama vestibilu vareniem viļņiem plūstu uz nu jau bezspēcīgo "melnīšu" pusi (pēc tāvakara Latvijas TV "Nakts ziņām" sapratu, ka kolēģi šo mūsu domu visnotaļ atbalsta…), domājām arī par efektu, kādu varētu radīt viena "beretes" ievilināšana redakcijā uz pāris kompjūtera spēlēm un vēlāka sagūstīšana vai aizsūtīšana uz komercveikalu pēc viena niknā.
Savukārt Inga pavēstīja par kādu "melnpuiku" ar eglītes mirdzumu acīs un pneimatiskā āmura cienīgu roku drebēkli, kurš, mēģinādams uzminēt kolēģes uzvārda pareizrakstību, atzīmējis "ja medļenno pišu, za to streļaju bistro." 1
Bet neomulīgi kļuva tajā brīdī, kad atgriezās kolēģis Normunds un paziņoja, ka pirmoreiz savā mūžā esot kļuvis ķīlnieks, un piezīmēja, ka mums nu ir līdzīgs statuss, jo, proti, pie nama ārdurvīm esot apturēts — "bil prikaz ņikovo ņe vipuskaķ." 2
Arī Ulda stāsts pa viņa atbruņošanu, atņemot filmu un gatavība acumirklī iznīcināt viņa japāņu aparatūru mūsu garastāvokli neuzlaboja. …Un atmiņā nāk biedra Alfrēda valšķīgais smīneklis, izsakot tik vēsturiskos vārdus: "Mēs rīkosimies pēc PSRS un LPSR likumiem…"
Būdams atskaņu rīdītājs, teikšu šādi — kādi tikumi, tādi likumi (par plikumiem sk. augstāk!)!
P. S. Tai pašā 2. janvārī pulksten 19.30 no "melnīšu" apsardzes tika atbrīvots akciju sabiedrības „Preses nams" direktors Kazimirs Dundurs. Preses nama zīmogu un čeku grāmatiņu viņš nodevis Latvijas Republikas valdībai.
Vakar pie republikas iekšlietu ministra Aloiza Važņa ieradās PSRS iekšlietu karaspēka 42. divīzijas štāba priekšnieks Nikolajs Miroņenko. Viņš atveda PSRS iekšlietu karaspēka virspavēlnieka telegrammu, kurā, citastarp, teikts, ka "…viņi brīdina, lai Vaznis atturas no jebkuras karadarbības vai ieroču lietošanas "omoniešu" uzdevumu izpildes rajonā, jo tas, rau, esot bīstami…". Vai tas ir ultimāts?
A. Miesnieks
