Tagad—Latvijai un jaunatnei būt
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas Jaunatne — šis ir ļoti zīmīgs brīdis, jo vārdam jaunatne tagad mainās vērtējums un vērtība: tas tagad rakstīts ar lielo burtu, vienmēr atradīsies kopa ar vārdu Latvija — ar to vissvētāko vārdu, kas vien mums ir un var būt. Jā, tie nu būs kopā un nešķirami. Un jānovēl, lai tas nekad vairs netiktu tikai blakusstāvētāja vietā likts, lai šā vārda pilntiesīgi nesēji godam ieņemtu stingra balsta, cīņā saucēju un gājēju vietu! Nost no putras bļodām, vaimanām un gaudām par to iespējamo zaudēšanu; kaut basām kājām, bet jānonāk un jāpaliek ir tēva mājās! Ne tikai fiziski, bet ari garīgi, un tā garīgā pārnākšana lai ir tā svarīgākā, jo tikai tādējādi mēs varēsim pastāvēt nākošajos gadu simtos, ja godā un cieņā atkal pacelsim tēvutēvu mantojumu. Ja uzkursim sevi to dzirksti, kas kvēloja Krišjānī Valdemārā, Kronvaldu Atī, Fricī Brīvzemniekā un viņu līdzbiedros, kas uzliesmoja un rādīja tālākgaitai gaismu mūsu strēlniekos, Brīvības cīnītājos, kas mirdzēja to ļaužu acīs, kuri lēma: būt brīvai Latvijas valstij.
Un nu ir jāvēl, lai būtu tāpat kā toreiz. 1918. gada 18. novembrī, kad lielāka daļa no likteņa gribas pildītājiem bija jauni ļaudis, jo tieši jaunatnē ir tas nākamības spēks, un tam jākļūst redzamam un dzirdamam it visur.
Sveši ļaudis lielījās
Manu muti aiztaisīt. —
Vaļā logi, vaļā durvis,
Vaļā mana valodiņa!
Lai Latvijas Jaunatnes balss skan visā pasaule, paužot mūsu gribu būt brīviem un lemt pašiem savu likteni! Par tādu vēlmi mūsu naidnieku mutēs mēs tiekam saukti par nacionālistiem, bet, kā zināms, nacionālists ir lielas tautas niecīgs cilvēks, bet mazas tautas dižs cilvēks. Labāk būt dižam, — to tad arī novēlu no sirds.
DAINIS STALTS
