Omoniešiem nepakļāvos
|
Ir tāda pārliecība, ka malā stāvēt nedrīkst. Kā jau visi ļaudonieši, arī es biju Vecmīlgrāvī. Kad tur ieradāmies, cilvēku bija pavisam maz, kādi piecdesmit. Ceļa malā stāvēja mašīnas ar sašautām riepām. Mūsu vienīgais ierocis bija gāzmaskas. Tuvumā bija OMON bāze, un viņi bieži pabrauca mums garām, izteikdami dažādas nepatīkamas replikas. Atceros, ka uz tilta apstājās divas mašīnas ar ķieģeļiem, drīz vien pie mašīnām piebrauca omonieši un sāka lamāties uz šoferiem. Tie viņu pavēlēm nepakļāvās un mašīnas no tilta nenobrauca. Omonieši izrāva šoferus no kabīnēm un sašāva mašīnām riepas un radiatorus.
Pie mums bija atbraukuši arī ārzemju žurnālisti. Īsti neatceros, bet šķiet, ka tie bija zviedri. 17. janvāra pēcpusdienā pie mums bija atbraucis Inkuļa kungs, kurš atveda un izdalīja pirmās palīdzības somas. Pie mums ļoti daudz nāca vietējie iedzīvotāji un cienāja ar kafiju, tēju un maizītēm. Daudz nesa cigaretes. Reizēm pat tantiņas apvainojās, ka neņēmām viņu maizītes. Jā, starp vecajām tantiņām daudz bija krievu tautības.
Omonieši arvien vairāk sāka braukāt pa tiltu. Apturēja garām braucošās mašīnas, ja kas nepatika, izsita mašīnām spoguļus, jo viņi bija bruņoti un varēja atļauties visu. Pēcpusdienā pār tiltu brauca vairākas omoniešu mašīnas un bruņutransportieris. Omonieši no mašīnām izlēca un sāka ielenkt cilvēkus ap ugunskuriem. Skanēja pavēles gulties, sākās apšaude. Es viņu pavēlēm nepakļāvos un metos bēgt. Nāca vilciens Rīgas virzienā, pēdējā brīdī pārskrēju sliedes un atrados jau aiz vilciena. Omonieši šāva pa vilciena sliedēm mums nopakaļ. Devos pilsētas virzienā un vēlāk sastapu J. Stumpu un vēl citus, mājās pārbraucām ar vilcienu.
Šodien esmu bezdarbnieks, par politisko situāciju konkrētu atbildi nevaru dot. Reizēm tā ir, kā ir. Bet, ja atkal vajadzētu doties aizstāvēt Latviju, es nedomādams brauktu un to darītu.
Pierakstījusi I. Vizāne
