Vitlama valdības politika attiecībā uz Baltijas valstīm un Austrālijas latviešu politiskā aktivitāte
|
Ēriks Ingevics dzimis 1929. gadā Daugavpilī. 1943. gadā beidzis Aglonas tautskolu. 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc kara mācījies Augsburgas latviešu ģimnāzijā, kuru beidzis 1948. gadā. 1949. gadā emigrējis uz Austrāliju. 1951.–1954. gadā studējis Melburnas Universitātē Komerczinātņu fakultātē, kur 1955. gadā ieguva Bachelor of Commerce (Honours) grādu. 1963.–1964. gadā kā Austrālijas valsts dienesta stipendiāts papildinājis zināšanas Kolumbijas Universitātes graduēto skolā Ekonomikas fakultātē (Graduate School of Economics) Ņujorkā. 1955. gadā sācis darbu Austrālijas federālās valdības dienestā Kanberā. Strādājis atbildīgos posteņos Finanšu ministrijā, Ārējo teritoriju ministrijā, Austrālijas ārējās palīdzības organizācijā un Ārlietu ministrijā. No 1977. līdz 1978. gadam bijis komandējumā Kanādas internacionālās attīstības organizācijā (Canadian International Developmeny Agency) Otavā. No 1981. līdz 1985. gadam kā Austrālijas valdības nominēts kandidāts bijis Kolombo plāna biroja direktors Šrilankā (Kolombo plāns ir reģionāla organizācija, kuru dibināja 1951. gadā, lai veicinātu un koordinētu palīdzību Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstu saimnieciskai attīstībai). No valsts dienesta pensionējās 1993. gadā. Kopš 1994. gada — Kanberas latviešu biedrības priekšnieks.
Šis raksts ir veltīts latviešu politiskajai darbībai Austrālijā 20. gadsimta 70. gados, kuras mērķis bija uzturēt Latvijas neatkarības ideju un iespaidot Austrālijas valdības nostāju šajā jautājumā.[1]
No 1972. līdz 1975. gadam Austrālijā pie varas bija Strādnieku partijas (Australian Labour Party) valdība un valdības galva bija Gofs Vitlams (Gough Whitlam). 1974. gada vidū Austrālijas sabiedrību pārsteidza ziņa, ka Vitlama valdība ir atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure. Šis lēmums nāca pēkšņi un negaidīti, bez iepriekšēja brīdinājuma un izraisīja plašu politisku akciju pret Vitlama valdību, kāda Austrālijā ir reti pieredzēta.
Par šiem notikumiem tika plaši rakstīts ne tikai Austrālijas presē, bet arī citās Rietumu zemēs. 1975. gadā arī profesors Edgars Dunsdorfs publicēja grāmatu The Baltic Dilemma, kurā plaši apskatīja un analizēja notikumus, kas bija saistīti ar Vitlama valdības lēmumu. Grāmatas priekšvārdā viņš raksta: lai noskaidrotu šā negaidītā valdības soļa cēloni, viņš vērsās pie sava bijušā kolēģa Melburnas Universitātē Dr. Džima Kērnsa (Jim Cairns), kurš tolaik bija Vitlama valdības loceklis un Ministru prezidenta vietnieks. Dr. Kērnss atteicās izpaust profesoram Dunsdorfam viņa prasīto informāciju, paskaidrojot, ka tas būtu pret pastāvošo rīkojumu nepublicēt konfidenciālu komunikāciju starp valsts ierēdņiem un valdības locekļiem, kā arī komunikāciju starp valsts departamentiem. Tāpēc, rakstot savu grāmatu, profesors Dunsdorfs varēja vadīties tikai pēc informācijas, kas jau bija publicēta.[2]
Austrālijas valsts dokumenti tiek uzglabāti Austrālijas Nacionālajā arhīvā (National Archives of Australia). Pēc Arhīva likuma, tos var atvērt apskatei pēc 30 gadiem. Saskaņā ar šo likumu, 1974. un 1975. gada valsts dokumenti publikai tika atvērti tikai pirms dažiem gadiem. No šiem konfidenciālajiem dokumentiem (kas tagad ir deklasificēti) mēs varam uzzināt, kāpēc Vitlama valdība nolēma atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, un noskaidrot, kā tas tika darīts.
Satura rādītājs
Vitlama valdības lēmums
No valdības dokumentiem izriet, ka ideja atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure nāca nevis no G. Vitlama, bet gan no Austrālijas Ārlietu ministrijas, kas pārliecināja G. Vitlamu un viņa valdību to pieņemt. Notikumu norise bija šāda.
Līdz 1974. gadam Austrālijas politika attiecībā uz Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā bija tāda pati kā lielākajā daļā Rietumvalstu. Austrālija atzina Baltijas valstu inkorporāciju de facto, bet neatzina inkorporācijas legalitāti, tas ir, inkorporāciju de iure.
Vēl neilgi pirms Austrālijas parlamenta vēlēšanām, kas notika 1974. gada 18. maijā, G. Vitlams un viņa valdības locekļi vairākkārt apstiprināja pastāvošo nostāju šajā jautājumā. Tas radīja iespaidu, ka Austrālijas politika attiecībā uz Baltijas valstīm nākotnē nemainīsies.[3]
1974. gada 6. maijā Austrālijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Alans Renūfs (Allan Renouf) pa tālruni sazinājās ar Jaunzēlandes Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Franku Korneru (Frank Corner) un pārrunāja dažādus ārpolitikas jautājumus.[4] Sarunas gaitā F. Korners teica, ka Jaunzēlandes Ārlietu ministrija ir sākusi pārskatīt un izvērtēt Jaunzēlandes politiku attiecībā uz Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Jaunzēlandes nostāja šajā jautājumā bija līdzīga Austrālijas nostājai. Arī Jaunzēlandē valdībā tolaik bija Strādnieku partija un Ministru prezidents bija Normans Kērks (Norman Kirk). F. Korners apjautājās par Austrālijas viedokli šajā jautājumā. A. Renūfs atbildēja, ka viņš personīgi piekrīt Jaunzēlandes iniciatīvai un domā, ka arī Austrālijai vajadzētu izvērtēt, vai tās ilggadīgā politika attiecībā uz Baltijas valstu inkorporāciju pašreizējos apstākļos ir piemērota, taču piebilda, ka pirms gaidāmajām vēlēšanām valdība šajā lietā negribēs neko darīt. Tāpēc arī pirms 1974. gada maija vēlēšanām nekas netika darīts.
Nākamais solis tika sperts tūlīt pēc vēlēšanām, kurās uzvarēja Vitlama valdība. 21. maijā A. Renūfs kādam augstākam Ārlietu ministrijas ierēdnim, kas bija atbildīgs par Austrumeiropas lietām, paziņoja, ka ārlietu ministrs senators Donalds Vilesijs (Donald Willesee) ir piekritis, lai Ārlietu ministrija izvērtē iespēju atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure ar piezīmi, ka tas ir jādara diskrēti («this should be done discreetly»). Līdz ar to sākās process, kas eventuāli noveda pie Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanas.[5]
Ārlietu ministrija nosūtīja telegrammas uz vairākām Austrālijas sūtniecībām Rietumu valstīs, kurās tika lūgta informācija par to valstu nostāju attiecībā uz Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Atbildes rādīja, ka vairākums Rietumvalstu atzīst Baltijas valstu inkorporāciju de facto, bet ne de iure. Ir minēts, ka vienīgās Rietumeiropas valstis, kas tolaik formāli atzina inkorporāciju de iure, bija Šveice un Somija. No citiem avotiem izriet, ka Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de iure bija atzinusi arī Zviedrija, bet Ārlietu ministrijas dokumentos tas nav minēts. Zviedrijas lēmums atzīt inkorporāciju de iure netika publiski deklarēts, bet tas izriet no zviedru valdības nostājas un rīcības pret Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Stokholmā pēc krievu okupācijas.[6]
Austrālijas diplomātisko pārstāvju sarunas ar Rietumvalstu ārlietu ministriju pārstāvjiem un diplomātiem neliecināja, ka šīs valstis domā mainīt savu politiku Baltijas valstu lietā.
Maija beigās un jūnija sākumā Austrālijas sūtnis Maskavā Džeimss Plimsols (Sir James Plimsoll) vēstulē savam priekšniekam A. Renūfam izteica domu, ka Austrālijai vajadzētu atrast veidu, kā tā varētu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure. Dž. Plimsols teica, ka viņš esot runājis ar dažiem augstākiem Lielbritānijas un Vācijas diplomātiem, aizstāvot uzskatu, ka būtu laiks mainīt pastāvošo politiku Baltijas valstu lietā un atzīt šo valstu iekļaušanu Padomju Savienībā.[7] Te jāpiebilst, ka Dž. Plimsola sarunas notika laikā, kad Austrālijas valdība vēl nebija izlēmusi mainīt savu politiku.
1974. gada 2. jūlijā Ārlietu ministrijas valsts sekretārs A. Renūfs nosūtīja iesniegumu Baltijas valstu lietā ārlietu ministra vietas izpildītājam G. Vitlamam (ārlietu ministrs senators D. Vilesijs tajā laikā bija komandējumā ārzemēs). Galvenie punkti Ārlietu ministrijas iesniegumā bija šādi:[8]
- Baltijas valstu inkorporācijas jautājums ir pārrunāts ar senatoru D. Vilesiju, kurš piekrīt pašreizējās politikas pārlemšanai;
- Padomju Savienība nav oficiāli prasījusi Austrālijai atzīt Baltijas valstu inkorporāciju de iure, bet viens Padomju Savienības sūtniecības darbinieks kādā neformālā sarunā ir norādījis uz «anomāliju», ka Latvijas goda konsuls vēl joprojām atrodas Austrālijas konsulārajā sarakstā;
- dodot īsu pārskatu par Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Kanādas nostāju Baltijas valstu lietā, norādīts, ka Austrālijai nav jāseko šo valstu politikai, tā var noteikt pati savu politiku;
- Amerikas Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā un Kanādā ir daudz lielākas un vokālākas baltiešu minoritātes nekā Austrālijā, baltiešu skaits Austrālijā ir aptuveni 26 000 (14 000 latviešu, 7000 lietuviešu un 5000 igauņu);
- nav cerību, ka Baltijas valstis varētu atgūt savu neatkarību tuvākā nākotnē, tāpēc šo valstu inkorporācijas atzīšana būtu saskaņā ar pašreizējo politisko realitāti;
- vienpusējs Austrālijas valdības solis atzīt Baltijas valstu inkorporāciju de iure (bez kāda quid pro quo no Padomju Savienības puses) palīdzēs mazināt krievu neapmierinātību par Austrālijas pieaugošām attiecībām ar Ķīnu un atteikšanos izveidot kopēju debess telpas izpētes staciju (space tracking station) Austrālijas teritorijā, ko bija prasījusi Padomju Savienība;
- iespējams, ka Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana izsauks stiprus baltiešu minoritāšu protestus Austrālijā un šādus protestus atbalstīs arī dažas citas grupas;
- valdības lēmumu iezīmēs Austrālijas sūtņa Maskavā oficiāla vizīte uz kādu no Baltijas valstīm un Latvijas goda konsula izņemšana no konsulārā saraksta;
- tiek rekomendēts atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure, bet šo lēmumu nepublicēt presē;
- iesnieguma apakšā ir piezīme rokrakstā: «Agree. E.G.W. 3 July 1974»[9]
G. Vitlams uzskatīja, ka šāda lēmuma pieņemšana ir ārlietu ministra kompetencē un tas nav jānodod Ministru kabinetam izlemšanai, proti, šis jautājums nav tik svarīgs, ka tas būtu jāizlemj visam Ministru kabinetam. Līdzīgās domās bija Ārlietu ministrijas vadība.
Senators D. Vilesijs, atgriezies no ārzemēm, formāli piekrita G. Vitlama lēmumam Baltijas valstu lietā. Pēc tam par šo valdības lēmumu tika informēts Austrālijas sūtnis Maskavā Dž. Plimsols, kuram tika uzdots apmeklēt kādu no Baltijas valstīm, lai tādējādi iezīmētu valdības lēmuma stāšanos spēkā. Latvijas goda konsuls Melburnā Roberts Makomass (Robert MacComas), kura pilnvaras bija Viktorijas un Tasmānijas pavalstī, 15. augustā saņēma Ārlietu ministrijas paziņojumu par konsulāta slēgšanu. Citās Austrālijas pavalstīs Latvijai tolaik konsulāru pārstāvju nebija.
Sākumā bija paredzēts paziņot Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu G. Vitlama vizītes laikā Maskavā, kas bija paredzēta 1974. gada vidū, bet, tā kā viņa brauciens tika atlikts uz 1975. gada janvāri, Ārlietu ministrija ar Vilesija piekrišanu nolēma to darīt agrāk.
No Ārlietu ministrijas iesnieguma G. Vitlamam un citiem dokumentiem var secināt, ka:
1) rakstos par G. Vitlama lēmumu Baltijas valstu inkorporācijas lietā, kas tajā laikā parādījās latviešu izdevumos, bija izteikta doma, ka senators D. Vilesijs par G. Vitlama lēmumu uzzināja tikai pēc tā pieņemšanas un viņam nebija citas izvēles kā tam piekrist. Tagad pieejamie valsts dokumenti rāda, ka A. Renūfs un citi Ārlietu ministrijas ierēdņi jau kādu laiku pirms iesnieguma nodošanas G. Vitlamam šo priekšlikumu pārrunāja ar D. Vilesiju un saņēma viņa piekrišanu. Tas norāda, ka šajā jautājumā starp D. Vilesiju un G. Vitlamu nekādu būtisku domstarpību nebija;
2) baltiešu skaits Austrālijā, kas minēts A. Renūfa iesniegumā G. Vitlamam, ir mazāks nekā tas, kas tolaik tika citēts presē, un daudz mazāks nekā profesora Dunsdorfa aplēsumi, kas minēti viņa grāmatā The Baltic Dilemma. Ārlietu ministrijas iesniegumā ir teikts, ka baltiešu kopskaits Austrālijā ir aptuveni 26 000. Kādā rakstā presē (Melbourne Sun, 1974. gada 6. augustā) minēti aptuveni 43 000 Austrālijas baltiešu (25 000 latviešu, 10 000 lietuviešu un 8000 igauņu). Bet profesors Dunsdorfs ir aplēsis, ka baltiešu skaits drīzāk varētu būt starp 60 000 un 70 000.[10]
Vadoties pēc Ārlietu ministrijas skaitļiem, valdībai tiešām varēja rasties iespaids, ka baltiešu skaits Austrālijā ir politiski maznozīmīgs un ka tai nav daudz jābaidās par iespējamiem protestiem pret valdības lēmumu. Šajā ziņā viņi stipri kļūdījās — baltiešu politiskais iespaids bija daudz lielāks, nekā Vitlama valdība bija paredzējusi.
Pirmā informācija par G. Vitlama valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de iure nāca no preses aģentūras Reuters ziņojuma no Maskavas 1974. gada 3. augustā. Tas bija pēc sūtņa Dž. Plimsola pāris dienu ilgās vizītes Tallinā jūlija beigās. Nākamajā dienā, 4. augustā, valdības lēmumu apstiprināja Austrālijas Ārlietu ministrija.
1974. gada 13. augustā, kad informācija par Austrālijas lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā jau bija izziņota pa visu pasauli, senators D. Vilesijs sniedza izskaidrojumu parlamentā.[11]
Savā runā viņš teica, ka Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana ir saskaņā ar valdības principu atzīt pastāvošo politisko realitāti neatkarīgi no tā, vai tā mums patīk vai ne. Baltijas valstis ir bijušas Padomju Savienības sastāvā jau 34 gadus, un nav sagaidāms, ka padomju valdība atdos tām neatkarību.
Viņš gan apstiprināja, ka NATO valstis nav atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure, bet piebilda, ka Austrālijas intereses nav tādas, kādas ir NATO valstu intereses.
Viņš norādīja, ka Austrālijas valdības lēmums nenozīmē, ka Austrālija piekrīt veidam, kādā Baltijas valstis tika iekļautas Padomju Savienībā, un ka lēmums atzīt inkorporāciju palīdzēs Austrālijai izpildīt konsulāros pienākumus Baltijas teritorijās un nāks par labu baltiešu imigrantiem Austrālijā.
Jaunzēlande atzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā 1974. gada 22. augustā, dodot līdzīgus izskaidrojumus savam lēmumam. Citas Rietumvalstis paziņoja, ka tās nedomā sekot Austrālijai un Jaunzēlandei un nemainīs pastāvošo politiku attiecībā uz Baltijas valstīm.
Reakcija uz Vitlama valdības lēmumu
Ziņa par Vitlama valdības lēmumu nāca kā liels pārsteigums un trieciens Austrālijas baltiešu saimei. Tūlīt sākās plaša un intensīva politiska kampaņa pret šo valdības soli ar protesta vēstulēm un petīcijām valdības un parlamenta locekļiem ar tūkstošiem parakstu. Bija daudzi jautājumi un iesniegumi parlamentā no opozīcijas puses un debates, kurās opozīcija nosodīja valdības rīcību.
Tika rīkotas plašas demonstrācijas ne tikai Austrālijā, bet arī lielākajos centros Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā un citur. Austrālijā demonstrācijas notika vairākās pilsētās. Lielākā demonstrācija bija 1974. gada 19. septembrī pie parlamenta ēkas Kanberā, ko organizēja Austrālijas Baltiešu padome (The Baltic Council of Australia). Pēc žurnālistu novērojumiem, šajā demonstrācijā piedalījās aptuveni 3000 cilvēku no Sidnejas, Melburnas, Adelaidas, Brisbenas, Kanberas un citiem centriem.
Dienu pirms lielās demonstrācijas Austrālijas parlamentā notika ilgas debates, kurās Senāts (kurā Strādnieku partijai nebija vairākuma) izteica neuzticību ārlietu ministram D. Vilesijam par to, ka viņš slepenā aktā ir atzinis Baltija valstu inkorporāciju Padomju Savienībā un tā sankcionējis padomju imperiālismu. Senāts kritizēja D. Vilesiju arī par to, ka valdība nav laikus informējusi parlamentu un lauzusi agrāk dotos solījumus.
Baltiešu vadītāji bija nodibinājuši labas attiecības ar opozīcijas partijām. Viņi sagādāja materiālus par Baltijas valstu okupāciju, atspēkoja Vitlama valdības argumentus un ar savu akciju lielā mērā ietekmēja opozīcijas nostāju Baltijas valstu lietā. No latviešu puses vadību šajā akcijā uzņēmās Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija locekļi, kā arī laikraksta «Austrālijas Latvietis» redaktors Emīls Dēliņš.
Gandrīz visa Austrālijas prese kritizēja pārmaiņas Vitlama valdības politikā attiecībā uz Baltijas valstīm. Arī ievērojamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins nosodīja Austrālijas valdības lēmumu Baltijas valstu lietā. Opozīcijas līderis Billijs Snedens (Billy Snedden) apsolīja, ka nākamā liberāļu koalīcijas valdība pārlems D. Vitlama lēmumu.
Pārsteigums par Vitlama valdības rīcību bija jo lielāks tāpēc, ka iepriekšējais Strādnieku partijas vadītājs Arturs Kalvels (Arthur Calwell) kā opozīcijas līderis bija apstiprinājis, ka Strādnieku partija neatzīst un nākotnē arī nedomā atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Šis apstiprinājums bija minēts A. Kalvela vēstulē «Austrālijas Latvieša» redaktoram E. Dēliņam 1960. gada 2. maijā.
Arī G. Vitlams kā opozīcijas līderis bija deklarējis, ka Strādnieku partija nekad nav atzinusi un joprojām neatzīst Baltijas valstu aneksiju Padomju Savienībā, bet savās vēstulēs baltiešu organizācijām viņš neteica neko par to, kāda varētu būt viņa partijas nostāja nākotnē.
Vitlama valdība noraidīja visus protestus un palika pie sava lēmuma. Valdība domāja, ka agrāk vai vēlāk citas Rietumvalstis sekos Austrālijai un Jaunzēlandei un formāli atzīs Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai. Aizstāvot valdības politikas maiņu, G. Vitlams un citi valdības locekļi lietoja lielākoties tos pašus izskaidrojumus, kas izskanēja ārlietu ministra D. Vilesija 13. augusta runā parlamentā. Citi argumenti, ko ieteica valdības padomdevēji Ārlietu ministrijā un ko Vitlama valdības ministri lietoja parlamentā, bija šādi:[12]
- valdībai ir jāpieņem pastāvošā realitāte bez ideoloģiskiem aizspriedumiem;
- būtu nepareizi un maldinoši veicināt baltiešu cerības, ka Rietumvalstis darīs kaut ko, lai atbalstītu neatkarības kustību Baltijas republikās;
- Baltijas valstis ir bijušas iekļautas Padomju Savienībā jau 34 gadus, un nav cerību, ka tuvākā nākotnē tās atgūs savu neatkarību. Vienīgais veids, kā tas varētu notikt, būtu trešais pasaules karš un Rietumu valstu uzvara tajā;
- Eiropas robežas ir pārveidotas pēc Otrā pasaules kara, un pašreizējais stāvoklis no Rietumu valstu puses nav apstrīdēts;
- lielākā daļa valstu ir atzinušas Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai. Šis apgalvojums balstās uz pieņēmumu, ka, neapstrīdot pēckara robežas, tās ir atzinušas Baltijas valstu piederību PSRS;
- nevar ļaut dažām minoritāšu grupām diktēt Austrālijas ārpolitiku. Ikvienas valsts ārpolitiku nosaka valdība, ņemot vērā plašākas nacionālas intereses.
Apgalvojums, ka lielākā daļa valstu ir atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, nav pareizs. Vairākums Rietumu valstu, kas pieņēma pēckara robežas de facto, neatzina Baltijas valstu inkorporācijas legalitāti. Turklāt daudzas valstis, it īpaši tā sauktās Trešās pasaules valstis, nebija izteikušas savu nostāju Baltijas valstu jautājumā.
Austrālijas sūtnis Maskavā Dž. .Plimsols 1975. gada martā plānoja apmeklēt arī Latviju un Lietuvu, bet brauciens tika atlikts uz vēlāku laiku. Ārlietu ministrija uzskatīja, ka nav nekādas steigas to darīt, ņemot vērā iespējamu jaunu baltiešu grupu protestu vilni, ko šāds brauciens varētu izraisīt.[13]
Vitlama valdība un tās padomdevēji Ārlietu ministrijā gan paredzēja, ka lēmums atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā var izsaukt protestus no baltiešu puses un ka tos var atbalstīt dažas citas grupas, bet viņi nedomāja, ka protesta akcija būs tik plaša un stipra.
1974. gada 13. novembrī Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Alans Renūfs tikās ar Padomju Savienības Ārlietu ministrijas ierēdni V. L. Suslovu, kas viesojās Kanberā, un Padomju Savienības sūtni Austrālijā D. P. Musinu. A. Renūfs viņus informēja par baltiešu protesta akciju un teica, ka tā ir pilnīgi nesamērīga, ņemot vērā valdības lēmuma nozīmīgumu («out of all proportions to the significance of this event»).[14]
Padomju Savienība uz Austrālijas valdības lēmumu publiski nereaģēja, un G. Vitlams nekādu oficiālu pateicību par to nesaņēma. Padomju Savienība uzskatīja, ka Baltijas valstu inkorporācijas jautājums ir jau sen nokārtots un ka par to nevar būt nekādas tālākas runas.
Vitlama valdības lēmuma atcelšana
1975. gada martā notika pārmaiņas Liberāļu partijas vadībā — par partijas līderi B. Snedena vietā nāca Malkolms Freizers (Malcolm Fraser). Viņš izrādīja vēl stingrāku nostāju pret Vitlama valdības politiku attiecībā uz Baltijas valstīm nekā B. Snedens. Pirms 1975. gada decembra vēlēšanām savas partijas politiskajā platformā, kas tika publicēta 27. novembrī, M. Freizers deklarēja, ka viņa valdība atsauks Vitlama valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Pēc dažām dienām, 30. novembrī, viņš runāja Latviešu namā Melburnā, kur atkārtoja šo solījumu.
Austrālijas Ārlietu ministrijā koalīcijas partiju nostāja Baltijas valstu lietā netika uzņemta ar sajūsmu. Savā pirmajā iesniegumā jaunieceltajam ārlietu ministram Endrū Pīkokam (Andrew Peacock) 1975. gada novembra beigās Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietas izpildītājs Džons Roulands (John Rowland) norādīja uz problēmām, kādas radīsies, ja Austrālija atsauks Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu. Viņš minēja juridiskas un ārpolitiskas dabas problēmas, uzsverot, ka šāds solis pasliktinās Austrālijas attiecības ar Padomju Savienību. Viņš arī saskatīja juridiskas grūtības ar Latvijas goda konsula statusa atjaunošanu.[15]
Freizera valdība noraidīja Ārlietu ministrijas iebildumus un palika pie sava publiski deklarētā lēmuma Baltijas valstu lietā. Tūlīt pēc koalīcijas partiju uzvaras 13. decembra vēlēšanās Freizera valdība realizēja savu solījumu. Tas tika izdarīts ar diviem soļiem — nosūtot instrukciju sūtnim Dž. Plimsolam Maskavā, kas aizliedza viņam turpmāk braukt oficiālos komandējumos uz Baltijas valstīm, un restaurējot Latvijas goda konsula statusu Melburnā. Tas bija tāds pats veids, kādu lietoja Vitlama valdība, atzīstot Baltijas valstu inkorporāciju de iure.
Līdz ar to šī nelaimīgā epizode Austrālijas ārpolitikā beidzās un bija atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja pirms 1974. gada pārmaiņām. Vēlākās Strādnieku partijas valdības nemēģināja atkārtot Vitlama valdības politisko kļūdu, atzīstot Baltijas valstu aneksijas legalitāti. Var teikt, ka ar šo plašo un sekmīgo akciju 1974. un 1975. gadā baltieši sasniedza politisku pilngadību un Austrālijas politiķi sāka ar viņiem rēķināties kā ar nozīmīgu politisku spēku.
Jaunzēlande nesekoja Austrālijai un savu politiku attiecībā uz Baltijas valstīm nemainīja, lai gan arī tur bija notikusi valdības maiņa un pie varas nāca labā spārna partijas. Izrādās, ka Jaunzēlande nekad nav formāli atsaukusi Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, bet atzīšanas akts zaudēja spēku, kad Padomju Savienība sabruka un Baltijas valstis atguva de facto neatkarību 1991. gadā.
Nobeigums
Nobeidzot pārskatu par Vitlama valdības kļūmīgo lēmumu atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā kā legālu aktu, varam secināt, ka galveno atbildību par to, protams, nes pats Vitlams, kas pieņēma šo lēmumu. Bet ir arī jāņem vērā, ka šo lēmumu bez iebildumiem atbalstīja ārlietu ministrs D. Vilesijs.
Lai gan vairāki Strādnieku partijas deputāti, starp tiem arī viens otrs ministrs, nebija apmierināti ar šādu lēmumu, neviens valdības loceklis, cik zināms, pret to neprotestēja un no tā nenorobežojās, tāpēc tas bija lēmums, par kuru kolektīvu atbildību nes visa Vitlama valdība.
Jāatzīmē arī Ārlietu ministrijas valsts sekretāra A. Renūfa un sūtņa Dž. Plimsola loma šajos notikumos. Viņus var uzskatīt par šīs drāmas inscenētājiem, kas ierosināja inkorporācijas atzīšanas ideju, pārliecināja G. Vitlamu un D. Vilesiju to pieņemt un izstrādāja stratēģiju tās realizēšanai. Viņi, protams, darbojās galvenokārt aizkulisēs.
Šie notikumi Austrālijas ārpolitikā rādīja, ko var panākt ar mērķtiecīgu, intensīvu, labi organizētu un motivētu politisku kampaņu, kādu demonstrēja baltieši Vitlama valdības laikā Austrālijā.
- ↑ Galvenais šā raksta informācijas avots ir Austrālijas Ārlietu ministrijas un Ministru prezidenta un kabineta departamenta dokumenti, kas atrodas Austrālijas Nacionālajā arhīvā un tagad ir deklasificēti un pieejami publikai. Publicētā informācija ņemta lielākoties no laikrakstiem un profesora Edgara Dunsdorfa grāmatas: Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma: The case of the de jure recognition by Australia of the incorporation of the Baltic States into the Soviet Union. New York: R. Speller, 1975.
- ↑ Profesora Dunsdorfa grāmatā Dr. Kērnss nav minēts vārdā, bet ir identificējams pēc viņa posteņa.
- ↑ Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma: The case of the de jure recognition by Australia of the incorporation of the Baltic States into the Soviet Union. New York: R. Speller, 1975, pp. 42-58.
- ↑ Department of Foreign Affairs File 1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folio 54.
- ↑ Ibid, Folio 74.
- ↑ Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma: The case of the de jure recognition by Australia of the incorporation of the Baltic States into the Soviet Union. New York: R. Speller, 1975, pp. 122–126.
- ↑ Department of Foreign Affairs File 1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folios 79-80, 86.
- ↑ Department of Foreign Affairs File 1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folios 142-144.
- ↑ «Piekrītu. Edward Gough Whitlam, 1974. gada 3. jūlijā» (angļu val.).
- ↑ Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma: The case of the de jure recognition by Australia of the incorporation of the Baltic States into the Soviet Union. New York: R. Speller, 1975, pp. 34-36, 227.
- ↑ Department of Foreign Affairs File 1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folios 130-132.
- ↑ Department of Prime Minister and Cabinet File 74/6558: Recognition of Baltic States. No Folio numbers.
- ↑ Department of Foreign Affairs File1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folio 211.
- ↑ Department of Prime Minister and Cabinet File 74/6558: Recognition of Baltic States. No Folio numbers.
- ↑ Department of Prime Minister and Cabinet File 74/6558: Recognition of Baltic States. Folios 258-261.
