No Latvijas Republikas Augstākās Padomes notas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas Republikas Augstākā Padome paziņo, ka Latvijas vardarbīga pievienošana Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai ir noziegums pret Latvijas tautu un cilvēci, un tas joprojām turpinās. Pēc Vācijas atkalapvienošanās Latvija, Lietuva un Igaunija ir palikušas Eiropā vienīgās līdz šim laikam Otrajā pasaules karā okupētās valstis.
Pienācis laiks novērst šā starptautiskā nozieguma sekas un nevis vārdos, bet darbos pierādīt tagadējās PSRS vadības centienus panākt patiesu saspīlējuma atslābumu Eiropā un starptautisko tiesību pamatprincipu respektēšanu, proti:
— teritorijas neaizskaramību un neiejaukšanos citas valsts iekšējās lietās, spēka nelietošanu, tautu pašnoteikšanās tiesību cienīšanu, jo vienīgi tādos apstākļos iespējama vispāratzīto cilvēka tiesību un brīvību ievērošana.
Neraugoties uz šā gada 4. maijā mūsu deklarēto neatkarības atjaunošanu, PSRS vadība līdz šim laikam izvairās no sarunām par šo jautājumu. Pretēji mūsu centieniem Latvijas neatkarību atjaunot mierīgā, parlamentārā ceļā, turklāt saglabājot draudzīgas labu kaimiņu attiecības un līdztiesīgu ekonomisko sadarbību ar PSRS un visām kaimiņvalstīm un tautām, uz Latvijas tautu un tās ievēlēto Latvijas Republikas Augstāko Padomi no PSRS puses tiek izdarīts aizvien lielāks politisks, ekonomisks un militārs spiediens un notiek iejaukšanās mūsu valsts iekšējās lietās.
Konkrēti: jau pirms 1990. gada 4. maija Deklarācijas pieņemšanas vairāki PSRS centrālie resori (piemēram, bankas) faktiski veica akcijas, kuras var kvalificēt kā ekonomisku diversiju. Latvijas Republikā dislocētie PSRS Bruņotie spēki un citi militāri formējumi aizvien agresīvāk iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās. Tie piedalījās Latvijas Republikas Augstākās Padomes ēkas ieņemšanas mēģinājumā 1990. gada 15. maijā un turpina demonstrēt spēku un pārkāpt republikas likumīgo varas iestāžu lēmumus.
Kaut gan Latvijas Republikā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā konstitucionāli noteikta daudzpartiju sistēma un likvidēts kompartijas varas monopols, atsevišķas PSRS Bruņoto spēku un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā kontingenta apakšvienības, pārkāpjot šos konstitucionālos principus, darbojas kā Latvijas kompartijas bruņotie algotņi, liekot šķēršļus tiesas uzdevumu veikšanai republikā, un paši izdara rupjus tiesībpārkāpumus, piekauj Latvijas Republikas varas iestāžu pārstāvjus, draud viņiem ar šaujamieročiem.
Latvijas Republikas Augstākā Padome paziņo, ka Latvijā nav starpnacionālu konfliktu, bet pieaugošā politiskā spriedze mūsu republikā ir joprojām pastāvošās okupācijas sekas. Eiropas drošības un sadarbības apspriedes Parīzes posma rezultāti rāda, ka jauna kara izcelšanās iespēja Eiropā nepastāv. Tādējādi jebkura kontingenta padomju karaspēka atrašanās Latvijas Republikas teritorijā ir absolūti neattaisnota un ir vienīgi galvenais draudu avots Latvijas Republikas un tās iedzīvotāju drošībai.
Ievērojot iepriekšteikto, kā arī lai novērstu situācijas tālāku saasināšanos un noregulētu savstarpējās attiecības uz līdztiesības pamatiem, Latvijas Republikas Augstākā Padome ierosina:
1. Izbeigt PSRS Bruņoto spēku iejaukšanos Latvijas Republikas iekšējās lietās un politiskajā dzīvē.
2. Izvest no Latvijas Republikas sevišķās nozīmes milicijas vienību, kas dislocēta Rīgā, un nodot tiesai atkarībā no nozieguma izdarīšanas vietas tās šīs vienības sastāva personas, pret kurām ierosinātas krimināllietas.
3. Izbeigt papildu karaspēka kontingenta ievešanu Latvijas Republikas teritorijā, PSRS militāro objektu celtniecību, kā arī aizliegt PSRS karavīriem atrasties ar kaujas ieročiem ārpus karaspēka daļu dislokācijas vietām.
4. Sākt sarunas ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes pilnvarotu delegāciju par:
a) pilnīgu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu;
b) PSRS Bruņoto spēku statusa noteikšanu Latvijas Republikā un to pakāpenisku pilnīgu izvešanu starptautiskajā ANO vai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu kontrolē;
c) Latvijā dzīvojošo PSRS pilsoņu statusa jautājuma izlemšanu, ievērojot vispārpieņemtos cilvēktiesību principus un normas;
d) kopīgu ekonomisko problēmu risināšanu.
Gadījumā, ja PSRS izvairās no sarunām vai apzināti provocē stāvokļa saasināšanos, Latvijas Republikas Augstākā Padome patur sev tiesības lietot nevardarbīgus ietekmēšanas līdzekļus, bet Latvijas tauta — pilsonisku nepakļaušanos PSRS varas iestāžu prettiesiskām darbībām.
Latvijas Republikas Augstākā Padome uzskata, ka Baltijas jautājums ir starptautiska problēma, un ir apņēmības pilna izmantot savas tiesības vērsties pēc starptautiskas palīdzības.
Latvijas Republikas Augstākā Padome
Rīgā 1990. gada 21. novembrī
