Ko mums nozīmē atzīt līgumu par nelikumīgu?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Līguma* pārskatīšana izvirza arī jautājumu par PSRS pašreizējo robežu likumīgo raksturu. Ja Padomju valsts rietumu robežas izmaiņas pēc 1939. gada 23. augusta uzskata par likumīga līguma sekām, tad, atsakoties no 1939. gada līguma, automātiski padomju rietumu robežas ir jāatjauno, kādas tās bija uz 1939. gada 23. augustu. Tas nozīmē zaudēt padomju suverenitāti pār trim Baltijas republikām, pār Baltkrievijas un Ukrainas rietumu apgabaliem, Ziemeļbukovinu un Moldāviju, Ļeņingradas apgabala ziemeļdaļu (Karēlijas zemesšaurumu un Ladogas ezera ziemeļkrastu), kā arī pār daļu no Karēlijas APSR. (. .)
1939. gada līguma atzīšana par nelikumīgu no pašiem sākumiem tiek saistīta ar domu, ka padomju karaspēkam nav nekādu tiesību atrasties tajās teritorijās, kuras atrodas uz rietumiem no 1939. gada 23. augusta spēkā bijušās robežas un kuras vēlāk ir iekļautas PSRS sastāvā. Mūs nevar neuztraukt tas, ka tagad plašos mītiņos Igaunijā, Latvijā un Lietuvā padomju karaspēka ienākšana Baltijā tiek uzskatīta par okupāciju, ka apzināti tiek ignorēti vai netiek ņemti vērā apstākļi, kas saistīti ar 1939. —1940. gada notikumiem. (. .)
1939. gada līguma (tā patvaļīgā traktējuma) atzīšana par prettiesisku paver iespējas pārskatīt visu padomju varas institūtu likumīgumu kā Baltija, tā arī citās teritorijās, kas atrodas uz rietumiem no 1939. gada 23. augusta noteiktās robežas, kā arī — automātisku visu šajās zemēs bijušo tiesisko un valstisko institūtu restaurēšanu. Vienlaikus tas ļauj apšaubīt, vai to miljonu padomju pilsoņu, kas tur pārcēlušies pēc 1939. gada, uzturēšanās Baltijā un citās rietumzemju teritorijas ir likumīga. (. .)
Ja 1939. gada līgumu atzīst par nelikumīgu, pamatojoties uz to, ka Padomju Savienība, būdama noraizējusies par stāvokli uz tās rietumu robežām, drošības nolūkā meklēja savu interešu aizstāvībai stabilu militāri politisku garantiju kaimiņu valstīs, tad pie viena jāsāk apšaubīt politisko un tiesisko pamatu visai PSRS rīcībai, kas bijusi vērsta uz savas drošības pasākumiem, izrādījusi ieinteresētību par pierobežu valstu stabilitāti, kā arī par draudzīgu attiecību uzturēšanu ar tām. Nebūt neatbalstot to nacionālās drošības garantēšanas veidu, kādu tajos gados piekopa PSRS, jo vairāk nevar atteikties no mūsu zemes ārējās politikas interešu likumīguma principa. Jo tas nostādītu PSRS nelīdztiesīgā stāvokli salīdzinājumā ar citām pasaules lielvalstīm.
JURIJS JEMEĻJANOVS,
vēstures zinātņu kandidāts
No raksta «1939. gada augusts. Līdz tam un pēc tā». Sovetskaja Rossija, 1989. gada 6. aug., Sovetskaja Latvija, 1989. gada 9. aug., Za Rodinu 13. aug.
- Molotova — Ribentropa pakta un tā slepeno papildprotokolu (red.)
