Pasta indekss 226081, a.k.4, Rīga-81, Balasta dambī 3, «Padomju Jaunatnei»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Neizmantotās iespējas
Manuprāt, fotoizstāde «Baltica-88», kas sarīkota Mākslas darbinieku namā, nav īpaši izdevusies. Tā nekādi neatbilst tam plašajam festivālam, kurš nesen saviļņoja visu Latviju. Izstādei nav loģiska izkārtojuma. Ir tikai viens raibs mudžeklis. Varbūt tās organizatori tieši to arī vēlējās, jo konkursa mērķis īsti netika izstrādāts. Varētu jau par šo izstādi nerunāt, bet kaut kāds manai uztverei nepieņemams štamps atkārtojas no vienas izstādes otrā: trūkst darbu īsti mākslinieciskas ievirzes, reti kurš no redzamajiem attēliem saviļņo, rada pārdzīvojumu, biežāk jūtama izsmejoša (redz, cik jocīgi es tevi varu parādīt!), vēsa «nekontaktējoša» attieksme pret fotografējamo objektu. Šajā sakarā nevaru neatcerēties kādā mūsu avīzē ievietotu attēlu, kura centrā redzams I. Ziedonis, bet malās tikai balti lakati, ar parakstu, ka dzied folkloras ansambļa sievas! Fotogrāfu netaktiskums, starp citu, jau ir izplatījies citās sfērās (dzied ansamblis, bet operatori televīzijā rāda I. Ziedoni skatītājos — vairākkārt). Mēs vēl turpinām stagnācijas laika izkropļotu attieksmi pret vienkāršiem cilvēkiem! Kas dominē izstādes attēlos? Karogi, plakāti, pieminekļi. No cilvēka īsta pārdzīvojuma esam tālu.
Fotogrāfs tik jož (viņam nav laika gaidīt pārdzīvojumu, nodibināt kontaktu), rāpjas pēc iespējas augstāk — tāds štamps! Laiks vienreiz saprast, ka ar tehniski pareizi taisītu bildi mākslas vai mākslinieciski augstvērtīgai fotogrāfijai vien nepietiek.
V. Pūpols
Redakcijas piebilde: mūsu lasītāja Pūpola domām dažviet var piekrist, dažviet nepiekrist, bet te nu jābūt vienisprātis, ka šī izstāde, kuru veidojusi Latvijas Fotomākslas biedrība un Mākslas darbinieku nams, sagādā maz gandarījuma. Īpaši interesants šķiet žūrijas vērtējums. Pirmā vieta par krāsainajiem diapozitīviem piešķirta Aivaram Āķim – izstādes organizēšanas iestādes vadītājam, kurš pats ir viens no sešiem žūrijas locekļiem… Tiesa gan, tas nav pirmais gadījums mūsu fotopraksē, kad žūrija nekautrējas…
Kāpēc slepenībā?
1987. gada 28. martā Rīgā notika Latvijas Fotomākslas biedrības dibināšanas konference. Tās dalībnieki apsprieda un pieņēma Fotomākslas biedrības pagaidu statūtus ar noteikumu, ka biedrības valdei trīs mēnešos jāizstrādā un presē jāpublicē jauns statūtu projekts, ar kuru varētu iepazīties visi interesenti un darīt zināmus savus ierosinājumus par papildinājumiem un grozījumiem. Tagad pagājis jau vairāk nekā gads, bet vēl no publikācijas ne vēsts. Kāpēc šie statūti tiek turēti slepenībā?
Bruno Liguts,
fotoamatieris
Redakcijas piebilde: Šī pretenzija pret republikas Fotomākslas biedrību nav vienīgā, ko esam saņēmuši šīs organizācijas negarajā pastāvēšanas laikā. Uz trim iepriekšējām sūdzībām Fotomākslas biedrība atbildēja personiski (tiesa gan, visai nekorekti), bet jautājums par statūtiem varētu interesēt daudz lasītāju, jo fotoamatieru mūsu republikā ir gana. Turklāt jautājums par statūtiem vieš skaidrību par svarīgāko — kālab ir šāda organizācija un ko tā vēlas dot Latvijas fotogrāfijai. Tāpēc gaidīsim atbildi no Fotomākslas biedrības vadītājiem.
***
Mūsu lasītājs B. Liguts jautā, vai nākamgad — fotogrāfijas 150. dzimšanas dienas gadā — tiks atklāts fotovēstures muzejs. Sazinājāmies ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, kura filiāle būs šis Latvijas PSR Fotogrāfijas vēstures muzejs, un uzzinājām, ka mums vēl kādu brīdi jāpaciešas. Nams Mārstaļu ielā 8/8, kas atvēlēts jaunajam muzejam, pašlaik tiek restaurēts. Poļu meistari raujas sviedriem valgā, taču, lai taptu muzejs, ar to vien nepietiek. Šajā gadā tiek izstrādāta muzeja zinātniskā koncepcija, pašu muzeju saņemsim deviņdesmito gadu sākumā.
***
Mūsu lasītāja apeniece Z. Vītola interesējas par Staburagam, Kokneses pilsdrupām un citiem objektiem veltītu atklātņu izveidošanu. Saņēmām no izdevniecības «Avots» vecākā mākslinieciskā redaktora I. Lapiņa atbildi: «Paldies par ierosinājumu! Uzskatām to par aktuālu, realizējamu un uzsākam izejmateriālu meklēšanu. Reāli tirdzniecībā atklātnes parādīsies 1989. gadā.»
***
Rīdzinieks H. Bērtulsons uzskata, ka Rīgā nepieciešams uzcelt pieminekli Jāzepam Vītolam, viņaprāt, skvērā pretī Konservatorijai Raiņa bulvāra un K. Barona ielas stūrī. Un arī Aspazijai mēs esot uzmanību un mīlestību parādā…
Redakcijas piebilde: cienījamie lasītāji, vai jums vispār nešķiet, ka Jāzepa Vītola 125. dzimšanas dienu atcerējāmies pārāk klusu? Un vai nule kā iznākušo komponista memuāru «Manas dzīves atmiņas» tirāža (15 tūkstoši) nav par skopu?
Bet par pieminekļiem runājot, jo aktuāla ir tēlniecības vecmeistara Kārļa Zāles simtgade, kas tuvojas gluži vai vēja spārniem. Ir lasīts aģentūras «LATINFORM» publikācijā par to, ar kādu vērienu — cik plašu programmu — svinēt šo jubileju. Diemžēl ir daudz neskaidru jautājumu. Viens no tiem — par K. Zāles portreta novietošanu kādā no Rīgas ielām vai laukumiem. Tēlnieces M. Langes granītā cirstais portrets atrodas Valsts mākslas muzejā, tas ir veidots telpai, un nav nekāda pamata to iznest uz ielas. Savukārt ieteikums — izveidot šim portretam atlējumu bronzā — ir gluži vienkārši nekorekts, un tā būtu necieņa kā pret M. Langi, tā pret K. Zāli. Bronza un granīts ir pilnīgi dažādi materiāli, un, kā saka, kas der vienam, tas neder otram.
***
Pie Brīvības pieminekļa Rīgā notika apkārtnes labiekārtošanas darbi. Nezinu, kāpēc vajadzēja likvidēt platos celiņus paralēli Ļeņina ielai abās pusēs piemineklim. Neticu, ka šis būtu labāks apkārtnes iekārtojuma risinājums salīdzinājumā ar to, kāds tika veidots kopā ar visu pieminekļa ansambli. Vai tik tā nav kārtējā pārcenšanās?
J. Bethers Rīgā
