Kopā ar tautu
|
Katra diena cilvēka dzīvē ir vēsture. Šodien mani 1991. gada janvāris dziļi saviļņo. Dalos savos iespaidos par redzēto un pārdzīvoto.
Agrā rītā 1991. gada 16. janvārī mani un vēl 15 puišus aizveda autobuss uz Rīgu. Pa ceļam runājām par Krāslavas Tautas fronti, atcerējāmies vēsturiskos notikumus, par kuriem mācījāmies skolā. Iebraucām Rīgā. Ar pilnu atbildības izjūtu uzreiz sāku saprast vārdus Brīvība, Taisnība, Atmoda. Bieži esmu bijis pie Brīvības pieminekļa, bet toreiz un līdz šim brīdim dziļi saprotu šā pieminekļa autora izteikto domu — Tauta, Tautas dvēsele, Tēvzeme, Māte.
Kad ieraudzīju barikādes, sapratu, ka tauta modusies, es būšu kopā ar latvju tautu, ka pa īstam te risinās vēsturiski notikumi.
Pie televīzijas centra Zaķusalā mūs sagaidīja Tautas frontes pārstāvji. Sirsnīgi un konkrēti izskaidroja katra jaunieša uzdevumu un darba apjomu. Televīzijas centru apsargājām bez ieročiem, ar savām domām un karstām sirdīm. Naktī dzirdēju dobjus, ilgus šāvienus Daugavas kreisajā krastā. Iedomājos, kas būs, vai šaus arī uz mums?!
Bija auksti. Kurinājām ugunskuru. Pie tā varēja atpūsties, paēst, nosnausties. Mēs rakām tranšejas, zemē dzinām stabus, vilkām dzeloņdrātis. Cilvēki ne tikai dienā, pat vēlos vakaros gāja pie mums. Nesa siltu tēju, ēdamo.
Pēc šiem notikumiem manā dzīvē arī darbs saistīts ar Latvijas robežu.
Pierakstījusi E. Javičanķe
