Vēl par latviešu valodu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Skaidrības labā dažus vārdus vispirms gribētu veltīt Latvijas vēsturei, jo daļa jaunatnes to zina vāji.
Tagadējo Latvijas teritoriju, Daugavas labo krastu, t.i., Latgali un Vidzemi, jau pirms dažiem gadu tūkstošiem apdzīvo latgaļu cilts. Daugavas kreiso krastu līdz aptuveni tagadējam Bauskas rajonam — sēļi, Zemgales līdzenumu — zemgaļi, pārējo Latvijas daļu Kurzemi — kurši.
Katrā novadā var sastapt vairākas izloksnes. Tā, piemēram, ja zinām tikai latviešu literāro valodu, tad ventiņu vai sēļu izloksni grūti saprast. Latgaļu apdzīvotā teritorijā — Latgalē un Vidzemē — līdz pat mūsdienām ir gan augšzemnieku, gan vidusdialekts (Ērģemē, Valmieras apkārtnē u. c).
Lasot 1988. gada 24. decembra laikrakstu «Cīņa», redzam lielu virsrakstu — «Latviešu nācijai ir divas valodas». Šo rakstu parakstījuši astoņi autori. Un nu ir liela neizpratne: kā tad tā, vēl nesen nebija gandrīz nevienas, bet nu jau divas valodas! Ja tādā veidā turpināsies pārbūve, tad cik šo valodu latviešiem būs pēc dažiem mēnešiem vai gadiem?
Tomēr neviens laikam no minētā raksta autoru kolektīva nepārstāv Latgali, t. i., tur nedzīvo vai pat sen tur nav bijis. Aizbrauciet, šā raksta autori, uz Daugavpili, Rēzekni vai citu Latgales pilsētu un paklausieties, kādā valodā tur runā! Pusmiljons iedzīvotāju Latgalē (kā minētā autoru grupa apgalvo), kuri runā augšzemnieku dialektā, varbūt tur bija 1935.—1940. gadā, bet ne tagad. Šo dialektu vēl var dzirdēt galvenokārt lauku rajonos, kur pa lielākai daļai dzīvo gados vecāki cilvēki. Ja neticat — aizbrauciet un paši pārliecinieties!
Jāpiezīmē, ka, piemēram, vācu, krievu un citām lielajām tautām ir tikai viena literārā valoda, bet daudz dialektu un izlokšņu.
Gluži tāpat nelielajai latviešu tautai var būt ne vairāk kā viena literārā valoda. Dažkārt tiek pieļauta ļoti rupja kļūda, dēvējot augšzemnieku dialektu par latgaliešu valodu.
Ir vispār zināms, ka ne visiem mūsu republikā patīk latviešu valoda. Tas redzams preses slejās, televizora ekrānā utt. To pašu, tikai nedaudz maskētā veidā, liecina minētais raksts «Latviešu nācijai ir divas valodas». Šo rakstu nevar citādi novērtēt kā latviešu tautas saskaldīšanas un dažādu etnogrāfisko grupu sanaidošanas taktikas paudēju. Reizē jāpiezīmē, ka šī nav jauna taktika, bet tautai tā var tomēr nodarīt postu. No vēstures zināms: to lietoja krustneši jau vairāk nekā pirms 700 gadiem Latvijas cilšu iekarošanā.
Ja tiešām gribam kaut ko labu darīt Latgales novadam, tad brauksim uz turieni un strādāsim pie ekonomiskas pārbūves un kultūras laukā! Liksim pie malas demagoģiju, tautas saskaldīšanas taktiku utt. Ķersimies visi pie praktiskā pārbūves darba, lai atjaunotā Latgale atkal būtu vispirms ekonomiski stipra ar attīstītām sava novada kultūras tradīcijām un veselīgām piecu, sešu un vairāk bērnu ģimenēm. Atļausim, lai jaunā Latgales latviešu paaudze pati izlemj, kad un kādā dialektā viņi runās, lasīs vai rakstīs!
K. Brīvība,
ekonomists
P. S. Spriežot pēc mūsu redakcijas pasta, latgaliešu kongress top ļoti karstā un kareivīgā gaisotnē. Tieši tāpēc no daudzajām vēstulēm šoreiz izvēlējāmies ekonomista K. Brīvības viedokli, kurā, kā mums šķiet, vajadzētu nopietni ieklausīties. Pārējo lasītāju vēstuļu apskatu sagatavosim jau pēc kongresa, kurš, cerams, lielajā nevienprātībā tomēr nesīs racionālu graudu.
