Pie atbildības!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sabiedriski politiska žurnāla redaktors
Oto Lācis:
— Izrādījās, ka cilvēku grupa, kas nav paziņojusi vārdus un skaitlisko sastāvu un nezin ko pārstāv, un ne tikai demokrātiskā, bet pat birokrātiskā ceļā ne no viena nav saņēmusi pilnvaras, — šāda grupa var sevi nosaukt par nacionālās glābšanas komiteju un tūlīt pat iemantot nedzirdētu varu. Turklāt tā var vēlēties, lai kara garnizons darbotos pēc komitejas norādījumiem pret likumīgi ievēlēto varu. Un tas darbosies, šaus un nogalinās, bet PSRS aizsardzības ministrs pēc tam nesaskatīs te likumpārkāpumu. Jebkurā valstī saskaņā ar likumu šāda rīcība tiek kvalificēta kā pretvalstiska sazvērestība. Tāpēc loģiski, ka viens no deputātiem jautāja: vai sazvērnieki ir arestēti? Izrādījās, ka ne, un nav skaidrs, vai kāds grasās viņus apturēt.
Ko tad parādīja pirmreizējā Viļņas politiskās avārijas parlamentārā izmeklēšana? Pirmais politiskās sistēmas klupiens: radās likumā neparedzētā nacionālās glābšanas komiteja, kas pasludināja, ka pārņem varu. Neviens savienības varas orgāns neiebilda. Komiteja vērsās pēc palīdzības pie Viļņas garnizona. Komandants neatteica un pat nelika šķēršļus nelikumīgai darbībai, bet vērsās pēc sankcijas pie apgabala virspavēlnieka vietnieka. Tā ir otrā kļūda. Piebildīšu: šī kļūda ir saprotama un raisa pat līdzjūtību. Cik var paciest apvainojumus, karavīru un viņu ģimenes locekļu tiesību ierobežošanu? Nevaru saprast Landsberģi un viņa domubiedrus: ja viņiem tiešām ir dārga Lietuvas brīvība, kā var to pamest par kājslauķi bezprātīgajai konfrontācijai ar Baltijas kara apgabalu?! Atkārtoju: militārpersonu izjūtas, nostāšanās glābšanas komitejas pusē man ir saprotamas. Bet jūtas ir jūtas un likums paliek likums.
Trešā kļūda izrādījās liktenīga: kara apgabals sankcionēja garnizona karaspēka izmantošanu mērķiem, kas armijai nekādi nav paredzēti Konstitūcijā, jo armijas funkcija — aizsargāt no ārējā ienaidnieka. Nevar neiepriecināt AP sesijā izskanējušais paziņojums, ka Maskava te neesot piedalījusies, — negribētos, lai PSRS aizsardzības ministrs dotu pavēles par karaspēka izmantošanu iekšpolitisko konfliktu atrisināšanā. Taču šis paziņojums arī rada bažas: kā tas bija iespējams, ka bez sankcijas tomēr tika sperti attiecīgi soļi?
Par turpmāko spriest ir pāragri. Vai vajadzēja nekavējoties atsaukt karaspēku, līdzko aizsardzības ministrs uzzināja par sadursmi un upuriem? Iespējams, te atklāsies vēl viena kļūda. Vai vajadzēja diviem ministriem sesijā atbalstīt glābšanas komitejas un karaspēka visas izrīcības? Te kļūda ir acīm redzama.
Likumdošanas vara vairāk vai mazāk darbojas, izpildvara nē. Kamēr ir šāds stāvoklis, ir pamats baidīties, ka nelaime atkārtosies daudz lielākos mērogos. Baidīties no politiskās Černobiļas.
„Izvestija"
***
Bijušais PSRS iekšlietu ministrs
Vadims Bakatins:
— Pirmkārt, nav saprotams, kāpēc valsts prezidents asi un viennozīmīgi nenorobežojās no Viļņā notikušās patvaļas.
Viņa prasībām un rīcībai attiecībā uz procesiem, kas saistīti ar Lietuvas neatkarību un cilvēktiesību ievērošanu, nebija un nav nekā kopīga ar nakts puču. Svētdienas vakarā un pirmdien es runāju ar Gorbačovu, bija iespēja pārliecināties, ka viss, kas noticis Viļņā, viņam bijis pilnīgi negaidīts.
Es divus gadus diezgan cieši kontaktējos ar Gorbačovu tiesībaizsargāšanas jomā un zinu, ka viņš pat vissarežģītākajās situācijās centās izvairīties no vardarbības, vēl jo vairāk tādas, kam nav likumīga pamata. Kāpēc gan PSRS prezidents savā runā sesijā nepateica to precīzi un skaidri?
Otrkārt, pilnīgi nesaprotami ir parlamentāriešu aizbildinājumi par informācijas trūkumu. Ir taču, kam dot informāciju. Ir, no kā to pieprasīt. – Galu galā parlamentāriešiem nemaz nav svarīgi, kas pirmais atklāja uguni. Izmeklēšanā tas noskaidrosies. Svarīgs ir kas cits. Acīmredzama sarīkotās akcijas pilnīga nekonstitucionalitāte un prettiesiskums. Tikpat acīmredzams ir arī tas, ka nepieciešamais novērtējums un reakcija izpaliek no likumdevēju puses.
Ģenerāļi nevar un viņiem nav tiesību sūtīt tankus pēc izsaukuma, ko devusi ielas, sētas vai jebkura cita komiteja, lai cik arī skaļi tā sevi dēvētu. Viņiem nav ne mazākā likumīgā pamata, lai ieņemtu telecentru vai pasludinātu komandantstundu.
Domāju, ka par viltvāržu komiteju, kas mēģināja gāzt likumīgi ievēlēto republikas Augstāko Padomi (neatkarīgi no tās politiskās virzības un kvalitātes), vajadzētu ieinteresēties VDK un PSRS prokuroram. Protams, ja viņi uzskata, ka uz Lietuvu vēl attiecas PSRS Konstitūcija un krimināllikumdošanas pamati. Galanovērtējums jādod tiesai, kas, es ceru, tomēr notiks.
***
Par nāvessodiem
PSRS ietilpst to 130 valstu vidū, kuru likumdošanā ir paredzēts nāvessods. Šobrīd to var piespriest par 14 kriminālnoziegumu veidiem, taču ne visi no tiem ir spēkā. Piemēram, par mēģinājumu laupīt dzīvību milicim vai kārtības sargam nāvessodu saņem ne vairāk kā 6 procenti noziedznieku.
Pēdējo piecu gadu laikā Padomju Savienībā nāvessods piespriests vairāk nekā 2000 cilvēkiem. "Nāvinieki" ir 0,04 procenti no visiem notiesātajiem.
Gaidāms, ka saskaņā ar jauno krimināllikumdošanu ar nāvessodu sodīs par četriem noziegumu veidiem: par Dzimtenes nodevību, teroristiskajiem aktiem, diversijām un apzinātām slepkavībām sevišķi smagos apstākļos.
***
"Ja jau tiesībsargāšanas orgāniem biedra Pugo personā ir zināmi nacionālās glābšanas komitejas uzvārdi, ir cerības, ka vissavienības meklēšana nebūs ilga."
"Komsomoļskaja pravda"
