Par Tautas frontes robežām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pārbūves un atjaunotnes procesi, kas notiek sabiedrībā, izraisa vēlēšanos ne vārdos, bet konkrētos darbos aktīvāk iesaistīties republikas dzīves jautājumu risināšana, sekmēt pārbūves neatgriezeniskumu. Un zūd stagnācijas gados izplatītā sociālā apātija. Tā Kultūras fonds veic nozīmīgu, paliekošu darbību. Rezultatīva kļūst apkārtējas vides aizsardzības kustība. Ar konstruktīviem priekšlikumiem nāk Rakstnieku un citas radošās savienības.
Uz šāda sabiedriskās aktivitātes fona arī izskan priekšlikumi par plašas tautas kustības izveidi, kurai, visatbilstošākais būtu nosaukums — Pārbūves veicināšanas tautas fronte, kas sevi ietvertu gan to, par ko jācīnās, gan to, pret ko jācīnās. «Par» būtu viss tas, kas veicina mūsu sabiedrības morālo un politisko atjaunotni, tās pacelšanu jaunā sociālistiskās attīstības pakāpē, kas konsekventi attīsta demokrātiju, atklātumu, sociālo taisnīgumu, kas visās dzīves jomās veido radošu, konstruktīvu iniciatīvu. «Pret» būtu viss tas, kas ārda jebkuras kulta un stagnācijas laika paliekas, birokrātismu, voluntārismu, resoru šaurās, lokālās intereses.
Pārkārtošanas veicināšanas tautas fronti iedomājos kā plašu tautas masu kustību. Taču tā iedomājas arī daudzi citi, tikai tālākie uzskati daudziem dalās.
Lūk, vieni uzskata, ka tai vajadzētu veidoties jau no esošajām sabiedriskajām organizācijām, savienībām, biedrībām, kuras darbotos pastāvošās politiskās sistēmas ietvaros, un Tautas fronte būtu tikai kā visu šo sabiedrisko veidojumu koordinējoša, vienojoša kustība Komunistiskās partijas vadībā, kā noteikts PSRS Konstitūcijā. Uz šāda principa savā laikā tika veidotas Tautas, Demokrātiskās vai Nacionālās frontes tautas demokrātijas valstīs. Tomēr šāda priekšlikuma trūkums ir tas, ka tad Pārkārtošanās veicināšanas tautas fronte nedotu nekā būtiski jauna — pastāvošajās sabiedriski politiskajās struktūrās apvienotiem pilsoņiem jau tagad ir iespēja, un lielā mērā pat pienākums, aktīvi piedalīties pārbūvē.
Bet citi izsaka gluži pretēju viedokli, proti, — ka Tautas frontei vajadzētu veidoties galvenokārt no individuāliem dalībniekiem, tai skaitā pat citās republikās un ārvalstīs dzīvojošiem, ko man gan gribas uzskatīt par politisku bezatbildību. Nav grūti iedomāties, pie kā varētu nonākt, ja par Latvijā notiekošiem procesiem lemtu tie, kas dzīvo ārzemēs Un, ja Pārbūves atbalstīšanas tautas frontē iesaistītos tikai individuāli dalībnieki, tas savukārt varētu novest nevis pie konstruktīvas sadarbības ar esošām politiskām struktūrām, bet gan pie norobežošanās no tām, un, dabiski, neveicinātu plašu masu interešu ievērošanu un paušanu.
Tāpēc, domāju, vislietderīgāk būtu, ja Pārbūves veicināšanas tautas fronte konsolidētos kā no atsevišķiem pilsoņiem, kuri apvienojušies Tautas frontes grupās pēc teritoriālā vai ražošanas principa, tā no pastāvošajām sabiedriskajām organizācijām un citiem sabiedriskiem veidojumiem, ieskaitot tā sauktos neformālos veidojumus, kuru mērķi un darbība atbilst Tautas frontes mērķiem. Šādā kontekstā tad, runājot par sabiedrisko organizāciju līdzdalību Tautas frontē, bez šaubām, būtu mērķtiecīgi iesaistīties tikai tām sabiedrisko organizāciju vai sabiedrisko veidojumu struktūrām, kuru visi locekļi izsaka vēlēšanos darboties. Bet, kas attiecas uz individuālajiem dalībniekiem, tie varētu būt visi republikā pastāvīgi dzīvojošie pilsoņi, kas sasnieguši noteiktu vecumu (piemēram, 14 vai 16 gadus), ir jebkuras tautības cilvēki, vienalga ir vai nav PSKP biedri, — vārdu sakot, itin visi, kas ar savu aktīvu rīcību, ar savām iniciatīvām un ierosinājumiem vēlas atbalstīt un veicināt sabiedrības pārbūvi.
Manā sapratnē Pārbūves veicināšanas tautas fronte nebūtu ne jauna politiska partija, ne arī jauna sabiedriska organizācija. Atzīstot vēsturisko mūsu valsti izveidojušos vienpartijas sistēmu, PSRS Konstitūcijā nostiprināto Komunistiskās partijas vadošo lomu, Pārbūves veicināšanas tautas fronte nekādā ziņā nemēģinātu kļūt par opozicionāra raksturu sabiedrisku kustību.
Dažkārt ir gadījies dzirdēt, ka Tautas fronte varētu būt par vienu no tautas pašpārvaldes formām. Jā, šim viedoklim plašākā nozīmē arī es varētu piekrist. Taču, manuprāt, Tautas frontes kompetencē nevar būt kaut kā pārvaldīšana. Tā tikai var pie dalīties pārvaldes procesos, veicinot to atbilstību tautas masu interesēm. Reizē ar to skaidri jāsaprot un jāfiksē, ka Tautas fronte nemēģinās pārņemt varas vai pārvaldes funkcijas.
Tādējādi pēc savas sociālās būtības Tautas fronte būtu tautas tiešās demokrātijas jauns izpausmes veids, jauna organizatoriska forma, kas veicinātu republikas iedzīvotāju piedalīšanos valsts un sabiedriskās dzīves jautājumu risināšanā, tai skaitā lēmumu ierosināšanā, izstrādāšanā, kontrolē un izpildē.
Šinī sakarībā rodas arī jautājums par Tautas frontes vietu un piedalīšanos sabiedrības politiskajā sistēmā. Vispār, politiskas sistēmas izpratne nav vienveidīga, viennozīmīga. Vieni uzskata, ka politiskā sistēma ir vienots organizāciju un līdzekļu kopums, kas nodrošina sabiedrības politisko vadību un pārvaldi. Manuprāt, pareizāk būtu, ja par politisko sistēmu mēs uzskatītu visu to organizatoriski tiesisko formu un līdzekļu kopumu, ar kuru tauta realizē savu politisko varu. Jā, pašreiz Konstitūcija mūsu sabiedrības politiskajā sistēmā Tautas fronte vai līdzīga masu kustība nav paredzēta. Taču nav arī aizliegta. Un tādēļ nekādu iebildumu pret šādas kustības izveidošanos un līdzdalību politiskajā sistēmā nevarētu būt. Pat otrādi – tā būtu ieteicama.
Jo PSKP XIX konferences rezolūcijā «Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu» rakstīts: «Pozitīvi jāvērtē tāda parādība, ka pēdējā laikā rodas daudzas jaunas sabiedriskas asociācijas un savienības, kas sprauž sev par mērķi veicināt sociālistisko atjaunināšanos.» Un tālāk: «Partija no savas puses… darīs visu, lai arī turpmāk attīstītos visas tautas patriotiskā kustība pārbūves kursa atbalstīšanai.»
Bet vienlaikus, izstrādājot priekšlikumus par Pārbūves atbalstīšanas tautas frontes struktūru. jādomā arī par tās programmu. Tā gan jau būtu atsevišķa saruna, taču arī šeit gribētos izteikt dažus apsvērumus.
Vispirms uzskatu — ne būtu lietderīgi izstrādāt sīki detalizētu Tautas frontes darbības programmu. Jo dzīve attīstās tik ļoti strauji un dinamiski un darba gaitā ātri radīsies jaunas, pašlaik galīgi neparedzamas problēmas. Tāpēc vajadzētu vien noteikt darbības galvenos mērķus un galvenos virzienus. Tad politiskais pamats Tautas frontes darbībai varētu būt PSKP XIX konferences lēmumi un vēlēšanās palīdzēt Latvijas Komunistiskajai partijai un valdībai tos īstenot atbilstoši tautas konkrētām interesēm. Un nebūtu pieņemamas nekādas avantūristiskas vai utopiskas iedomas, kuras es saklausīju Vides aizsardzības kluba aktīvista Valda Turina stāstījumā pagājušās svētdienas radioraidījumā «Mikrofons-88», kuras ignorē pastāvošās realitātes un var uzkurināt politiskas vai nacionālas kaislības. Jau mūsu pašu vēsture pietiekami pārliecinoši liecina, ka par politiskām avantūrām vai utopijām ir bijis dārgi jo dārgi jāmaksā pēc tam tautai.
E. Meļķisis,
Profesors, juridisko zinātņu doktors,
P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes
Valsts un tiesību teorijas un politoloģijas katedras vadītājs
