«Mēs bijām bagāti ar to laiku»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mūsu tikšanās ar vitālo un jauneklīgo dakteri VISVALDI LEDU nav nejauša, jo abi esam vienas mācību iestādes — Rīgas 1. vidusskolas — beidzēji. Tiesa, mans sarunu biedrs to iespējis nepilnu pusgadsimtu agrāk — 1936. gadā, un viņu pamatoti varam uzskatīt par kādreizējo ģimnāzistu. «Savukārt es esmu skolots daudz revolucionārākās tradīcijās un līdz 1985. gadam tiku lepni dēvēts par paeglieti.
======================
— Šogad pēc ilgāka pārtraukuma atkal izsludināts mūsu skolas absolventu salidojums. Un te nu rodas neskaidrības tās vecuma noteikšanā. Patlaban par atskaites punktu esam izvēlējusies 1919. gadu, kad 1. vidusskolā tika ieciesta apmācība latviešu valodā — vācu, pēc tam krievu valodas apmācības vietā. Bet, ja svinam tikai septiņdesmitgadi, kā lai par goda absolventu saucam Raini, kas skolu pabeidzis jau pagājušajā gadsimtā? Pastāv uzskats, ka tagadējā Leona Paegles Rīgas 1. vidusskola ir 1211. gadā dibinātās Domskolas atzars. Ļoti ticams šķiet arī apgalvojums, ka skolu 1631. gadā dibinājis Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs.
— Tā tas, domāju, arī ir. Kad es 1931. gadā mācījos vidusskolas pirmajā klasē (vēlāk skolu pārdēvēja par ģimnāziju), par godu lielajai jubilejai — trīssimtgadei — gaidījām ciemos Zviedrijas izglītības ministru. Skolā valdīja ārkārtīgs satraukums, ko pastiprināja degošas gumijas smaka — kāds no allažiņ nerimtīgajiem audzēkņiem kārtējo reizi bija pārcenties ar ķīmijas eksperimentu. Satrauktā vadība to vien spēja, kā šaudīties šurpu turpu un dvest: «Steidzami degazēt!»
— Man, dīkstāves gadu monoizglītošanas auglim, ir grūti iedomāties mācības tolaik — Latvijas Republikas gados. Tie skolas vēstures krikumi, ko esam varējusi apgūt līdz šim, raksturoti tikai ar revolucionārajām izpausmēm un sociālisma jauncelsmes darbu.
— Var teikt, esmu pirmais nelaimīgais, ko piesmēja. Un, proti, 1934. gadā izglītības ministrija izdeva rīkojumu, kas līdzšinējiem četriem apmācības gadiem nez kāpēc lika pieskaitīt vēl vienu. Tā nu sanāca, ka iecerētais 1935. gada izlaidums nenotika, un mēs bijām pirmā klase, kas «izbaudīja» liekā gada nastu — manuprāt pilnīgi nevajadzīgas papildmācības, kas nedarīja mūs daudz gudrākus… Bet par vienu piedzīvojumiem pilnu gadu bagātākus gan.
Vērojot tagadējos vidusskolēnus, viņu ārišķīgo dažādību, atceros, ka tolaik mums bija savas nozīmītes un formas cepurītes. Tām bija gaišzils fons ar zelta strīpu. Sākumā neizpratām to simbolisko nozīmi, un tikai vēlāk «pielēca» — tās taču ir Zviedrijas nacionālās krāsas! Turklāt nozīmīti vēl rotāja latviskā ozolzīle ar ozollapām visapkārt.
Mūsu klasi dēvēja par «mācītāja klasi», jo tāds reiz pēc dabas un pārliecības bija mūsu audzinātājs. Un tas mums, palaidņiem, bieži palīdzēja izvairīties no soda par kādu nedarbiņu. Skolotājus, kas pieķēra mūs «nozieguma» vietā, lūdzām neziņot par notikušo audzinātājam, teikdami: nesakiet mācītājam, viņš to sāpīgi pārdzīvos. Un, ziniet, līdzēja! Gan pirmo reizi, gan arī turpmākās.
Skolā bijām puikas vien un, mēģinādami kompensēt skuķu trūkumu, domājām tikai par dažnedažādiem stiķiem un ēverģēlībām. Reiz, piemēram, izprātojām un pagatavojām asaru gāzi, protams, pašsameistaroto veidojumu itin ātri liekot lietā. Taču pirms tam cītīgi urbāmies grāmatās, meklējām vajadzīgās vielas un proporcijas.
Ar skolotājiem man ir veicies. Tie bija ārkārtīgi spēcīgi savas profesijas un arī pulšu dabas pazinēji. Ja pie fizikas pasniedzēja Bumbiera vēlējāmies nopelnīt piecnieku, Ņūtona pirmais likums bija jāatbild… latīņu valodā. Tolaik tas tika iegaumēts tik pamatīgi, ka varu precīzi noskandēt arī šobrīd.
Ķīmijas skolotājs mūs pilnīgi pakļāva savai ietekmei, demonstrējot visvisādus interesantus eksperimentus. Viņš radīja mūsos patiesu zinātkāri par priekšmetu, kuru dažs saista vienīgi ar sausām formulām un elementu periodisko tabulu. Laiku pa laikam kaut kas publiski tika uzspridzināts, reiz šokējošu iespaidu uz mums atstāja akvārijs ar ūdeni, kurā dega liesma. Ja kādam zināšanu apguvē un eksperimentos neveicās, skolotājs sacīja «Redzu jau, zēni, — rodas baltas nogulsnes intensīvi zilā krāsa.» Vai: «Biju jauns, gāju meitās, ņēmu formulu līdzi. Nezināju — paskatījos…»
Stingri un pamatīgi tika mācītas svešvalodas — latīņu, vācu, angļu. Protams, arī latviešu valoda. Endzelīna gramatiku kalām no galvas. Acīmredzot tāpēc, pirms stāšanās Universitātē apmeklējot sagatavošanas kursus, jutos ievērojami zinīgāks par pārējiem censoņiem. Pat par tiem, kas citas skolas bija beiguši ar izcilību. Ievērojot to, ka slinkākiem audzēkņiem bija jāmaksā skolas nauda, biju spiests savu iekrājumu taupības nolūkos mācīties ar vidējo atzīmi virs četri.
Atklāti runājot, man jau neatlika laika mācībām — daudz sportoju. Vidusskolas gados spēlēju volejbolu skolas izlasē, vēlāk pievērsos airēšanai. Mūsu skolas izlase allaž bija viena no pirmajām volejbolā, basketbolā, hokejā. Savulaik nūjas spēlē republiku reprezentēja «Universitātes sports», un šā kluba spēlētāju liela daļa bija no 1. ģimnāzijas.
Skolai bija arī savs simfoniskais orķestris, ko vadīja Konservatorijas vecākais docents Freidenfelds. Tajā savas mūziķa gaitas sāka tādi izcilnieki kā Edgars Tons un Indulis Kalniņš. Sākumā mūsu slavenība Edgars Tons iemēģināja roku ar sitamajiem instrumentiem, kurus no viņa pārmantoju es, bet viņš devās uz Konservatoriju. Pēc kāda strēķa sāku apgūt arī bazūnes spēli. Bez tam varējām vingrināt plaušas savā pūtēju orķestrī, bet balsi — vīru korī. Bijušas vairākas uzstāšanās Operā, ieraksti radiofonā. Augsta klase!
— Vai skolā tolaik varēja mācīties tikai augsti situētu un ievērojamu pilsoņu atvases?
— Nē. Protams, nē. Ikkatram bija sevi jāapliecina ar labām priekšzināšanām. Es pirms iestāšanās biju izgājis cauri 6. pamatskolas dresūrai, kur valdīja tik stingrs gars, ka visiem zēniem mati bija jānogriež «uz nullīti». Bet tos, kas nepakļāvās vadības prasībām, bez liekas runāšanas «izsvieda ārā».
— Ja reiz ģimnāzijas pasniedzēji bija tik prasīgi, droši vien tikpat stingri viņi iestājās pret disciplīnas pārkāpumiem.
— Kā lai to pasaka… Katrā ziņā viņi nerīkojās tik neapdomīgi un muļķīgi kā daudzi tagadējie skolotāji, kas katra sīka pārkāpuma dēļ raksta garu garās piezīmes vai pat sauc vecākus uz skolu. Nereti kāda kaprīza skolmeistara lepno iedomu pēc no darba tiek atrauti cilvēki, lai gan jautājums atrisināms klusi un mierīgi. Mūslaikos liela vērtē bija godavārdam — vienalga, vai sirms skolotājs vai palaidnīgs puika to devis.
— Kā pavadījāt brīvo laiku?
— Rīkojām skolas balles, uz kurām nāca arī meitieši. Oficiālā balle, kas tika rīkota otrā stāva aulā, norisinājās pēc nemainīgas programmas: tikos jādejo valsis, tikos — polonēze.
Stāvu zemāk, vingrošanas zālē, arī notika izklaides pasākumi. Šo zāli paši īrējām, paši spēlējām džeziņu — mūsu klasei bija savs džezbends. Reiz sadabūjām partitūras, notis un nolēmām mainīt ierasto scenāriju. Izskaņā tradicionālā marša vietā «uzdevām» tušu un kā pašu pēdējo — tango «Skūpsti mani, pirms tu gulēt ej!».
— Cik ilgi tie baļļuki ievilkās?
— Līdz pusnaktij, ne ilgāk. Pēc tam gan vēl kaut ko sadomājām. Mūsu koncertmeistaram bija iemīļota meitene. Un, lūk, kādu rītu pēc sarīkojuma viss mūsu ansamblis atnāca pie viņas mājās un sētā nospēlēja «Lēni lūdzot…». Gaidītās meitenes vietā ārā iznāca viņas vecāki, un likās jau, ka nogājis greizi… Bet vecāki bija ļoti atsaucīgi un aicināja mūs iekšā.
— No jūsu stāstījuma jaušams, ka bijāt draudzīga klase.
— Jā, ļoti saliedēta, lai gan bijām dažādu tautību audzēkņi. Lielākoties gan latvieši, nu, arī kāds krieviņš bija, divi vai trīs ebreji, viens polis.
Par klasesbiedru nerātnībām tikai vienu reizi «nostučīja» savējais. Kad klase to uzzināja, pļāpīgajam puisim bija jāaiziet no skolas — ar viņu vairs neviens nedraudzējās, pat vārdu nepārmija. Nelīdzēja ne skolotāju un pat paša direktora bardzība, ne izmisušo vecāku lūgumi apžēloties.
— Vai tagad tiekaties ar bijušajiem klasesbiedriem?
— Ļoti maz. Kas tad vēl palikuši — prāvests Liepiņš un prāvests Zālītis…
— Sen neesat bijis mūsu skolā?
— Pirms gadiem divdesmit biju atnācis uz absolventu salidojumu.
Bieži, ejot garām skolai, pārņem tāda savāda jūta. Skatos — draiski meitēni tur skraidelē. Un tad nodomāju: eh! mēs bijām tādi stalti puiši! Un neviena skuķa!
— Tas ir labi vai slikti, ka nebija meiteņu?
— Nē, es neteiktu, ka bija slikti. Varbūt no tā pašiem mums bija vieglāka dzīve — vairāk izlaidāmies, brīvāk pastrādājām visādas blēņas… Bet citās skolās puikas jau stundu laikā prātoja, kā ar savu Ilzi vai Baibu kārtējo starpbrīdi pavadīs.
— Bez meitenēm taču nedzīvojat!
— Protams! Mēs taču to paradi pieņēmām. Jo, raug, visa 2. vidusskola nāca mūsu ģimnāzijai garām, un mēs tikām ļoti augsti vērtēti viņu, kaimiņskolas skuķu, acīs. Jā, mēs bieži satikāmies un draudzējāmies ar vienaudžiem no citām skolām.
— Vai atminat izlaidumu?
— Oficiālā daļa notika Operā, pašam Ulmanim un izglītības ministram klātesot.
Reiz Ulmanis no skolas aulas teica radiouzrunu tautai. Toreizējais direktors Lapiņš, gaidot prezidentu, bija pagalam satraucies. Bet mūsu klases džezbends šo nopietnību tā īsti neapjauta. Neilgi pirms vadoņa ierašanās mēs aulā spēlējām jaunākās amerikāņu džeza kompozīcijas. Ātri vien bija klāt direktors ar izmisušu kliedzienu: «Ārprāts!»
— Pēc skolas mācījāties Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.
— Jā, taču man ir divi diplomi. Universitāti beidzu vācu okupācijas laikā, tāpēc pirmo augstākās izglītības apliecinājumu padomju vara neatzina. Es jau strādāju rajona slimnīcā par galveno ārstu, kad LPSR Veselības aizsardzības ministrija, atbildot uz manu iesniegumu, 1959. gada pavasarī atsūtīja paziņojumu: Jums atļauts kārtot valsts eksāmenus kopā ar Medicīnas institūta studentiem pavasara sesijas laikā, izjūta, atzīšos, bija diezgan štruntīga — martā šo papīru saņēmu, bet maijā jau jāatbild. Un pats trakākais, ka pirmā bija jāatbild «ticības mācība» — komunistiskā ideoloģija un vēstures īsais kurss.
Atklāti runājot, Latvijas laikā bija daudz pamatīgāka mācīšanās nekā 1959. gadā.
— Vai asaru gāzes pagatavošanas recepti turat cieši noslēpumā? Citādi mūsu skolās…
— Hm .. . Katrai paaudzei ir sava dzīves un sava asaru gāzes formula. Mēs bijām bagāti ar to laiku, un tikai tagad salīdzinot tā īsti esmu novērtējis, cik skaists un vērtīgs tas bijis.
Ar Visvaldi Ledu tikās
JURIS LAKSOVS
ARMANDA PUČES foto
