Latvijas Zaļās partijas manifests
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šis manifests neietver sevī partijas programmu tas tradicionālajā izpratnē. Manifests nav ekoloģisko problēmu un to iespējamo risinājumu uzskaitījums, bet gan LZP principiālo viedokļu izklāsts. Konkrētie ekoloģiskie samezglojumi un ar tiem saistītie sociālie un politiskie jautājumi jāatspoguļo LZP reģionālo organizāciju darba programmās.
Industrializācijas izraisītā tehnikas progresa rezultātā nopietni apdraudēta ir ne tikai cilvēces labklājība, bet pati Dzīvības eksistence. Pēdējo gadu politiskā attīstība ir mazinājusi pasaules kara draudus, taču planētas veselība un dzīvotspēja strauji pasliktinās. Modernā civilizācija egoistiskā alkatībā ignorēdama Dzīvības Likumu, iet pretī savai un zemeslodes bojā ejai. Pat pēdējos brīdinājuma signālus — ozona slāņa noārdīšanos un siltumnīcas efekta pastiprināšanos, kas nepārprotami izraisa biosfēras sairšanas sākumu, — cilvēce vēl pa īstam nav saklausījusi...
Uz kurieni drāžas vilciens?
Runājot par Latvijas nākotni, bieži dzird sakām: «Mums ir jāizlec no padomijas vilciena un jāielec Eiropas vilcienā.» Veroties no ekoloģiskā skatu punkta, šāds salīdzinājums ir tikai kārtējā vārdu rotaļa. Mēs jau esam Eiropas vilcienā. Vēl vairāk — mēs esam pasaules vilcienā. Tiesa, vieni tā pasažieri brauc pirmās klases vagonā ar gaisa kondicionēšanas iekārtu, bet citi — lopu vāģī, tomēr plāksnīte uz visiem vagoniem vēstī par vienu un to pašu gala staciju: Ekoloģiskā Katastrofa. Tieši tāpēc zaļajiem pirmā un galvenā problēma ir nevis sava vagona labiekārtošana, bet gan paša vilciena kursa mainīšana, tā novirzīšana uz Zaļo ceļu.
Vēl nav par vēlu. Taču — ir pēdējais laiks Latvijas zaļajiem ieņemt vietu mašīnistu tribīnē, lai pie nākamajām pārmijām novirzītu vilcienu uz blakussliedēm, kuras nebeidzas bezdibenī. Tāpēc Latvijā ir nodibināta Zaļā partija.
Mēs ticam, ka Zaļais ceļš ir vienīgā saprātīgā alternatīva aizvien straujākajam industriālisma un planētas izlaupīšanas amoka skrējienam. Tas ir ceļš uz tradicionālo vērtību atkaliedzīvināšanu, uz mieru, drošību un ilglaicīgu stabilitāti.
Uz kurieni ved zaļais ceļš?
(tēze — antitēze)
Zaļā politika balstās nevis uz politiskām dogmām un konjunktūras diktētām programmām, bet gan uz cilvēces attīstībā pārbaudītām humānām vērtībām un dabas likumiem. Zaļā partija cīnās nevis par varu stāv (tā visiem spēkiem centīsies panākt varas patiesu nodošanu tautas rokās), bet par šo vērtību iemiesošanu valsts un sabiedrības dzīvē. Zaļais ceļš ir līdzsvara ceļš, kas ved uz šo mērķu sasniegšanu.
1. Centralizācija — decentralizācija
Maziņa man galviņa,
Pilna gudra padomiņa:
Mazi mani tīrumiņi,'
Pilni rudzu gabaniņu.
Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē decentralizācija nesekmē attīstību (kā feodālismā), bet to bremzē. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā ir ne tikai nelikumīga un pazemojoša, bet arī ekoloģiski bīstama tās videi un iedzīvotājiem. Tā nav izdevīga ne latviešu, ne kādai citai tautai, bet tikai valdošajai šķirai — nomenklatūrai, kuras vienīgās rūpes ir savas varas saglabāšana un nostiprināšana. Mēs esam pārliecināti, ka brīvas un suverēnas Latvijas Republikas atjaunošana ir būtisks priekšnoteikums izejai no ekoloģiskās krīzes. .
Varas koncentrācija vienas šķiras rokās rada varas monopolu. Varas monopola apstākļos padarīt sistēmu kaut daļēji demokrātisku nav iespējams. Jo varas ļaunprātīga izmantošana bija, ir un būs, kamēr cilvēkiem tiks dota iespēja šo varu negodprātīgi izmantot. Nomenklatūra ir vienīgā šķira, kas ieinteresēta vienpartijas sistēmas saglabāšanā. Varas decentralizācija šobrīd ir pats aktuālākais uzdevums. Mēs esam par demokrātiskās vairāk partiju sistēmas izveidošanu un varas nodošanu vietējās pašpārvaldes rokās. LZP konsekventi realizēs decentralizācijas principu arī savas struktūras ietvaros.
Ražošanas koncentrācija lielajās pilsētas neizbēgami neved pie ekoloģiskā līdzsvara izjaukšanas, sociālās infrastruktūras atpalicības laukos, urbanizācijas un migrācijas palielināšanās. Tūkstošiem cilvēku nodarbināti bezdvēseliskos darbos, bet viņu radošais potenciāls paliek neizmantots. Mēs esam par tradicionālo saimniekošanas veidu attīstīšanu Latvijas laukos. Jāpanāk, lai mazie centri paši spētu sevi apgādāt ar pirmās nepieciešamības precēm. Tiem vajadzīgas savas maiznīcas, pienotavas, maltuves, enerģijas avoti, amatnieku biedrības u. c. Ekonomikas decentralizācija ir ceļš no saimnieciskās atkarības uz saimniecisko pašnoteikšanos, bet ne tikai. Tas ir arī ceļš no
agrorūpniecības — uz agrokultūru,
no lielražošanas — uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,
no sociālās neaizsargātības — uz sociālo drošību,
no atsvešinātības — uz tuvību,
no bezatbildības — uz atbildību,
no klaidoņuzvedības — uz zemes saimnieka uzvedību,
no parādes un masu kultūras — uz tautas kultūru.
Mēs esam pārliecināti, ka integrētās 1992. gada Eiropas modelis novedis pie pārmērīgas centralizācijas, atsevišķo valstu atkarības palielināšanās un ekoloģiskās krīzes saasināšanās. Tāpēc LZP atbalsta citu Eiropas zaļo partiju koncepciju attiecībā uz nākotnes Eiropu, kas paredz platu un līdztiesisku sadarbību vēsturiski, ģeogrāfiski un ekonomiski izveidojušos reģionu robežās. Latvija vēsturiski viscietāk allaž ir bijusi saistīta ar Baltijas jūras valstīm, tāpēc LZP sekmēs daudzveidīgu starptautisko sadarbību šā reģiona ietvaros, lai atrisinātu mūsu kopējās problēmas un glābtu mūs vienojošo Baltijas jūru no ekoloģiskās bojāejas.
2. Ekonomikas prioritāte — Dzīvības prioritāte
Pēra mani sveša māte
Ar ābeles žagariņu.
Dievs sod' tevi, māmuliņa,
Kam tu lauzi ābelīti.
Līdzšinējā valsts politika «ražošana — ražošanas pēc» vai, pareizāk sakot, «ražošana — plāna pēc» ir pilnīgi bankrotējusi. Tā ne tikai nav spējusi nodrošināt cilvēkus ar nepieciešamajām precēm un normāliem dzīves apstākļiem, bet arī īsā laikā novedusi valsti pie pilnīgas ekoloģiskas degradācijas, pie fiziski un garīgi slimas sabiedrības. Straujos tempos iet bojā ne tikai augu un dzīvnieku sugas, bet veselas tautas.
Pašpārliecinātās cilvēces bezatbildīgā Izrīkošanās pašas apdzīvotajā vidē ir izraisījusi sakropļotās dabas atbildes agresiju. Cēlonis tam ir ne tik daudz mūsu ekonomiskā atpalicība, cik Dzīvības Likuma pakļaušana savtīgajām šķiras un ekonomiskajām interesēm. Uz ko mēs paļaujamies, cerot, ka kaut kādā brīnumaina veidā, pretēji dabas likumiem, mēs spēsim saglabāties kā nācija ekoloģiski pilnīgi degradētā vidē? Ir pilnībā jāmaina ne tikai ražošanas attiecības, bet arī mūsu domāšana un ētiskā attieksme pret visu dzīvo. Ekonomiskā determinisma vietā mums jāliek ekoloģiskais imperatīvs: saduroties ekonomikas un ekoloģijas interesēm, prioritāte jādod ekoloģijai. Tehnikas progress un civilizācijas progress nav adekvāti jēdzieni.
Mēs uzskatām, ka ekonomikas pamatuzdevums ir nodrošināt cilvēka kā garīgas būtnes izaugsmi un brīvu attīstību. Ekonomikai vispirms ir jābūt veselīgai, tas ir, orientētai nevis uz acumirkļa izdevīgumu vai šķietamu uzplaukumu, bet uz pastāvīgu vides saglabāšanu un ilglaicīgu stabilitāti.
Veselīga ekonomika balstās uz atjaunojamo dabas un enerģijas resursu izmantošanu, uz energoefektīvu un nepiesārņojošu ražošanu, bet ne tikai. Tā vispirms balstās uz veseliem cilvēkiem. Ir jārada juridiski ekonomisks mehānisms, kas garantētu ikvienas tiesības uz veselīgu pārtiku un vidi. Tieši ražotājiem jāatbild par visiem dabai un cilvēkiem nodarītajiem kaitējumiem. LZP noraida jebkuru ražošanas veidu, kas apdraud cilvēku vai ekosistēmas veselību un dzīvību. Tā ir par Zaļo ceļu
no videi kaitīgas ražošanas — uz videi nekaitīgu ražošanu,
no lauksaimniecības ķimizācijas — uz ekoloģiski tīru lauksaimniecību,
no AES un jaunu lielu HES un TEC celtniecības — uz enerģijas taupīšanu un alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu,
no mežu un citu dabas resursu izsaimniekošanas — uz dabas resursu kopšanu un saprātīgu izmantošanu,
no nepārdomātas meliorācijas vai citas ekoloģiski nepamatotas vides pārveidošanas — uz bojāto zemju rekultivāciju un mazpārveidotās vides saglabāšanu,
no gigantomānijas ekonomikā — uz cilvēka mērogiem atbilstošu ražošanu.
3. Patērētājsabiedrība — glabātājsabiedrība
Ai, zaļā ataudzina,
Kā es tevi sen taupīju!
Ne rīkstītes nenogriezu,
Brālim govis ganīdama.
Mums nav pieņemams padomju sociālisma ekonomiskais modelis ar agresīvi ekstensīvo un absolūti neefektīvo ražošanas veidu, kā dēj tiek norakts vesels kalns, lai Izgatavotu naglu. Bet mums nav pieņemams arī Rietumu ekonomiskais modelis, kas tāpat balstās uz industriālo ekspansiju, uz pieprasījuma mākslīgu stimulēšanu, uz lietu kultu un tāpat spēj zelt un plaukt tikai uz dabas ekspluatācijas rēķina. Laika, kad pasaulē katru minūti trīsdesmit bērni mirst bada nāvē, abas šīs ekonomiskas politikas nevar nosaukt savādāk kā par noziedzīgām. Ir paredzams, ka ne ražošana plāna pēc, ne ražošana peļņas pēc nespēj atrisināt modernās pasaules pamatproblēmas.
Kaut arī padomju sociālisms uz patērētāju ir orientēts tikai teorētiski, patērnieciskais dzīves veids kļūst aiz vien nomācošāks. Materiālo un kultūras vērtību ieguve īpašumā kļūst ne vairs par personības attīstības līdzekli, bet par pašmērķi savu sakaru un iespēju demonstrēšanai. Tieksme pēc prestiža patēriņa, pēc baudu un izklaidēšanās maksimuma arvien spēcīgāk dominē pār mērenību un jaunradi. Patērnieciska attieksme pret apkārtējo pasauli dehumanizē cilvēciskās attiecības, saārda sociālās saites, degradē morālās atbildības izjūtu.
Patērnieciskais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts arī ar ekoloģiskām problēmām. Patērnieciskā attieksme pret dabu un tās resursiem ir nopietns drauds ekoloģiskajai stabilitātei. Nedrīkst pieļaut koloniālpolitiku attiecībā uz neatjaunojamiem dabas resursiem — tie izmantojami racionāli un tikai republikas vitālo interešu apmierināšanai. Ir nepieciešams aizsargāt un saglabāt nesagrautās ekosistēmas un atjaunot sagrautās. Tiesības uz dabas resursiem un veselīgu vidi pieder ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm.
Mums ir jāveido jauns pasaules uzskats, jauna vērtību sistēma. Viedoklis, ka daba pastāv tikai tāpēc, lai to iekarotu un pārveidotu, ir barbaru, konkistadoru un lielinieku viedoklis. Laiks apzināties, ka nepārveidota daba pati par sevi ir brīnumaina vērtība un tās izmantošanas politikas vietā mums jāliek aizsargāšanas un saglabāšanas politika. Latvijas Zaļā partija kopā ar citām zaļajām partijām un kustībām meklē ceļus uz jaunu, alternatīvu sabiedrības modeli, kas balstīsies uz ekoloģiski saprātīgu un sociāli taisnīgu ekonomiku. Zaļais ceļš ir ceļš
no patērnieciskā dzīves stila — uz vienkāršību un mērenību,
no laupītājekonomikas — uz taupītājekonomiku,
no egocentrisma — uz ekocentrismu
no dzīvei līmeņa prioritātes — uz dzīves kvalitātes prioritāti.
4. Unifikācija — daudzveidība
Koši, koši, jauki, jauki,
Ka Dievs deva vasariņu,
Ik katrai puķītei
Sava smarža paožama.
Jebkura sistēma ir jo noturīgāka, jo lielāka tās iekšējā daudzveidība. Ikvienas tautas etniskā savdabība ir vērtība un bagātība pati par sevi. Citiem mēs varam vispirms būt interesanti kā noteiktas tautas pārstāvji, nevis kā kādas produkcijas ražotāji. Mēs kategoriski noraidām politiku, kas vērsta aiz tautu mehānisku sajaukšanu un etniskās savdabības nonivelēšanu. Tas nenozīmē, ka mēs esam pret atvērtu sabiedrību, taču starptautiskajām attiecībām jābalstās uz līdztiesisku sadarbību, dziļu savstarpējo sapratni un cieņu. Nacionālo minoritāšu tiesībām mūsu sabiedrībā jābūt aizsargātām ar likumu.
Mēs ticam, ka sabiedrības attīstību ir spējīga virzīt nevis unificēta kolektīva mašīna, bet akai garīgi brīvi, autonomi cilvēci, katrs ar savu neatkārtojamo savdabību un vienreizīgumu. Šādas sabiedrības rašanās priekšnoteikums ir apziņas brīvības tiesiskās garantijas. Mēs esam par politisko. Ideoloģisko, kultūras un reliģisko uzskatu daudzveidību. Nevienai partijai, šķirai vai reliģijai nav tiesības uz patiesības monopolu.
Mēs esam par Latvijas raksturīgās kultūrvides un ainavas aizsardzību pret tipveida celtņu notrulinošo vienveidību, pret lauku lielindustrializāciju. Vides estētikai jākļūst par valsts politikas sastāvdaļu.
Daudzveidība nodrošina stabilitāti arī ekoloģiskām sistēmām. Jebkuras augu vai dzīvnieku sugas bojāeja ir neatgriezenisks process, kas izraisa arvien jaunu sugu izzušanu un ved aizvien tuvāk sistēmas sabrukumam. Ja cilvēce nespēs apgūt racionālu un saudzējošu dzīvās dabas izmantošanas praksi, tā lemta bojāejai. Samazinot daudzveidību un noplicinot genofondu, mēs uzstādām slazdus nākamajām paaudzēm. Jo aizņemamies no tām «ekoloģisko kapitālu», nebūdami spējīgi atdot parādu.
Neaizmirsīsim — citām sugām ir tādas pašas vai pat lielākas tiesības uz šo Zemi kā mums. «Dzīvnieki ir mūsu vecākie partneri uz šīs planētas» (Tūrs Heijerdāls). Pasaule ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir daudzveidīga. Zaļais ceļš mūs ved
no formu vienveidības — uz formu brīvību,
no standartdomāšanas — uz individuālo domu,
no autoritārisma — uz demokrātiju,
no monopolisma — uz veselīgu konkurenci.
5. Spēks un vardarbība — nevardarbība
Liela vētra lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Stāvi stalti, ozoliņ,
Laid vējiņu caur zariem!
Mūsu mērķis ir ne tikai veselīga, brīva un taisnīga, bet arī miermīlīga sabiedrība. Uz vardarbību balstīta režīma kundzība Latvijā ir atstājusi dziļas pēdas arī mūsu apziņā. Kā fiziskā, tā garīgā vardarbība jau patiesi kļuvusi par dzīvesveidu. Pat tās organizācijas un kustības, kas sevi sauc par demokrātiskām, nereti izmanto tādas metodes kā sava pretinieka cieņas aizskaršanu, apmelošanu un cietsirdību vārdos. Neiecietība iznīcina jebkura dialoga iespējamību.
Zaļās politikas ētiskais pamats ir godbijība pret dzīvību un cieņa pret cilvēku. Mēs esam pārliecināti, ka ar netīriem līdzekļiem Izcīnīta uzvara ir tikai šķietamība. Mēs kategoriski noraidām vardarbību kā konfliktu atrisināšanas un mērķu sasniegšanas līdzekli visos līmeņos — no ģimenes un ielas līdz tautām un valstīm. «Ja gribi pārveidot pasauli, vispirms pārveido pats sevi» (sena gudrība).
Līdz ar to mums nav pieņemama arī militārā ideoloģija. Nākotnes pasaule ir pasaule bez ieročiem. Baltijas jūrai ir jākļūst nevis par tautu šķīrēju, bet vienotāju, un tajā nav vietas zemūdenēm un karakuģiem. Mēs esam par kara bāzu likvidēšanu Baltijas jūras piekrastē, par visa Baltijas reģiona demilitarizāciju.
Valsts rokās atrodas gigantiskā represīvā mašīna, par kuras teroristisko raksturu mums ir nācies pārliecināties arī perestroikas laikā. Mēs iestāsimies par valsts aparāta darbības pakļaušanu sabiedriskai kontrolei, par nāves soda atcelšanu, par cilvēcisku apstākļu nodrošināšanu cietumos, par piespiedu darba likvidēšanu.
Mēs sevišķi gribam vērst sabiedrības uzmanību uz pastāvošo vardarbību pret sievietēm, veciem cilvēkiem un bērniem. Kamēr sievietes būs spiestas strādāt pilnu darba nedēļu, lai nodrošinātu savu un savas ģimenes eksistenci, mums nav cerību uz tautas atveseļošanu. Kamēr bērni būs pakļauti kolektīvai vardarbībai un «smadzeņu apstrādei» kombinātveidīgos bērnudārzos un skolās, mums nav cerību uz tautas nākotni.
Ceļš uz miermīlīgu sabiedrību ved
no monologa — uz dialogu,
no diskriminācijas — uz līdztiesību,
no militarizācijas — uz demilitarizāciju,
no cilvēka šovinisma — uz zaļo altruismu,
no ienaidnieka meklēšanas — uz drauga meklēšanu,
no naida — uz mīlestību.
6. Lineārā domāšana — sistemātiska (ekoloģiskā) domāšana
Pilna Diava pasaulīte
Sīku, mazu šūpulīšu;
Kā to vienu kustināja.
Visi līdzi kustējās.
Ekoloģija māca, ka ekosistēmas var īsti saprast tikai tad, kad tās tiek aplūkotas kā vienots veselums, nevis atsevišķu daļu summa.
Mēs esam pārliecināti, ka šis kopsakara princips darbojas visu sistēmu ietvaros. Tāpēc mums nav pieņemams uzskats, ka paātrinātā ražošanas spēku attīstība agrāk vai vēlāk novedīs sabiedrību pie vispārējās labklājības un uzplaukuma; ka vispirms mums ir jāpiesārņo vide, lai kļūtu ekonomiski pietiekami spēcīgi savu mēslu tīrīšanai. Latvija ir dzīvs organisms, nevis atsevišķu rūpnīcu summa. Viss ir saistīts ar visu. Zinātne, kas ignorē šo likumu, ir pašapmāns.
Mēs esam pārliecināti, ka Dzīvības Likums nav poētiska metafora, bet objektīva realitāte, kas pārvalda mūs visus. Mūsu politikas pamatā ir atziņa, ka mēs nestāvam ne ārpus, ne pāri dabai, bet esam nesaraujami ieausti tās kopējā audumā: ka cilvēces veselība ir tieši atkarīga no visas biosfēras veselības: ka ne politiskās, ne ekonomiskās, ne citas problēmas nav atrisināmas atrauti cita no citas: ka visas pārmaiņas materiālajā pasaulē rada attiecīgas pārmaiņas arī garīgajā pasaulē un otrādi.
Zaļais ceļš ir ceļš uz pasaules likumsakarību kopjausmā, kas uzlūko Zemi nevis kā nedzīvu mehānismu, bet kā dzīvu būtni; nevis kā akciju telpu cilvēkam, bet kā mūsu mājas, kur neatkarīgi no cilvēka gribas valda sava dzīves kārtība. «Laime ir visu lietu kārtība, vairāk nekas .. .» (I. Ziedonis). Mums nav citas alternatīvas, kā iekļauties šajā kartībā.
Šajā manifestā nav nekā jauna. Tas viss jau ir bijis pateikts un zināms sen pirms mums. Zaļā krāsa ir Dzīvības krāsa. Zaļā partija ir nevis vēl viena partija, bet politisks spēks, kas valsts varas līmeni aizstāvēs Dzīvības tiesības uz dzīvību. Mēs nepretendējam uz glābēju lomu, bet aicinām atgriezties atpakaļ pie mūžīgām vērtībām, pie Zemes. Daudzi šo ceļu nosauks par antidialektisku, utopisku, iracionālu vai vēl kā citādi. Viņiem uz to ir tiesības. Mēs savukārt paturam sev tiesības domāt, ka Zaļais ceļš ir vienīgā izeja no strupceļa.
PAR BRĪVU UN ZAĻU LATVIJU!
