«Paldies tev, partija…»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vakar, acīm redzami vēloties saasināt situāciju Lietuvā un bremzēt impērijas sabrukšanu, centra oficiozais laikraksts «Pravda» publicējis N. Vasiļjeva «vēsturisko apskatu» «Baltija 20.–40. gados». Pavisam nesen noraidīdami mūsu republikas autoru rakstu «Patiesību, visu patiesību un tikai patiesību», PSKP CK orgāna darbinieki patiesību nolēmuši meklēt Rietumu diplomātu atmiņās, precīzāk sakot, šo atmiņu vistendenciozākajos apcirkņos. Lieki ir teikt, ka pakļautības garā audzinātais homo sovieticus no mūžīgā laimībā plaukušās «pečku-lavočku» perifērijas, izlasījis šo antipātiju virumu, gūs sevī vēl lielāku enerģiju «nepateicīgo nacionālistu» nosodīšanai.
Lūk, kā tiek raksturoti Libavas — «Krievijas milzīgā ekonomiskā attīstības produkta» — nopostītais tēls Latvijas neatkarības laikos:
«Tagad tur ir kapa klusuma, muitas ēkas — ar izsistiem logu stikliem; ostā starp bruģakmeņiem aug zāle, taču augšup slienas varenās Krievijas impērijas celtās kuģu piestātnes. (..) Dažbrīd ielu sarkanķieģeļa sienas pārtrauc pretenciozas ēkas, īpašnieku rezidences. Tagad logi ir tumši, durvis aizslēgtas. (..) Primitīva eksistence starp to ēku drupām, ko cēla varenāka un lielāka civilizācija.»
To visu atceras amerikāņu diplomāts Dž. Kennans iztapīgā N. Vasiļjeva atstāstā. Acīmredzot abu simpātijas pret lielisko Krievijas impēriju likušas «Pravdas» funkcionāriem darīt zināmu lasītājiem arī Rīgas aprakstu:
«Krievijas impērijas laikos Rīgai bija raksturīga daudzveidīga kosmopolītiska dzīve: laikraksti un teātri latviešu, vācu un krievu valodā… Taču politiski valdošie (!!! — J. L.) latvieši, kas arvien lielākā mērā kļuva par šovinistiem, kā atklājās viņu neatkarības laikos, centās visiem spēkiem un iespējami ātrāk darīt galu visam šim kosmopolītismam…»
Lasot tālāk, uzzinām, ka Baltijas republikās, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, pirms ekonomiskās krīzes nebija vērojams ekonomiskais uzplaukums. Lūk, kas ir teikts par Lietuvu:
«Lietuvas finansiālais stāvoklis nelabvēlīgo tirgus apstākļu dēļ pasliktinājās — vēl vairāk… Šajā teritorijā firmas nododas izmisumam un bankrotē. Tikpat kā nav cerību uz stāvokļa uzlabošanos drīzākajā nākotnē.»
1935. gadā angļu diplomāts Dž. Saimons, izrādās, ir teicis šādu atziņu:
«Protams, smieklīgi ir apgalvot, ka Baltijas valstis Eiropas lietās ieņem pirmšķirīgu vietu.» Saimons neaizmirst piebilst, ka, iedibinoties Ulmaņa režīmam, «pēc Hitlera parauga sekoja nacionālisma uzplūdi uz ebreju un citu mazākumtautība rēķina. Lai nodrošinātu ar darbu latviešus un lai par valdošo valstī kļūtu latviešu valoda, valdība «izmet» no izdevīgiem un ietekmīgiem amatiem vāciešus, ārzemniekus un ebrejus. Tas ir Latvijas politikas deklarētais mērķis. Demokrātija ar parlamentāro tiesību nodrošināšanu mazākumtautībām vairs neeksistē nevienā no trijām valstīm.»
Kā jau pēdējā laikā ir pierasts, Maskava, aplūkojot jautājumus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanu PSRS sastāvā, pārliecinošu apsvērumu vietā mēģina ietekmēt šaubīgo prātus ar maznozīmīgiem «kuluārargumentiem». Piemēram, 1942. gada martā sarunā ar padomju sūtni Ļitvinovu Rūzvelts esot sacījis: «Diez vai amerikāņu sabiedriskā doma zina, ka Baltijā notika gribas izpaušanas akts.» Tik tiešām, kā lai jeņķi zina to, kas patiesībā nav noticis?
Nebūdams nedz angļu misijas pārstāvis, nedz aprakstīto ainu aculiecinieks, tomēr atļaušos apšaubīt atmiņu autoru objektivitāti un laikraksta «Pravda» darbinieku godprātību šā raksta pasniegšanas veidā. Neviļus būtu jāsecina, ka līdz 1940. gadam, kā kādā ludziņā rakstījis A. Bels, latvieši mitinājušies nožēlojamās piekrastes būdās, pārtikuši tikai no zivīm, ko saķēruši ar rokām, bet labību pirmo reizi ieraudzījuši tikai pēc padomju varas nodibināšanās.
Varētu jau pasmaidīt arī par šādām cūcībām, ja vien raksts netiktu publicēts 26. martā — dienu pēc…
J. LAKSOVS
P. S. Domājams, vēl ir ne mazums aculiecinieku, kas gribētu dalīties savās atmiņās par aprakstīto laikposmu, kā arī paust savu attieksmi pret PSKP CK un tā orgāna uzcītību. Laikraksta «Pravda» adrese: 125867, Mocква, А-137, ул. «Правды» 24, редакции газеты «Правды».
