Aglonas atgriešanās
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šķiet, ka nu te pavisam pārmainījies iepriekšējo gadu desmitu ritums. Aglūna, arī Aglona, latgaliski Aglyna, šajās dienās bija tapusi drosmīgāka.
Un arī Preiļu rajona pašreizējā vadība — izpildkomiteja un partijas komiteja šajā sakarībā arī bija «plurālistiskāka» nekā republikas partijas vadība. Pēdējā savā nesenajā plēnumā ar Jāņa Vagra starpniecību paziņoja, ka, neņemot vērā lielās pārvērtības, tā saglabā savu līdzšinējo materiālistisko pasaules uzskatu un iespēju līdzvērtīgai ateistiskai propagandai. Toties Preiļu rajonā 15. augusts — patiesībā lielākie katolicisma svētki vispār, Svētās Marijas debesīs uzņemšanas diena — tika pasludināta par atstrādājamo svētku dienu. Daudzu jo daudzu tās dienas notikumu sakarībā tika lietoti vārdi — «pirmoreiz pēc 1940. gada».
Pirmo reizi pēc ilgo gadu desmitu pārtraukuma reliģiskā ceremonija drīkstēja iziet ārpus baznīcas teritorijas žoga. Kā atceras aculiecinieki, pirmo reizi pēc tā paša zīmīgā gada bija tik daudz svētceļnieku. Desmiti un desmiti tūkstošu, daži lēš, ka varētu sanākt pat 50 tūkstoši. Arī no Maskavas, Ļeņingradas, Ukrainas, kur katoļiem joprojām savi dievkalpojumi jānotur slepenībā. Bet visvairāk, protams, no pašas Latvijas, no Latgales, kur taču kādreiz katram piedzimušajam bija sapnis vismaz vienreiz mūžā līdz turienei aizbraukt.
14. augustā uz pārrunām par Aglonas lietu ar baznīcas vadību bija ieradies arī nu jau populārais mūsu valsts darbonis Alfrēds Čepānis. Baznīcas vīri viņam pastāstīja, ka 60. gados ar Latvijas PSR valdības iniciatīvu tika pieņemts lēmums par Aglonas kompleksa, garīgā centra pakāpenisku iznīcināšanu un pašreiz aktuālā laicīgo objektu celtniecība baznīcas bijušajā un tagadējā teritorijā ir vienīgi šā lēmuma sekas. Mūsu ministru kabineta priekšsēža pirmais vietnieks uz to atbild:
— Nu tad jau mums tāds lēmums ir vienkārši jāatceļ.
Kad Aglonas ciemā daudzu tūkstošu cilvēku klātbūtnē jāuzvelk sarkanbaltsarkanais karogs, tad klāt te ir arī Dainis Īvāns. Un atkal skan vārdi par kādreizējo reliģiskās ģimnāzijas, šobrīd Aglonas internātskolas, ēku. Par garīgās revolūcijas nepārtrauktību.
Aglona ir svēta vieta, to daudzi zina, to daudzi atkārto. Un Latvijas tagadējā situācijā varbūt tas ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. Jo tieši caur tādām vietām kā šī Latvijā ierit dzīvības spēks. Te ir kāda Latvijas dzīsla, kuru tikai tagad vēl sākam apzināties, kura sāk atdzīvoties.
Latvijas katoļu garīgā semināra rektors bīskaps Vilhelms Ņukšs:
— Sarunas ar Čepāni šķita ļoti cerīgas. Domājam, ka vismaz daļa no katoļu baznīcai nodarītajām pārestībām tuvākajā laikā tiks dzēstas. Parāds ir visnotaļ liels, nu kaut vai likvidētie Skaistkalnes, Viļānu un arī šeit pat — Aglonas klosteri. Šobrīd viena ceturtdaļa no Aglonas klostera ēkas jau ir mūsu rīcībā, bet pārējā tās daļā, kā esam novērojuši, dzīvo arī dažāda veida caurgājēji, starp tiem arī tādi, kuri bieži lieto alkoholu.
Tagad, kad īsti esam nolēmuši Aglonas klostera darbību atjaunot, šķiet, ka ēkas jautājums būtu jārisina ļoti operatīvi. Ja būs iespējams, vēlamies ar Mātes Terēzes starpniecību te darbu uzsākt tieši uz viņas iedibināto principu pamata.
Man svarīgi šķiet atcerēties arī to, ka trīsdesmitajos gados ar visām lauksaimniecībā izmantojamām zemēm Aglonas katoļu garīgā centra kopteritorija aptvēra 350 hektārus. Pašreiz tiek domāts par iespēju atgūt 100 hektārus no šīs platības…
Kāds no garīdzniekiem 14. augustā notikušajā sapulcē lietoja pārfrāzēto un visnotaļ patieso Bībeles izteicienu: «Par velti saņēmāt, par velti atdodiet.» Vispirms jau tas attiecas uz organizācijām, kas iekārojušas sev Aglonu: Daugavpils PMK, Austrumu tīklu energosadales kantoris… Šīs organizācijas te jau paspējušas iebūvēties, bet Latvijas PSR Ministru Padome acīmredzot gan zina, kā izkļūt no šīs tik ļoti kutelīgās situācijas, jo solījumi jau ir doti ļoti konkrēti. Drīzumā tiks izveidota speciāla komisija šā jautājuma risināšanai, kurā būs iekļauti arī garīdznieki un ieinteresētās organizācijas.
Bet pagaidām no Rīgas atbraukušais pie Aglonas celt uzsāktā atpūtas nama arhitekts, uzklausījis vietējo iedzīvotāju domas, var tikai pateikt: «Bet neviena nopietna argumenta taču…» Un garīdznieki var tikai izteikt nožēlu, ka palikuši nesaprasti. Jā, un ne visus 15. augustā bazilikas katedrāle varēja uzņemt, tie, kas bija drusku nokavējuši, bija spiesti procesiju vērot no tālienes.
Te jāpiebilst, ka pastāv arī kāds vēl radikālāks, bet tautai varbūt vēl labvēlīgāks plāns par Aglonas un arī plašas teritorijas ap to pasludināšanu par neaizskaramu. Iespējams, ka te varētu būt vēl viens mūsu nacionālais parks.
Atrisinājums vēl tikai sagaidāms, bet būtu ļoti labi, ja ikkatrs, no kura tas atkarīgs, saprastu, ka ar šo lēmumu mūsu pārvaldes orgāni parādīs gan to, kā tie spēj rēķināties ar tautas (šinī gadījumā Aglonas apkārtnes iedzīvotāju) viedokli, kā arī to, vai viņu kritērijos bez ekonomiskajām skalām ir arī vēl kādas citas.
A. ŠABLOVSKIS
