Fakti un perspektīvas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
No intervijas ar OMON puišiem viņu bāzē Vecmīlgrāvī.
— Kam jūs īsti pakļaujaties?
— PSRS Iekšlietu ministrijas 42. divīzijas virspavēlniekam. Divīzijas štābs atrodas Lietuvā.
— Bieži saka; OMON ir nolemts, šie puiši ir ķīlnieki, viņi ir iedzīti kaktā. Politiskas konjunktūras dēļ no viņiem var atteikties PSRS Iekšlietu ministrija. Vai jūs pieļaujat šādu situācijas attīstību?
— Principā šāda varbūtība nav izslēgta. Tad viss būs uz mūsu vadītāju sirdsapziņas.
— Kas būs, ja jūs tomēr nodos?
— Šī bāze ir mūsu pēdējais cietoksnis.
"Moskovskaja pravda"
***
Simons Vizentāls, Vīnes Ebreju dokumentācijas centra priekšsēdētājs, "nacistu mednieks":
— Ir reāli draudi, ka lielu spēku, arī Krievijā, iegūs reliģiozais fundamentālisms. Tas var sagraut visu. Tas būs kā lavīna. Var būt tāpat kā 1917. gadā, kad kliedza: "Nost ar izglītotajiem!"
"Ņezavisimaja gazeta"
***
No intervijas ar Aleksandru Ņevzorovu
— Vai tā ir tiesa, ka esat monarhists?
— Tā ir tiesa, esmu monarhists.
— Rodas vēlme salīdzināt „600 sekundes" ar Kašpirovska seansiem.
— Nē, es nenodarbojos ar dziedniecību. Es drīzāk ievainoju.
— Kāpēc jūs atteicāties balotēties, jūs taču izvirzīja par deputātā kandidātu?
— Kā jūs pats saprotat, es bez pūlēm un cīņas varētu piespraust deputāta nozīmīti. Taču es uzskatīju, ka neesmu pieliekami godprātīgs, gudrs, talantīgs un izglītots, lai sevī iemiesotu varu, — atšķirībā no citu cilvēku simtiem, kas uzskatīja, ka viņi ir pietiekami godprātīgi, gudri, talantīgi un izglītoti.
"Stoļica"
***
Jurijs Burkins, politologs:
— Ne reizi nācies dzirdēt viedokli, ka Gorbačovs nevarot būt diktators. Par diktatoru var kļūt kāds cits, kam Gorbačovs, iespējams, izbrīvēs ceļu. Spīdoši veiktā Viļņas telecentra ieņemšana parāda, ka šī loma viņam ir pa spēkam. Arī Staļins taču nepiedzima diktators…
"Ņezavisimaja gazeta"
***
No intervijas ar J. Ļigačovu (pirmpublicējums itāļu avīzē "Stampa")
— Ko tagad grib Jeļcins?
— Domāju, ka viņš grib veicināt PSRS sabrukšanu un izpostīt valsti.
— Jūs runājat par Jeļcinu kā avantūristu, taču cilvēki ar balsu vairākumu viņu ir atbalstījuši. Vai tiešām viņi visi būtu kļūdījušies?
— Nedomāju, ka par viņu nobalsoja tādēļ, lai viņš sašķeltu PSRS, noslaucītu to no zemes virsas. Viņš nāca pie varas, atmaskodams mūsu kļūdas, korupciju un privilēģijas. Tagad tas ir galā, un viņš vairs nav opozīcijā, nevar aprobežoties tikai ar atmaskošanām. Tauta gaida no viņa rīcību, taču pat Jeļcins nezina, ko lai dara. Viņš zina vienīgi, ka grib vairāk varas sava nesātīgā politiskā egoisma dēļ.
— Vai jūs ticat tādiem līdzekļiem kā «dzelzs roka"?
— Vajadzīga stipra vara. Es ticu likuma spēkam. Mums jāatjauno kārtība, pakļaujoties likumiem.
— Vai jūs atbalstāt Ševardnadzes politikas kritiku?
— Uzskatu, ka tuvināšanās ar Ķīnu — liels panākums. Taču 1989. gada notikumi Austrumeiropā nozīmē sociālisma iekarojumu zaudēšanu, zigzagu šo tautu attīstībā, imperiālisma uzvaru un NATO bloka nostiprināšanos.(..) Acīmredzot abu Vāciju apvienošanās bija dabisks process. Taču uz kāda pamata, kādā laikā un ar kādiem līdzekļiem tā bija jāīsteno? Patiesībā austrumvāciešiem pat nebija laika reformēt viņu sociālismu.
— Vai jūs domājat, ka pēc 1989. gada ļeņinisms ir miris uz visiem laikiem?
— Es ticu ļeņinisma un sociālisma principiem. Daži saka, ka es esot konservators, citi — ka ekstrēmists. Uzskatu sevi par komunistu un reālistu.
— Jegor Kuzmič, jūs arī tagad esat ārpus spēles. Kas ir palicis no Andropova komandas?
— Ar šo komandu ir cauri, vajadzīga cita.
