Man liekas,
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Man liekas, ka mums, PJ sporta nodaļas komjauniešiem un jauniešiem septiņdesmito gadu vidū, lielu problēmu nebija. Protams, mēs nevarējām pastāstīt saviem lasītājiem, cik Latvijā ir papīra fizkultūriešu uz vienu īstu; cik nopelna Balderis un cik Gordijs Hovs (iespējams, šo skaitļu salīdzināšana vienu otru noskaņotu uz peresiroiku jau tolaik, negaidot «vadošo lomu»), jo tādus noslēpumus modri sargāja Glavļits. Taču likuma ietvaros brīvība mums bija gaužām brīva, un personiski es reizēm dabūju pa spārniem nevis to pārāk drošas vicināšanas dēļ, bet gan otrādi. Vēl tagad manā kantoristaba pie sienas karājas liels šķīvis, ko «Padomju Jaunatnes» jubilejas svinībās sporta nodaļas vadītājam tika publiski pasniedzis Rihards Elsbergs, republikas Sporta komitejas toreizējais priekšsēdētājs. Bet mūsu avīzes vadītājs Voldemārs Krustiņš redakcijas sanāksmēs, ja gribēja iedzelt sporta nodaļai par tās lappusē nodrukātu, viņaprāt, pārāk rozā gabalu, tad allaž atgādināja: «Nūja, Jurisons no Elsberga dabūjis skaistu šķīvi, ko gan citu sagaidīsim...» Pats viņš sēdēja līdzas Rihardam Karlovičam komjaunatnes cekas birojā un apmainījās laipnībām.
Varbūt es idealizēju tos gadus kopā ar savu jaunību, taču atmiņā palikusi drošības izjūta. Krustiņš, man liekas, balansēja uz naža asmens, vienam ļaudams un otru bikstīdams strādāt tā, lai katrs savā tekstā pateiktu to un tik, cik vajadzīgs, tomēr pats paliekot sveikā; lai tie, kuri uzrauga mūsu politisko lojalitāti, varbūt nojaustu, ka kaut kas īsti kārtība nav, taču nespētu piesieties ne vārdam. Droši vien ne katrreiz tas izdevās, taču mēs necietām tik un tā. Mēs jutāmies kā ķīnieši aiz sava lielā mūra. Man liekas — ari pats redaktors šādās reizēs tika cauri ar godu, lai gan tas prasīja augstāko pilotāžu.
Atklātu saķeršanos atceros tikai vienu, bet to nevar nosaukt par eksperimentu tīrā veidā, jo tad jau Voldemāram Krustiņam bija zem kājām ceļš uz citu, augstāku darbavietu. «Padomju Jaunatne» tika publicējusi kādu laikam īpaši nešpetnu rakstu, man liekas — par jauno aktieru mūžu, kas nekādi nerīmējās ar atskaņām pazīstamajā dziesmā. Nezinu, kurās aprindās brēka sacēlās un kurās atbalsojās, taču soda akcijai tika norīkota mūsu tiešā priekšniecība LĻKJS CK. Blaumaņielas redakcijā ieradās biedrene A., diezgan ievērojama cekas funkcionāre, lai piedalītos, man liekas, atklātajā partijas sapulcē, kurā mums bija jātop sistiem krustā, jānožēlo grēki un jāsauc pie atbildības vainīgie.
Viņa runāja kā jau priekšniece — bargi, izteiksmīgi un pareizi. Ieturēdama ilgas pauzes, kurās valdīja kapa klusums. Viens urba acis grīdā, otrs drudžaini domāja par mazgadīgo meitiņu, krustā sitamā raksta autore sēdēja taisna un bāla kā svece. Krustiņa skatienu slēpa briļļu stikli. Tie spīdēja kā tanka prožektori Zēlovas augstienēs.
Un tad viņš devās uzbrukumā. Atkal izmeklēti laipni, taču šī laipnība bija iznicinoša. Un tā bija adresēta nevis nabaga autorei, bet gan — kaut kas neticams! — biedrenei A. Viņa sākumā nekā nesaprata, viņa, godīga komjauniete, vienkārši nebija ieprogrammēta variantam, kurā pēc visiem paragrāfiem atmaskots pārkāpējs ne tikai nekaisa sev pelnus uz galvas, bet gan vēl atļaujas lēkt acis visutaisnajai priekšniecībai. Pēc tam viņa lūkoja ko iesaukties pretī, taču neprogrammētai iznāca tikai tāda kā pantomīma. Mums gluži cilvēciski sametas viņas žēl, jo, man liekas, biedrene A. cilvēciski jutās līdzīgi lapsai, kura vistu kūti sastapusi mednieku. Viņa aizgāja, atsacīdamās no piedāvājuma pavadīt.
Tajā vakarā, man liekas, mēs aiz sajūsmas piedzērāmies. Visi, izņemot Krustiņu, kurš ir pilnīgs abstinents un, nedod Die's, ja pat pēc Jaungada saklausīja kādu mūsu rakstāmgalda atvilktni aizdomīgi nošķindam. Taču tā, kā mēdz teikt, būtu viela citam pastāstam.
EGĪLS JURISONS,
laikraksta «Sports» redaktora vietnieks
