Valodu likums ir arī tautas dzīvības aizstāvēšanas likums
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nav šaubu, ka «Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums» ir pieņemams, nepaildzinot tā apspriešanu līdz bezgalībai. Šim likumam ir jākļūst par vienu no barjerām, kas ceļama, lai apturētu pašreizējo procesu, kas republikā ved uz latviešu valodas un reizē latviešu tautas kā nācijas iznīcināšanu, — procesu, kas sācies, valdot staļiniskajai mazo tautu iznīcināšanas politikai, republikas pārliekai atkarībai no centra un stimulējot cilvēku arvien pieaugošu migrāciju no citām republikām.
Valodu likuma pieņemšanā līdz ar visu latviešu tautu jo sevišķi ieinteresēti esam mēs, skatuves mākslinieki. Jo tieši valoda ir tā, kas ir pamatu pamats mūsu darbam. Apzināmies arī, ka tieši teātris nu jau gadu desmitus ir bijusi vai vienīgā vieta, kur saplūst vienkopus latviešu valodas lietotāji, kur dzird skaidru latviešu valodu un var sajusties kā savā dzimtajā zemē.
Tāpēc jo īpaši svarīgi, lai Valodu likumā nebūtu palikušas spraugas, kuras izmantojot varētu turpināt valodu ziņā līdzšinējo «kārtību» un tādējādi Valodu likums tiktu pārvērsts par sava veida atrakstīšanos un joprojām turpinātos patlaban eksistējošā latviešu valodas un līdz ar to arī pašas latviešu tautas diskriminācija.
Šai sakarā atsevišķi formulējumi Valodu likuma projektā izraisa pārdomas un bažas. Tāds dažādu iespēju pilns, mūsuprāt, ir likuma 6. pants, kas formulēts tā, ka būtībā daļēji zūd pat tā jēga, vajadzība pēc šāda panta. 6. pantā lasāms:
«Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānos gan lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda.» Tiktāl skaidrs, bet tālāk: «Šīs valodas nepratēji sēdēs un sanāksmēs var lietot krievu vai pēc vienošanās kādu citu valodu. Nepieciešamības gadījumos rīkotāji nodrošina tulkojumu.» Tātad praktiski šeit paredzēta iespēja, kad pat neviens — varbūt sēdes vadītāju atskaitot — neprot valsts, tas ir, latviešu, valodu, jo «šīs valodas nepratēji sēdēs un sanāksmēs var lietot krievu valodu». Vai pašreizējā redakcijā Valodu likumam tādējādi lielā mērā nezūd tā jēga? Valsts varas un valsts pārvaldes orgānos taču būtu ievēlami vismaz tik kvalitatīvi cilvēki, kuri spējuši iemācīties valsts valodu.
Pārdomas izraisa arī 7. panta 3. rindkopa: «Krievu un citu valodu lietošanu iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbības dokumentēšanā nosaka Latvijas PSR Ministru Padome, ievērojot šā likuma principus «un darba kolektīvu padomju priekšlikumus.» Vai teikuma beigu daļa — «un darba kolektīvu padomju priekšlikumus» — nepaver atkal ceļu arī dokumentēšanā visu atstāt pa vecam, respektīvi, pakļaut latviešu valodu tai diskriminācijai, kādā tā republikā atrodas patlaban? «Darba kolektīviem» taču visvieglāk būs uzrakstīt Ministru Padomei «ierosinājumus», kuros būs «pierādīts», ka attiecīgajā iestādē, rūpnīcā visa dokumentācija var būt tikai krievu valodā, jo īpaši, ja zinām, ka republikā plūst un plūst iekšā cilvēku tūkstoši, kas latviešu valodu pat nav dzirdējuši un patlaban uzreiz var ieņemt atbildīgus amatus. Likuma projekts it kā nemaz neievēro, ka valodu prašana ir arī cilvēka kvalifikācijas, piemērotības jautājums — viņa noderība tam vai citam amatam.
Vai lēmuma «Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību» 1. punktā sacītais — «Noteikt, ka Latvijas PSR Valodu likuma 4., 6., .. 9. p. .. stājas spēkā trīs gadu laikā no Valodu likuma pieņemšanas dienas» — nenozīmē, ka trīs gadus šie punkti būtībā ir bez spēka, jo pat 6. pantā minētajiem LPSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem gan lietvedībā, gan sēžu un sanāksmju valoda joprojām — trīs gadus! — varēs nebūt valsts valoda?!
Ir saprotamas Valodu likuma projektā jaušamās bailes ar šo likumu nenodarīt pāri cilvēkiem, kas neprot latviešu valodu, tādām bažām un bailēm jābūt, bet vai tāpēc mums vajadzētu būt brīviem no bažām un bailēm par latviešu valodas, respektīvi, latviešu tautas likteni? Nevienas citas tautības cilvēkiem šis likums nav saistīts ar viņu tautas eksistenci, tās pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, runa te var būt par lielākām vai mazākām ērtībām vai neērtībām, — latviešiem šis Valodu likums nedalāmi saistīts ar pašas tautas pastāvēšanu. Jāpalīdz tautu pasargāt no iznīcināšanas, tāpēc Valodu likums ir arī tautas dzīvības aizstāvēšanas likums, tas būtu jāatceras kā pats svarīgākais, šo likumu apspriežot un pieņemot.
LATVIJAS TEĀTRA DARBINIEKU SAVIENĪBA
