Latviešu valodai — valsts valodas statusu!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jau vairāk nekā mēnesi uz «Padomju Jaunatnes» redakciju un LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridisko daļu plūst vēstules un biezāki sūtījumi ar uzrakstu «Valodas statusa jautājumā». Līdz 3. oktobrim bija saņemti 8213 sūtījumi, kuros 307 875 cilvēki izteikuši savas domas par latviešu valodu, tās likteņiem un vietu pasaules un jo vairāk Padomju valsts valodu saimē. Tik liela atsaucība un aktivitāte latviešu sabiedriskās domas izziņas vēsturē nav līdz šim pieredzēta.
Rakstījuši gan atsevišķi cilvēki, gan ģimenes, gan veseli darba kolektīvi, gan arī dzīves vietu kolektīvi un lielu saietu un sarīkojumu dalībnieki, kas jutuši kopīgu rūpi par mazās latviešu tautas valodu un ar saviem parakstiem apliecinājuši vēlēšanos un prasību, lai tās tiesības un eksistences un attīstības iespējas iegūtu konstitucionālu nodrošinājumu.
Starp vēstuļu un parakstu autoriem ir visdažādāko vecumgrupu, sociālo grupu un profesiju ļaudis, visdažādāko Latvijas novadu un pilsētu iedzīvotāji, un jo patīkamāk ir tas, ka raksta arī citu tautību pārstāvji, kuri, cienot un mīlot savas dzimtās valodas, labi sapratuši arī latviešu mīlestību pret savu valodu un viņu pamatoto vēlmi to ne vien saglabāt, bet arī pilnvērtīgi un daudzpusīgi lietot, kopt un kuplināt, redzēt arī citas tautas to cienījam.
Lai arī darba grupas uzdevums bija tīri lietišķs un oficiāls, darbs ar vēstulēm deva arī lielu emocionālu pārdzīvojumu. Nevarēja šis vēstules lasīt bez aizkustinājuma un apbrīnas, bez milzīgas cieņas pret tiem cilvēkiem, kas izteica savas sirdsdomas un sirdsbēdas, bija atraduši vispārliecinošākos vārdus, lai pierādītu savas valodas objektīvās vērtības un arī dotu plašu politisku un kultūrvēsturisku argumentāciju izraudzītā valodas statusa piešķiršanai.
Vēstules arī skaudri parādīja latviešu valodas pašreizējo stāvokli, kas, daudzu tūkstošu acīm skatīts, izrādījās daudz bēdīgāks, nekā to varēja spriest pēc atsevišķu cilvēku vērojumiem.
Tagad, kad nojaukti bezjēdzīgo aizliegumu žogi, kad visur atdzimst ļeņiniskie sabiedrības veidošanas principi, ir jāatjauno arī ļeņiniskā valodu politika, kura Staļina un arī vēlākajos gados deformēta un izkropļota un daudzas Padomju Savienības tautu valodas vai nu iznīcinājusi, vai novedusi līdz viszemākajam lietošanas līmenim, nedabiski plaši izvēršot krievu valodas funkcijas arī visās citās padomju republikās. Kā apliecina vēstules, arī latviešu valodai Latvijā palicis pārāk maz vietas.
Par latviešu valodu Latvijā pēdējos mēnešos runāts no dažādām tribīnēm, vairākkārt rakstīts presē, tāpēc tagad galvenokārt ļausim runāt milzīgā tautas aptaujā iegūtām atziņām, kuras pamatā ņemtas vērā, izstrādājot formulējumu Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) papildinājumam un šā formulējuma nepieciešamības pamatojumu.
Jau sākumā jāpasaka, ka viss lielais vairums parakstu nodoti par to, lai latviešu valodai piešķirtu valsts valodas statusu. 1215 rakstītāji atbalsta domu, ka šis statuss būtu formulējams kā republikas oficiālās valodas statuss, un tikai 23 vēstuļu autori uzskata, ka pareizi būtu atzīt pilnīgu divvalodību. Ļoti daudzās vēstulēs pret divvalodības principu izteikti kategoriski iebildumi, jo līdz šim tas tik un tā ir bijis faktiski vienpusīgs.
Būtībā tiesību nostiprinājumu latviešu valodai tāpat vēlējās arī tie, kas prasīja oficiālās valodas statusu; bija arī tādi formulējumi kā «oficiālā valsts valoda», «republikas oficiālā valoda», «republikas valoda». Taču doma rakstītājiem bijusi viena, un to labi pasaka strādnieks T. Gecs no Rīgas: «Nav svarīgi, kā nosauc valodu — vai par «valsts valodu Latvijas teritorijā», vai par «republikas oficiālo valodu». Uzskatu, ka Latvijas teritorijā latviešu valodai obligāti jāskan visur.»
Īpaši iepriecina tās vēstules, ko atsūtījuši Latvijā dzīvojošie cittautieši, piemēram, gruzīniete Donara Gogoladze, moldāviete Marija Makoveja-Briede, krievi Oļegs Tiško, Marija Jevsejeva, Sergejs Golubevs, gruzīns Aleksandrs Meshis, Jansonu ģimene, kurā vīrs ir lietuvietis, sieva poliete, bet kuri par ģimenes valodu izraudzījušies latviešu valodu. Šādu vēstuļu ir daudz, un vēl vairāk ir krievu valodā rakstītu parakstu starp tiem parakstu tūkstošiem, kas atsūtīti kolektīvās vēstulēs.
Plaša un daudzveidīga ir vēstuļu sūtītāju ģeogrāfija — tā aptver visus Latvijas novadus, tomēr visvairāk vēstuļu ir no Rīgas, Valmieras, Liepājas, Limbažu, Dobeles, Tukuma, Daugavpils, Rēzeknes, Talsu pilsētām un rajoniem.
Visdažādākās ir vēstuļu autoru profesijas, sociālais stāvoklis, izglītība: raksta strādnieki, skolotāji, skolēni, ārsti, tirdzniecības un sakaru darbinieki, sadzīves pakalpojumu darbinieki, rakstnieki un zinātnieki, tā ka ar pilnu pārliecību var atzīt, ka vēstulēs izteiktās domas atspoguļo republikas sabiedrības viedokli. Vēstules pienāk joprojām, un vēl tās nav pilnīgi apkopotas, taču pilnīgi jau izkristalizējušās galvenās līnijas vēstuļu rakstītāju vērojumos un prasībās.
Visas vēstules pamatos aplūko latviešu un krievu valodas attiecības mūsu republikā, runā par pašreizējo oficiālo divvalodības situāciju un tās faktisko stāvokli.
Bet lai runā pašas vēstules un no tām izrietošie secinājumi.
Zīmīgi, ka liela daļa vēstuļu sākas ar vārdiem, kas pauž aizvainojumu un sašutumu par to, ka vispār varējusi izvirzīties problēma par latviešu valsts valodas statusu Latvijā. «Nav aizvainojošāka un pazemojošāka stāvokļa kā savā zemē, republikā, valstī lūgties tiesības runāt, rakstīt, domāt un tikt saprastam savā tēva, mātes un visu pirms mums aizsaulē aizgājušo latviešu senču valodā,» raksta J. Vinklers no Saldus, un šo pašu domu izsaka arī A. Kiršteine no Lapmežciema, Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļas kolektīvs, Liepājas tipogrāfijas darbinieki un daudzi citi.
Un tomēr — «Rakstu tādēļ, ka uzskatu: šoreiz nerakstīt būtu noziegums pret savu mātes valodu, pret savas tautas nākotni. Apzinos, ka jautājums par latviešu valodas statusu ir daudz svarīgāks par nacionālām krāsām un simboliku,» raksta V. Liepiņa no Rūjienas un pastāsta, ka sadzīves pakalpojumu sistēmā trikotāžas nozarē, kur viņa strādā jau 20 gadu, visa dokumentācija, instrukcijas, modeļu tehniskie apraksti ir krievu valodā, arī gadskārtējās modeļu seminārskatēs visi, arī latvieši, runājuši tikai krieviski. Kā redzam no vēstulēm, visa dokumentācija krievu valodā ir Rīgas taksometru parkā, institūtā «Energotīklu projekts» (arī republikas vajadzībām), lokomotīvju depo «Zasulauks», Latvijas PSR «Valsts agrorūpnieciskajā komitejā, Rīgas Industriālajā politehnikumā, Liepājas zvejnieku kolhozā «Boļševiki» un daudzās, daudzās citās iestādēs un uzņēmumos. Bet latviešu valoda izspiesta ne tikai no dokumentiem. Mums raksta, ka Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcā 22 gadu laikā nav notikusi neviena lekcija latviešu valodā, neviens «prezidijs» nav uzrunājis strādniekus latviešu valodā. Līdzīga parādība ir pat t. s. divplūsmu skolās — Ludzas vidusskolā, piemēram, 1. septembrī 4.—7. klašu svinīgajā līnijā nav skanējis ne vārds latviešu valodā.
Taču visļaunāk laikam ir, ja slimnieks dzimtajā valodā nevar sazināties ar ārstu. Un šis jautājums skarts vismaz trešā daļā vēstuļu. Konkrēti minētas ārstniecības iestādes, piemēram, Gaiļezera bērnu slimnīcas 3. nodaļā, tāpat Jūrmalas sanatorijā neviens no personāla neprotot latviešu valodu, visas instrukcijas un norādījumus no republikas Veselības aizsardzības ministrijas poliklīnikas un slimnīcas saņemot tikai krievu valodā. Kā kuriozu pierādījumu ārsta un slimnieka saziņai A. Zivtiņš savai vēstulei pievienojis rajona ārsta (Grīvas ielā Rīgā) zīmīti, kurā ārsts lūdz viņu krieviski pastāstīt, par ko sūdzoties viņa astoņdesmitgadīgā māte, kas krievu valodu neprot. Šo zīmīti A. Zivtiņš nevērš kā sūdzību pret noteiktu ārstu, tā vienīgi raksturo to stāvokli, kāds radies mūsu republikā.
Daudzkārt aprakstītas nepatīkamas epizodes saskarsmē ar sakaru un tirdzniecības darbiniekiem, kur nereti vērojama ne tikai latviešu valodas neprasme un nesaprašana, bet pat klaji negatīva attieksme pret latviešu valodā runājošu klientu un nicinošas replikas par latviešu valodu (daži no biežāk dzirdētajiem epitetiem atgādināti vairākās vēstulēs). Nav brīnums, ka šī nicinošā attieksme aizvaino un sāp visvairāk. Rīdziniece E. Šmitmane raksta: «Katru dienu sirdī krājas aizvainojums. Vai var būt laimīga tāda tauta, kurai aizskar stīgas, kas visvairāk sāp? (..) No tā iegūs visi, ja nebūs nevajadzīgu aizvainojumu un necieņas pret mazajām tautām.» Jāņa Kalniņa romānā «Auseklis» ir vārdi: «Ja kāda tauta grib citu tautu no sevis atbaidīt, tad laikam to labāk nevar izdarīt, kā neparādot godu tās valodai.»
Tagad, kad Latvija ir viena no Padomju Savienības republikām un tā gan politiskām, gan ekonomiskām saitēm ir saistīta ar visas valsts centrālajām iestādēm un organizācijām, kā arī ar citām PSRS tautām, nav iespējams visus republikas iekšējos un ārējos sabiedriskos un saimnieciskos jautājumus nokārtot tikai latviešu valodā, un tādu prasību arī neviens neizvirza, jo latvieši arvien ir bijuši vairāku valodu pratēji, apzinādamies, ka katra svešvaloda paver plašāku viņu gara apvārsni, paver ceļu pasaulē. Arī patlaban 80% latviešu var brīvi sazināties krievu valodā, izmantot krievu valodā pieejamo informāciju un mākslas vērtības. Bet nav normāli, ka savā tēvu zemē latvietim «ar latviešu valodu nepietiek, lai studētu jūrniecību. Lai vadītu rūpnīcu, lai kļūtu par partijas un valsts darbinieku, lai nopirktu maizi veikalā, nodotu kurpes remontā, aizietu pie zobārsta, uzrakstītu disertāciju, noskatītos filmu kinoteātrī, dienētu armijā…» teikts vēstulē no Bikstiem.
Vēstulēs ir nopietnas pārdomas par šis parādības cēloņiem, to starpā arī psiholoģiskiem, piemēram: «Ne vienreiz vien mēs, latvieši, sarunājoties savā starpā latviešu valodā, dzirdējām pārmetumus, ka nav pieklājīgi runāt valodā, ko citi nesaprot. Tas tika iztulkots tā, ka mēs varot viņus aprunāt. Lai dzīvotu savā starpā draudzīgi, tad arī centāmies šos ļaudis nesarūgtināt un runājām tikai krieviski. Izvairījāmies miera labad aizrādīt, ka nebūtu par sliktu apgūt arī latviešu valodu. Protams, šodien katrs saprotam, kā latvieši, tā citu tautību cilvēki, cik liela kļūda tika pieļauta šai jautājumā.» (S. D. Rīgā)
Bet J. Riekstiņš no Rīgas raksta: «Mums ir sāpīgi apzināties, ka latviešu valoda pati savās mājās ir aizbīdīta līdz izejas durvīm. Bieži vien sakām, ka latvieši paši vien pie tā vainīgi. Bet vai vainīga var būt tauta, ja viņa vadās no labākajām cilvēciskajām jūtām? Vai tad nosodāmi ir tautas centieni dzīvot saticībā ar citām tautām, cienīt citas tautas un valodas? Nē, nosodāma ir šo centienu nekorekta izmantošana.»
Šķiet, ka tieši tādēļ, ka līdz šim lielākoties divas valodas lietojuši tikai latvieši, bet cittautieši parādījuši mazu vēlēšanos apgūt šejienes pamatvalodu, vairums vēstuļu autoru visai kategoriski izsakās pret divvalodības principu — piemēram, Valmieras vides aizsardzības klubs, padomju saimniecības «Skujene» ļaudis, Daugavpils 12. vidusskolas kolektīvs, LVU ķīmiķi u. c. uzskata, ka latviešu valodas apgūšanu bieži aizkavējis pārprastais (vai tīši izkropļotais) divvalodības iegansts.
Latviešu valodas draugi nopietni un vispusīgi izvērtē valodas situāciju un tās cēloņus, meklē ceļus, lai šo situāciju normalizētu. Vērā ņemamas ir Rīgas traleru un refrižeratoru flotes bāzes strādnieka E. Kalnarāja domas: «Laika gaitā pozitīvu vai negatīvu notikumu rezultātā var rasties apstākļi, kad vienas vai otras tautas valodu kā sazināšanās līdzekli sāk izmantot lielākas vai mazākas tautu grupas. Tādējādi par vienotājspēku šī valoda var kļūt vairākām tautām, ja vien tā nesāk pretendēt uz kaut ko lielāku. Šis godpilnais stāvoklis dod tautai, kuras vārdā nosaukta sazināšanās valoda, ne tikai zināmas priekšrocības, bet uzliek arī morālu pienākumu — neļaut savai valodai pārvērsties no vienotāja par šķēlējspēku, t. i., nepieļaut apstākļus, kas varētu radīt draudus to tautu valodām, kuras to pieņēmušas par saziņas līdzekli.»
Un kā piebilde — galdnieka U. Štrausa teiktais: «Mūsu ir 10 reizes mazāk nekā krievu, un Latvijas teritorija ir 280 reizes mazāka par Krieviju. Vai tad grūti ir pamanīt, ka šādos apstākļos valodu un visa pārējā «pilnīgas līdztiesības» jēdziens kļūst vienkārši bīstams mazajai tautai un to arī lieto galvenokārt demagoģiskos nolūkos?»
Tādējādi visā vairumā vēstuļu izvirzās viena doma — mazajai, bet senajai un bagātajai latviešu valodai nepieciešams tās tiesību un to īstenošanas nodrošinājums. «Mūsu senā, bagātā valoda jāreabilitē un jādod tai pienākošais gods. Domāju, šī prasība ir dabīga un pamatota,» raksta PSRS Mākslas akadēmijas akadēmiķis profesors R. Heimrāts. Un par vispareizāko veidu, kā latviešu valodu reabilitēt, vairums atzīst tai valsts valodas statusa piešķiršanu.
«No valstiskā un cilvēciski morālā viedokļa latviešu valoda kā savas republikas valsts valoda ir tiesiska pastāvēt savā etniskajā teritorijā ar valsts valodas statusu. Jāpiebilst, ka V. I. Ļeņins latviešu valodā runājošos strēlniekus it sevišķi augsti vērtēja un labprāt tiem uzticējās vissvarīgākajās un sarežģītākajās situācijās. Turpretim tagad pret nekrieviski runājošām tautībām jūtama aizdomīga neuzticība ar nacionālisma rēgu,» raksta Lielā Tēvijas kara invalīds, darba veterāns komunists I. Čakstiņš no Ikšķiles. Te varam arī piebilst, ka reiz G. Čičerins jautājis Ļeņinam: «Jūs zināt gandrīz trīsdesmit valodas, kura no tām jums šķiet visskaistākā?» V. L Ļeņins atbildējis: «Tā ir valoda, kas skan latviešu tautasdziesmās. Ieklausieties, kā dzied latviešu strēlnieki, un jūs sapratīsit, ka man ir taisnība.»
Pats vērtīgākais ir tas, ka cilvēki ne tikai izvirza un atbalsta valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, bet arī izsaka daudzus vērtīgus priekšlikumus — gan varbūtējam Konstitūcijas papildinājuma formulējumam gan arī turpmākajai darbībai Konstitūcijas garantiju realizēšanā un latviešu valodas situācijas uzlabošanā. Daudzi no šiem priekšlikumiem varēs noderēt, veidojot likumu par valodu lietošanu mūsu republikā, kuram konkrēti un precīzi jānosaka katras valodas tiesiskās robežas, lai nevienai valodai nenodarītu pāri, bet lai neviena arī nenodarītu pāri citām.
Ko iesaka mūsu korespondenti? — Vispirms jārada drošas garantijas, gan juridiskas, gan praktiskas, lai Latvijā tiktu ievērots konstitucionālais valodas statuss. Jāizstrādā konkrēts pasākumu plāns, kurš paredz noteiktus termiņus pārejai uz lietvedību latviešu valodā tais jomās, kur tā zudusi, un noteikt arī konkrētu atbildību par šā plāna neievērošanu. Pilnīgi atklāti un objektīvi, neapvainojošā formā jāizskaidro cittautiešiem mūsu sāpe un rūpe par savas valodas saglabāšanu. Jāpanāk, lai mūs saprot. Jānosaka profesijas, kurās drīkst strādāt tikai tādi darbinieki, kuri prot latviešu un krievu valodu. Pārējās profesijās, kas saistītas ar iedzīvotāju apkalpošanu, jāievieš vairākpakāpju kvalifikācijas indeksi, atsevišķās profesijās divu valodu zināšanām jābūt obligātām. (Materiālās stimulēšanas jautājumā domas dalās — daļa uzskata, ka par latviešu valodas prasmi cittautiešiem pienāktos piemaksa, vairums turpretim, arī profesors J. Volokolakovs, atzīst, ka otras valodas neprasmes gadījumā jāatvelk no algas par nekvalitatīvu darbu.)
Jāparedz noteikti termiņi latviešu valodas apguvei (1 - 3 gadi). Daudz labu priekšlikumu latviešu valodas apgūšanas iespēju vairošanai — valodu kursu kooperatīvi, radio un televīzijas kursi, pastiprināta apgāde ar mācību grāmatām, vārdnīcām, poligrāfijas tehniku, pat latviešu rakstāmmašīnām, kuras tagad tik grūti pieejamas. Tā kā augstskolas beigušie speciālisti strādās galvenokārt Latvijā, ir ieteikums noteikt visu augstskolu visās specialitātēs latviešu valodas eksāmenu — gan iestājoties, gan augstskolu beidzot. Daudzi atzīst par pareizu ieviest vienādu mācību laiku kā latviešu, tā krievu skolās. Tāpat par nepieciešamu uzskata skolas un citas dzimto valodu attīstības iespējas mazākumtautībām mūsu republikā.
Daudzās jo daudzās vēstulēs izskan trauksme par to, kā paši latvieši lieto savu dzimto valodu, par to, ka sabiedrībā vērojams valodisks nolaidīgums un valodas izkropļošana. Skolotāja I. Pakalne iesaka visās fakultātēs studentu mācību programmā iekļaut runas māku. Jūrmalnieki I. Kalniņš un I. Kalēja uzsver, ka jāsaglabā dzimtās valodas — kultūras pamata un lielākās nacionālās vērtības — integrālums. Vai te nav vietā atgādināt Jura Alunāna vārdus: «Turiet savu tēvu valodu cieņā un godā. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās»?
Vēstules, kas adresētas LPSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskajai daļai, nav tikai atbildes uz jautājumu, kāds oficiālais statuss piešķirams latviešu valodai. Tās ir mūsu tautas kopbalss, mūsu tautas ticības apliecinājums savai valodai un tās nākotnei, mūsu valstiskajam taisnīgumam, mūsu internacionālās sabiedrības godaprātam un labajai gribai redzēt pie pasaules valodu koka visas lapas zaļojam.
AINA BLINKENA
Lūdzu honorāru pārskaitīt
Latvijas Kultūras fondā — «Latviešu valodai»
P. S. Tagad mūsu Augstākās Padomes Prezidijs pieņēmis un iesniedzis apstiprināšanai Augtākās Padomes sesijai lēmumu par to, ka latviešu valodai Latvijas PSR teritorijā ir piešķirams valsts valodas statuss. Līdz ar gandarījumu par šo lēmumu daļā sabiedrības izskanējušas arī šaubas, vai šai lēmumā ietvertie formulējumi pietiekami nosaka latviešu valodas tālāko funkcionēšanu, it īpaši attiecībā uz latviešu valodas lietošanu valsts orgānu, iestāžu un uzņēmumu lietvedībā. Lietvedības minēšana, konkretizējot valsts valodas statusa realizācijas uzdevumus, šo funkciju uzsvērtu, taču, arī to nenosaucot, ir skaidrs, ka valsts valodas statusā lietvedības funkcija ietilpst kā viena no galvenajām — pašreizējās pasaules valstīs par valsts valodu atzītā valoda ir arī šo valstu oficiālās lietvedības valoda. Ar Augstākās Padomes akceptu šim lēmumam tiek sasniegts pats būtiskākais — valsts valodas statusa atzīšana latviešu valodai. Tālāka darba uzdevums būs pilnīgotas redakcijas izstrādāšana Konstitūcijas panta formulējumam un — jo sevišķi — plaša un konkrēta likuma izveidošana, kurš nospraustu gan latviešu, gan krievu, gan citu valodu tiesības un funkcijas, noteiktu profesijas, kurās latviešu un krievu valodas prasme ir obligāta, kurās tā nav būtiska, noteiktu termiņus latviešu valodas apgūšanai un tās zināšanu minimumu, termiņus pārejai uz lietvedību latviešu valodā tais nozarēs, kurās tā zudusi, noteiktu reālus pasākumus materiālās bāzes nostiprināšanai un praktiskiem pasākumiem u. tml. Kad šā likuma projekts būs izstrādāts un publicēts presē, atkal lūgsim visu jūsu līdzdalību tā apspriešanā, lai latviešu valodas tiesiskajam statusam būtu arī iespējami pilnīgs faktiskās realizācijas segums.
