Tā iedzīvojas un pārdod Latviju

No Barikadopēdija
[[CN19871118|]]
Saistībā ar Rīgas pilsētas izpildkomitejas mītiņu pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekli. Skat.: http://www.barikadopedija.lv/raksti/105219
Pārpublikācija no «Cīņa» Nr. 21 (444.) 1920. gada 7. novembrī

Ulmaņa valdības avantūra un tautas apzagšana turpinās. Ir daudz tādas lietas, par kurām pilsoniskā prese nepiemin. Tā par no Latvijas izvestajiem liniem uz Ulmaņa vārda Parīzes bankā noguldīti kā viņa privātīpašums 5 000 000 rubļu. Par to pašu veikalu uz virspavēlnieka Baloža vārda turpat noguldīti 3 000 000. Nesen Meijerovics nopirka Rīgā namu ap 5 000 000 rubļu vērtībā. Vairākiem ministriem, starp tiem arī Ulmanim (uz Pārupa vārda) pastāv lieli veikali, caur kuriem Latvijas valsts bagātību ūtrupe iet pilnos ziedos. Protams, lai nekristu pārāk acīs un «šmuces» gadījumā ministri būtu balti, kā baloži, tad veikali nostādīti uz neitrālu spekulantu vārdiem. Šādu sarakstu varētu vēl gari jo gari turpināt, bet Latvijā pašlaik pastāv gan pašu zagļu, gan satversmes ieceltas, no valsts līdzekļiem algotas «revīzijas» komisijas — atstāsim šo darbu viņām. Jo vairāk to var darīt tamdēļ, ka strādniekiem ikkatram jau tā ir skaidrs, ka šos miljonus varēja tikai nozagt, jo pirms šie vīri tika ministros, tie nebija ne baņķieri, ne muižnieki.

Pēc tam, kad nāca gaismā valdības blēdības apgādības ministrijā (par desmitiem miljoniem rubļu), valdība atbildēja ar jaunām represijām pret presi un strādniecību. Un mazinieki — tie svēti nosolījās gāzt Ulmaņa kabinetu, bet — atstāja šo darbu līdz tam laikam, kamēr pieķers ministrus vēl kādā nedarbā.

Pēc dažām nedēļām atklājās Ulmaņa valdības vīru sarīkotā Latvijas nodevība — tautiskie ministri slepenā kārtā pārdod Latviju, viņas armiju un iedzīvotājus vācu baronam un cara palkavniekam Vrangelim. Slepeni noslēgtā līgumā Ulmaņa valdība apsolās ar savu armiju pabalstīt «lielās nedalāmās» Krievijas atjaunošanu. Tas nozīmē, ka Latvijas kareivjus grib nodot šī barona komandā, lai karotu par cariskās Krievijas, t. i. muižniecības varas atjaunošanu un viņa uzvaras gadījumā, pievienotu Latviju šai «atjaunotajai» Krievijai.

Pat pilsoniskā prese sāka justies neomulīgi šādās izrādēs. Bet valdības aģentelis Kroders parakstīja tai aukstas kompreses un valdība turpina iesākto ceļu. Kur palika mazinieku draudi? Ja viņi jau gāztu gan to valdību, bet ko likt vietā? Tukšu vietu tak nevar atstāt! Starp pilsoņiem labāku cilvēku pie vislabākās gribas nevar atrast un paši sociāldemokrāti nevarot citu (teksts nav salasāms) pilsonisko politiku turpināt. Un sākas ar to, frakciju līderi meklē ārpus parlamenta cilvēkus, kurus (teksts nav salasāms) valdniekiem tai Latvijas tautai*.

(Teksts nav salasāms) un līdzīgās zemēs. Ministri pārdod to cariskam ģenerālim Vrangelim, paraksta nāves spriedumu Latvijas patstāvībai, palīdz Polijai okupēt Lietuvu, vervē kareivjus Vrangeļa armijai un neskatoties uz to, ka šie kauna darbi katram zināmi, tomēr paliek pie varas un turpina savu zagļa un nodevēja darbu. Krievijas strādnieki savus nodevējus, pārdevējus un izsūcējus nokratīja pirms trīs gadiem. Viņi šo varoņdarbu izdarīja pāri un pret savu «demokrātu» un «sociālistu» biedinājumiem, asiņainās kaujās salaužot buržuāzijas un viņas kalpu bruņoto pretestību. Viņi saņems spēkus un noslaucīs no zemes virsas Vrangeli ar visiem viņa «vienotās, nedalāmās», t. i. muižnieciskās Krievijas atjaunošanas plāniem. Vēl Latvijas strādniekiem un kareivjiem būs jācieš savu pārdevēju un aplaupītāju slogs un sistās brūces, kuras mazinieku liberālo interpelāciju vārdojums maz ko dziedē, kamēr Latvijas darbaļaudis nesekos Krievijas brāļu piemēram. Ne «demokrātijas» māņi un mazinieku pieprasījumi — vai valdībai šis un tas ir zināms — bet pašu darbaļaužu masu revolucionāra uzstāšanās ir vienīgais patiesi derīgais līdzeklis. To ievērojiet, biedri strādnieki un kareivji un zināt savu pienākumu!

 

«Cīņa» Nr. 21 (444) 7. novembrī 1920. g.

* Lielā Kristapa kandidatūru. (Teksts nav salasāms) ieteicam tos apmainīt.