Vērienīguma deficīts

No Barikadopēdija
Mēbeļu nozare: attīstības ceļi

Konkrētu parādību un priekšmetu uztvere to reālajā lielumā, ko dēvē par vērienīguma izjūtu, nebūt nepiemīt katram. Jums jāpiekrīt, vērienīgi domā un rīkojas ēnu ekonomikas speciālisti, kas lieliski izmanto mūsu uz katra soļa sastopamo nesaimnieciskumu un it kā viņiem, ēnu ekonomikas pārstāvjiem, speciāli iecerēto mūsu nepilnīgo saimniecisko struktūru sistēmu. Un dažkārt no viņiem pamācīties nemaz nenāktu par ļaunu, jo vērienīguma deficīts daudzās saimnieciskās darbības sfērās, konkrēti rūpniecībā, vienmēr sajusts visai asi, bet tagad ievācam tā augļus. Tikai nevajag domāšanas vērienīgumu jaukt ar gigantomāniju, kuras sfērā esam guvuši lieliskus panākumus.

Kāds vecs strādnieks mēbeļu ražotājs man teica: vēl mazliet, un mūsu nozare ne tikai zaudēs bijušo slavu, bet arī galīgi panīks. Kur radies tāds pesimisms, es domāju.

Vispārzināms, ka Latvijas mēbeles vienmēr uzskatītas par vienām no labākajām valstī un līdz šim savu seju pratušas saglabāt. Bet tagadējos apstākļos tā vēl ir arī preču grupa, kas starprepublikāniskajā preču apmaiņā (protams, savstarpēji izdevīgā) varētu ieņemt vienu no vadošajām pozīcijām. Vai varētu? Paskatīsimies, cik dzīvotspējīga mēbeļu nozare ir šobrīd.

Septiņdesmitajos gados ražošanas pieaugums par 90 procentiem nozarē tika panākts sakarā ar jaunu objektu celtniecību, augstražīgu iekārtu, progresīvu materiālu un tehnoloģiju ieviešanu. Piemēram, mēbeļu detaļu apstrādes ciklu no 12 dienām izdevās samazināt līdz vienai dienai vai arī, teiksim, lakas agrāk žāvēja 12 stundas, tagad 6. Bet galvenais — mēbeļu izlaide tajā periodā palielinājās vairāk nekā divas reizes. Ar šīm virsplāna mēbelēm tika aizbāzti plāna neizpildes caurumi visā kokapstrādes rūpniecībā. Protams, var atsaukties uz bijušo dienu nopelniem, taču ne pārāk ilgi. Pienākuši citi laiki, citi ekonomiskie tikumi. Un šodien drudzis pārņēmis pat tos uzņēmumus, pie kuru vārtiem, liekas, ceļojošais karogs bija pienaglots uz mūžu.

Vērienīguma deficīta skumjā liecība ir šodienas jaunu objektu celtniecība mēbeļu rūpniecības nozarē. Piemēram, divpadsmitajā piecgadē bija ieplānots ražošanas jaudas palielināt par 17 miljoniem rubļu. Patiesībā šie miljoni netika apgūti. Un nav brīnums, ka šobrīd daudzu mēbeļu fabriku un kombinātu ražošanas korpusi ir vecas aizvēsturiskas celtnes, kurās nav iespējams izvietot un normāli ekspluatēt modernu iekārtu.

Vispārējā pieaugošajā ekonomiskajā haosā, kas aizvien padziļinās, stabili strādājošu uzņēmumu gandrīz nav. Katram kaut kas neveicas. Vieglāk izturēt tiem, kas gan agrāk, brašo ziņojumu periodā, gan tagad konsekventi ievieš jaunas tehnoloģijas, būvē, saudzē kvalificētus speciālistus, cenšas patērētāju acīs nezaudēt savas markas, savas firmas prestižu. Ar lielu piepūli starp šādiem uzņēmumiem var nosaukt Valmieras mēbeļu kombinātu, kokapstrādes kombinātu «Ventspils koks», Rīgas mēbeļu kombinātu.

Bet ko var teikt par nozares «mugurkaulu», mēbeļu ražošanas apvienību «Rīga», kas saražo gandrīz pusi Latvijas mēbeļu?

Apvienības sistēmā ir 9 uzņēmumi. Milzenis, kas šobrīd, pielāgojoties jaunajiem saimniekošanas noteikumiem, strādā ar milzu piepūli. Iekārtas parks nolietojies šeit par 50 procentiem. Iepriekšējos gados, jāatzīst, no tā ļoti prasmīgi izspieda visu, ko vien varēja izspiest. Šobrīd šo iekārtu salīdzinot ar izspiestu citronu, es ne par matu nebūšu grēkojusi pret patiesību. Un iznāk, ka nozares «mugurkauls» tehniskās pārkārtošanas un tehniskā aprīkojuma ziņā stipri atpalicis no citiem uzņēmumiem. Pie tā pieskaitīsim nepietiekamo ražošanas organizāciju, kadru jautājuma risināšanu. Manuprāt, fakts, ka apvienībā gandrīz pusgadu bija vakants ģenerāldirektora vietnieka ražošanas jautājumos postenis (pašlaik izsludināts konkurss), liecina daudz ko. Piemēram, liecina par bezatbildību. Otrs piemērs. Kuldīgas kokapstrādes kombināts «Vulkāns» (apvienības sistēmā) 1989. gadā nepiegādāja plakanlīmētas detaļas 3. uzņēmumam krēslu ražošanai. Bet uzņēmums tādēļ zaudēja 400 strādnieku. Cilvēki, kas strādāja pēc gabaldarba samaksas sistēmas, aizgāja sistemātiskās dīkstāves dēļ. Detaļu piegāde sākās, bet kur lai tūlīt ņem tik daudz strādnieku? Lielisks ražošanas organizācijas paraugs, vai ne?

Apvienības 1. uzņēmums, kas vienīgais Latvijā ražo nažoto finieri mēbeļu plātņu apdarei pagājušajā gadā, nepiegādājot šos materiālus, Rīgas mēbeļu kombinātam izjauca plāna izpildi. Bet mēbeļu deficīta apstākļos kombināts, būdams pilnīgā atkarībā no apdares finiera, patēriņa tirgum palika parādā mēbeles par 7 400 000 rubļu. Pati apvienība «Rīga» pircējiem palika parādā mēbeles par 3 300 000 rubļu.

Apvienības galvenais inženieris P. Zukulis minēja neizpildes cēloņus: netika piegādātas izejvielas no savienības uzņēmumiem un komplektējošie izstrādājumi no saskares uzņēmumiem Latvijā. Šo saskares uzņēmumu skaitā ir apvienība «Gauja», kas nepiegādāja atsperu blokus. It kā arī vienkāršs izstrādājums — atsperu bloks mēbelēm, bet bez tā dīvāns, piemēram, nebūs atsperīgs. Bloks maksā tikai 5 rubļus, bet tā nav, un mēbeļu ražotāji zaudē tūkstošiem rubļu. «Gaujai» ir attaisnojums: savienības rūpnīca, kas ražo kvalitatīvu stiepli atsperu bloka izgatavošanai, nolēmusi to pārdot par valūtu, bet «Gaujai» pavisam mierīgi samaksāja soda sankcijas par piegāžu neizpildi.

Noskaidrot attiecības ar savienības piegādātājiem, nestrīdos, šobrīd ir sarežģīti. Taču bezatbildības ķēdes reakcija piegāžu disciplīnas sfērā norit gan pašā ražošanas apvienībā «Rīga», gan visā mēbeļu nozarē. Un katrs preču ražotājs nosauc veselu virkni pirmajā mirklī šķietami pārliecinošu trūkumu, neizpildes, neveiksmju cēloņu… Bet kas tad ir saimnieks nozare, kur un ar ko nodarbojas tās vadošie speciālisti, vai tie vispār ir? Kam, piemēram, šodien pakļauta ražošanas apvienība «Gauja», es pajautāju tās vadībai. Un saņēmu ļoti dīvainu atbildi: pagaidām mēs paši nezinām. Valsts rūpniecības komitejas kārtējās brīnumainās pārvēršanās procesā, tai pārtopot par republikas Rūpniecības ministriju, notika štatu samazināšana. Tika «samazināti», piemēram, speciālisti mēbeļu ražotāji pilnā, kaut arī nelielā sastāvā. Viņu pēdas izdevās sadzīt nesen nodibinātajā asociācija «Latvijas koks». Varētu pieņemt, ka šī asociācija turpmāk nodarbosies ar mēbeļu nozares attīstību, to finansēs. Varētu pieņemt, bet, kā pamatoti piebilda ražošanas apvienībā «Gauja», pagaidām tas nav zināms.

Mēbeļu ražotāju normālam darbam nepieciešama arī to apakšnozaru normāla darbība, kas ražo galvenos materiālus mēbeļu ražošanai. Ņemsim piemēram, kokskaidu plātņu ražošanu. Starp citu, kvalitātes ziņā tas mums ir labākās savienībā. Kokapstrādes kombinātam «Ventspils koks» un Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātam, kas šīs plātnes ražo, ir teicama importa iekārta un arī plāns sekmīgi tiek pildīts, mēbeļu ražotājus nepieviļ. Starp citu, šie panākumi vienu otru jau spiež domāt par savas produkcijas realizāciju par valūtu. Tieši tad arī mēbeļu uzņēmumiem klāsies grūti. Otra svarīga apakšnozare — kokšķiedru plātņu (tas ir līmētā finiera aizstājējs) ražotne. Latvijas finiera ražošanas apvienības sistēmā nodota ekspluatācijā jauna šo plātņu ražošanas rūpnīca. Tātad arī šis svarīgais mēbeļu rūpniecības materiāls tiek ražots. Tiesa, bēdīgā stāvoklī ir mūsu kokzāģētavas, kur ir primitīva iekārta. Bet šī apakšnozare mēbeļu ražotājiem nav tik svarīga. Kas attiecas uz nažoto finieri, Rīgas mēbeļu kombināts, nepaļaudamies uz savu ne visai drošo saskares uzņēmumu ražošanas apvienību «Rīga», iecerējis pats izveidot analogu ražotni ar jaudu 7 miljoni kubikmetru gadā. Bet tas nozīmē kombināta pilnīgu rekonstrukciju. Jautājums tikai tāds, kas to finansēs?

Vai būs daudz jēgas no kopīgu uzņēmumu organizēšanas nākotnē, pagaidām nav skaidrs. Bet arī mēbeļu ražotāji cenšas neatpalikt no modes un tos organizē. Piemēram, kopš šā gada janvāra no ražošanas apvienības «Rīga» atdalījās Mīlgrāvja kokapstrādes kombināts, kas ražo virtuves mēbeles, tur noorganizēts kopīgs uzņēmums. Sarunas par kopīga uzņēmuma izveidi ar Dienvidslāvijas firmu «Simpo» risina bērnu un skolas mēbeļu kombināts. Paredzēts noorganizēt mīksto mēbeļu ražotni ar apjomu 10—15 miljoni rubļu gadā. Šādam lēmumam ir vairākas priekšrocības: palielināsies augstas klases mēbeļu apjoms (pēc tām ir paaugstināts pieprasījums), turklāt šis mēbeļu veids ir mazāk energoietilpīgs un neprasa tradicionālo bāzes ražotņu papildattīstību Latvijā.

Visvājākais posms nozares attīstībā šobrīd, protams, ir materiāli tehniskā apgāde. Republikas rūpniecības ministrs R. Misāns konstatē, ka PSRS Mežrūpniecības ministrija pilnīgi ar mums pārtraukusi attiecības. Iepirkt importa materiālus un rezerves daļas atteikts.

Kāda tad ir izeja no ekonomiskā strupceļa? Ar republikas Ministru Padomes lēmumu 5 procenti no Latvijā ražoto mēbeļu kopapjoma tagad paliek rūpniecības rīcībā. Nedaudz mazāk tiek patērētājam, bet toties mēbeļu ražotāji tiešas preču apmaiņas ceļā spēs saņemt viņiem nepieciešamos materiālus, kā arī rezerves daļas.

Sarkankoks — pamatizejviela mēbeļu ražošanai — pagaidām tiek saņemts centralizēti (imports). Līdz 1940. gadam sarkankoku Latvijā izmantoja kā mēbeļu iekšpuses finierējumu, ārpuses pārklājums bija no ozolkoka. Liekas, arī pašreizējos apstākļos ir jēga padomāt, kā labāk, racionālāk izmantot vietējās koku sugas: bērzu, priedi. Agrāk tos pie mums izmantoja sekmīgi. Piemēram, šobrīd apdares finieri gatavo no sarkankoka. Bet šā izejmateriāla cena nav augstāka par bērzu vai skuju koku cenu. Un kā būtu, ja apdares finieri izgatavotu no vietējām koku sugām, bet par to maksātu kā par sarkankoku? Bet cenas jāmaina.

Vai tiek izstrādāti projekti mēbeļu ražošanai, izmantojot vietējās koku sugas? Plašā mēroga ne. Viens no kooperatīviem — «Zīle», tiesa, izstrādāja rasējumus galdu un krēslu (piecu veidu izstrādājumi) ražošanai, izmantojot tikai skuju kokus. Tehniskā dokumentācija nodota Jelgavas kooperatīvam «Ozols» šo izstrādņu praktiskai īstenošanai. Eksperiments vieš cerības.

Apvienībā «Gauja» ir nozares perspektīvās attīstības nodaļa. Un liekas, šajā nodaļā labāk par visiem zina, kā tā jāattīsta, lai patiesi būtu dzīvotspējīga. Mēģināšu, iezīmēt attīstības orientierus, ņemot par pamatu dokumentus, kas izstrādāti nodaļā. Paredzēts izstrādāt mēbeļu ražošanas attīstības kompleksu programmu (kopā ar citām nozarēm, kas ražo un piegādā produkciju mēbeļniekiem). Jāattīstās divos virzienos: līdz vietējā tirgus vajadzību pilnīgai apmierināšanai, kā arī vissavienības tirgum apjomos līdz starprepublikāniskās preču apmaiņas sabalansēšanai. Iecerēti arī vairāki pasākumi kam 1990.— 1995. gadā jānodrošina mēbeļu ražošanas pieaugums. Katram uzņēmumam ir savs pasākums, tos neuzskaitīšu. Patiesi, gan «kompleksā programma», gan «vairāki pasākumi» — mums līdz sāpēm ierasta lieta, un nav šaubu, ka ar to mēs kā nekā galā tiksim. Bēdīgi, ka tajā visā, manuprāt, nav vērienīguma. Tā paša domāšanas vērienīguma, kam, liekas, jāparedz, ja jau runa ir par perspektīvu, nevis vairāki pasākumi, bet gan kardināli pasākumi, kas spētu panākt lūzumu nozarē, atdot tai bijušo slavu. Bet tā ir gan moderna tehnoloģija, gan celtniecība, gan speciālistu sagatavošana, gan galvenais — uz vietējiem resursiem orientēta izejvielu bāze.

Bet pagaidām mēbeļu ražošanas nozarē mums ir tas, kas mums ir. Uzņēmumi gadā apmēram par 5 procentiem palielina mēbeļu izlaides apjomus, no ekonomiskajām neveiksmēm izgrozoties, kā nu katrs spēj. Bet aizvien pieaugošais deficīts visu aprij.

Man izdevās ar piegāžu ģeogrāfiju iepazīties ārpus republikas robežām. Pirmajā vietā (pēc kvantitātes) ir KPFSR, pēc tam nāk Uzbekija, Kazahija un citas dienvidu republikas. Bet lai kā pūlējos noskaidrot, ko un kādā apjomā Latvija saņem piegādājamo mēbeļu vietā — velti. To jums neviens nepateiks, ironiski teica kāds atbildīgs darbinieks. Bet varbūt neviens to arī nezina, es nodomāju. Jo vēl aizvien Maskavā izlemj, kam, ko un cik daudz dot un ņemt. Bet mēs pilnā balsī runājam par ekonomisko patstāvību un pilnā apmērā pildām savienības valsts pasūtījumu. Par kādu ekvivalentumu, par kādu savstarpēji izdevīgu preču apmaiņu šodien var runāt? Apmaiņas nav, ir sadale. Bet kamēr tā pastāv, nav jēgas spriedelēt pat par tirgus elementiem.

Ražot mēbeles ir izdevīgi, to vidējā rentabilitāte — 38 procenti, vēl augstāka rentabilitāte ir ārpus republikas robežām izvedamajām mēbelēm — 57 procenti. Ja šo izdevīgumu mēs spētu pienācīgi novērtēt un pacelt nozari vajadzīgajā augstumā…

Kādā no savām nesenajām uzstāšanās reizēm republikas Ministru Padomes priekšsēdētājs E. V. Bresis kokapstrādes kompleksu ieskaitīja Latvijas stratēģiskajās rezervēs. Bet mēbeļu nozares daudzas bāzes ražotnes taču pieder pie šā kompleksa. Tātad mēbeles var un tām jākļūst par prioritatīvu preču grupu nākamajā preču apmaiņā ar citām republikām.

 

Natālija MAKSIMOVA