300 gadu latviešu Bībelei
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šai izcilajai gadskārtai veltīta ekspozīcija iekārtota ZA Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā A. Upīša ielā 3. Izstāde būs skatāma līdz janvāra beigām, un ekskursijas piesakāmas pa tālruni 289564.
Nedisputēsim šoreiz, vai Bībele visām tautām un visiem laikmetiem ir vienīgais garīguma avots. Vai no katras Bībeles lappuses Dieva vārds skan vienādi spēcīgi. Bet, bez šaubām, Bībele nav ikdienišķa, parasta grāmata. Tā ir grāmatu grāmata, kas vismaz reizi mūžā būtu jāizlasa ikvienam, arī tiem, kas sevi nepieskaita kristiešiem, bet ciena citu cilvēku reliģiozo pārdzīvojumu. Kuri meklē kultūras saknes un kopsakarus. Jāizlasa Bībele lēnām, bez steigas, ik lappusi pārdomājot. Un ievērojams fakts katras tautas vēsturē ir tas gads, kad tā pirmo reizi saņem Bībeli savā dzimtajā valodā. Viss latviešu Bībeles iespiedums klajā laists tikai 1694. gadā, lai gan Jaunā derība datēta ar 1685. gadu, bet Vecā derība ar 1689. gadu.
Izstāde parāda latviešu Bībeles tapšanas gaitu.
Evaņģēlija fragmenti un psalmi latviski tulkoti jau 16. gadsimtā. Georgs Mancelis 17. gadsimta pirmajā pusē tulko Zālamana sakāmus vārdus un Zīraka gudrības grāmatu. Latviešu tautības zinātnieks un mācītājs Jānis Reiters (kura autogrāfs 1664. gadā skatāms izstādes vitrīnā) tulkojis Mateja evaņģēliju un 1675. gadā licis Rīgā iespiest savu tulkojuma paraugu (Eine Obersetzungs Probe), kur latviski Vecās un Jaunās derības fragmenti.
Varam lepoties ar latviešu Bībeles tulkotāja Ernsta Glika autogrāfu — iesniegumu, vēstuli caram Pēterim I. E. Gliks bijis mācītājs Rīgā, visilgāk Alūksnē (1683—1702), arī Kokneses novada prāvests. Tulkojis ne tikai Bībeli un citus garīgus rakstus, bet arī dibinājis Zviedru laikos pirmās latviešu skolas Vidzemē. Uzskaitot E. Glika pienākumus lielajā Alūksnes draudzē, karaļa Kārļa XI kancelejas rakstā par jauniecelto mācītāju sacīts: «Par visu to viņam Dieva priekšā ir vīrišķīgi jāatbild». E. Gliks, redzams, bijis spēcīga rakstura cilvēks, kas no atbildības nav vairījies. Viņa paša vārdiem runājot, viņš sprediķojis par «latviešu tautas postu un muižniecības slinkumu rūpēties par viņu (latviešu) dvēselēm». Tāpat kā J. Reiteram Raunā, E. Glikam Alūksnē, iestājoties par latviešu tautas garīgo labklājību, iznākuši konflikti ar vietējiem muižniekiem, ko viņš sauc par sātana kalpiem. Seko pat divu vietējo muižnieku iebrukums mācītājmuižā un pāri darījums E. Glika ģimenei. Kādā prāvā pret muižniekiem E. Glika liecinieki ir vietējie zemnieki.
«Tā svēta grāmata» — apmēram 2500 lappušu biezuma bija jau ilgi gaidīta latviešu luterāņu draudzēs. Vēl 1694. gadā (Bībeles izplatīšanas gadā) Vidzemes superintendents un Bībeles tulkojuma veicinātājs Johans Fišers žēlojas iesniegumā karalim Kārlim XI: «Jūsu karalisko majestāti esmu jau vairākkārt padevīgi informējis par nevācu draudžu postu, kas dzīvoja bez Bībeles un kam tādēļ nebija īstenas Dieva atziņas, kādu dod rakstītais Dieva vārds. Kā katrs mācītājs pratis, viņš tulkojis, ko iedomājas par Dieva vārdu; bieži vien par Dieva vārdu uzdodot, kas nedz izteiksmes, nedz jēdzienu ziņā neatbilda Svētajam garam. Tādēļ Dieva atzīšana nebija progresa un ticībā drošības».
Johana Georga Vilkenā vadītajā tipogrāfijā Rīgā Bībele iespiesta 1500 eksemplāros. Kādas 250 Bībeles izplatītas bez maksas Vidzemes un Kurzemes baznīcās un nedaudzajās zemnieku skolās. Pārējie 1250 eksemplāri pārdoti par 4—5 dālderiem gabalā.
Blakus latviešu Bībelei izstādē parādītas arī citvalodu Bībeles. Tās, protams, nav tieši tās, ko izmantojis tulkošanai E. Gliks, bet analogi izdevumi varēja kalpot arī viņam.
Lūk, Vitenbergā 16. gadsimtā iespiestā tā saucamā Lutera Bībele vācu valodā. Interesants ir Bībeles iespiedums ebreju valodā Amsterdamā 1667. gadā. Monumentāls un grezns ir iesējums Bībelei, kas 1708. gadā izdota Nirnbergā. 19. gadsimtu pārstāv Leipcigas—Štutgartes izdevums ar Gustava Dorē ilustrācijām.
Glika Bībeles pirmizdevumu saglabājies maz. Tās gājušas bojā karos, ugunsgrēkos, plūdos un citās stihiskās nelaimēs. Tāpat kā krāšņas pūra segas reizēm noraktas zemē līdz ar veco zemnieku šķirstiem. Tādēļ nozīmīgs ikkatrs saglabājies eksemplārs. Izstādē skatāma Bībele, ko Jānis Misiņš apzīmējis ar savas bibliotēkas pirmo kārtas numuru. Kāda Bībele Ziemeļu kara laikā, 1703. gadā atstāta ar dāvinājuma ierakstu latīņu valodā Rostokā. Grāmatas dāvātājs bijis rīdzinieks — livonietis. Tagad tā atrodas Štrālzundes pilsētas arhīvā.
Interesants ir arī latviešu Bībeles nākamais iespieduma 1739. gadā Kēnigsbergā un turpmākie, tāpat atsevišķie Jaunās derības izdevumi dažādās pilsētās. Populārs izdevums ir Vecā Stendera sarakstītie «Svēti stāsti» (1756); ar vēlāku nosaukumu Mazā Bībele, kas ievadījusi latviešu zemnieku kristīgās ticības izpratnē. 19. gadsimta latviešu Bībelēs ir atrodama zemnieku dzimtu ģenealoģija, bet kas nākuši no J. Misiņa vākuma, arī piezīmes par attiecīgā eksemplāra iegūšanu. Paraža atzīmēt Bībeles baltajās priekšlapās ievērojamas dienas dzimtas dzīvē pastāvējusi ilgi. Kārlis Egle, saglabājis 1902. gadā Rīgā iespiestu Bībeli, kur atzīmētas tagad Zviedrijā dzīvojošā dzejnieka Friča Dziesmas laulības 1940. gadā. No Bībeles lappusēm runā Dieva vārds. Arī senākā un jaunākā vēsture.
Ojārs ZANDERS
